Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija страница 6

Название: Ko Alise aizmirsa

Автор: Laiena Moriartija

Издательство: Apgāds KONTINENTS

Жанр: Зарубежные любовные романы

Серия:

isbn: 978-9984-35-806-2

isbn:

СКАЧАТЬ nespēja vien beigt runāt, un feldšeri tikmēr iegrozīja nestuves liftā un nospieda pogu, uz kuras bija burts “G”. Durvis aizslīdēja ciet, sieviete pacēla roku pie auss, atdarinādama klausuli, gluži tāpat kā vīrietis uz trenažiera, un tai pašā mirklī kāda balss iesaucās:

      – Vai tā bija Alise Lova, ko es nupat redzēju uz nestuvēm?

      Džordžs ieminējās:

      – Jums ir daudz paziņu.

      – Nē, – Alise atteica, – nē, patiesībā nav vis.

      Viņa atcerējās, kā Džeina bija teikusi: “Patiesībā es nesen tiku uzaicināta uz viņas četrdesmito dzimšanas dienu.”

      Alise pagrieza galvu un apvēma Džordža Klūnija glītās, spodrās, melnās kurpes.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

      Pusdienlaiks jau bija gandrīz beidzies, kad man piezvanīja. Pēc piecām minūtēm man vajadzēja atkal atgriezties pie darba, un man būtu vajadzējis atrasties vannas istabā, lai pārbaudītu, vai starp zobiem nav ieķēries kāds krikums. Viņa sacīja: “Elizabete? Ak, sveika, te Džeina.

      Man te ir radusies problēma,” it kā visā pasaulē būtu tikai viena vienīga Džeina (kaut gan sievietei, kuras vārds ir Džeina, būtu vajadzējis ierasti nosaukt arī savu uzvārdu), un es sāku prātot: Džeina, Džeina, Džeina, kurai radusies problēma, un tad es sapratu, ka tā ir Džeina Tērnere. Alises Džeina.

      Viņa pateica, ka Alise stepa nodarbības laikā pakritusi sporta zālē.

      Tur nu es stāvēju, kamēr simt četrdesmit trīs cilvēki visi sēdēja atgāzušies pie saviem galdiem, lēja sev ūdeni ar ledu, grauza piparmētru konfektes, turēja pildspalvas gatavībā un gaidpilni skatījās uz katedru. Katrs no viņiem bija samaksājis divtūkstoš deviņsimt piecdesmit dolāru, lai dzirdētu manu uzstāšanos. Vai divtūkstoš piecsimt, ja kāds bija izmantojis iepriekšējās pieteikšanās atlaidi.

      Lūk, cik cilvēki man maksā, lai iemācītos uzrakstīt veiksmīgu pasta reklāmas projektu. Es zinu! Tā nejaukā biznesa pasaule jums ir pilnīgi sveša, vai ne, doktor Hodžes? Uzreiz bija skaidrs, ka jūs tikai pieklājīgi mājāt ar galvu, kad es jums mēģināju izskaidrot, ar ko nodarbojos. Varu derēt, ka jums nekad nav ienācis prātā, ka visas tās vēstules un brošūras, ko jūs saņemat pa pastu, patiesībā ir sarakstījuši dzīvi cilvēki. Tādi kā es. Varu derēt, ka uz jūsu pastkastītes ir uzlīme “REKLĀMAS NEMEST”. Neuztraucieties. Es jums to neņemšu ļaunā.

      Lai nu kā, tas gluži nebija vispiemērotākais brīdis, lai es trauktos apraudzīt savu māsu tikai tāpēc, ka viņai kaut kas atgadījies sporta zālē (dažiem ir arī jāstrādā; dažiem nav laika dienas vidū apmeklēt sporta zāli). It īpaši tāpēc, ka pēc tā atgadījuma ar banānu kēksiņiem es ar viņu vairs nerunāju. Es zinu, mēs esam to labu laiku apsprieduši, cenšoties aplūkot viņas rīcību no “racionālāka viedokļa”, tomēr es vēl aizvien ar viņu nesarunājos. (Protams, viņa patiesībā nemaz nezina, ka es ar viņu nesarunājos, taču atļaujiet man izbaudīt šo bērnišķīgo gandarījumu.)

      Es noprasīju Džeinai (jāatzīst, nedaudz aizkaitināti un iedomīgi): “Vai tas ir kaut kas nopietns?” Nez kāpēc man pat neienāca prātā, ka tas patiešām varētu būt kaut kas nopietns.

      Džeina paskaidroja: “Viņa domā, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads, ka viņai ir divdesmit deviņi gadi un mēs abas vēl aizvien strādājam uzņēmumā ABR Bricks, un tāpēc tas pavisam nopietni ir dīvaini, to nu es varu teikt pavisam droši.”

      Tad viņa piemetināja: “Jā, un tu droši vien zini, ka viņa ir stāvoklī?”

      Man ir liels kauns par to, kā es reaģēju. Varu sacīt vienīgi to, doktor Hodžes, ka šī reakcija bija tikpat patvaļīga un neapturama kā skaļš siena drudža izraisīts šķaudiens.

      Tās bija dusmu trīsas. Skaļi nošalcot, tās pacēlās no manas pakrūtes līdz pat galvai, un es noteicu: “Piedod, Džeina, es tagad nevaru runāt,” un noliku klausuli.

      Džordžs Klūnijs bija tik jauks, ka par savām kurpēm nemaz neapvainojās. Šausmu pārņemtā Alise mēģināja norāpties no nestuvēm, lai varētu kaut kā palīdzēt tās notīrīt, ja vien viņai būtu izdevies kaut kur sadabūt papīra salvetīti, varbūt tajā svešajā audekla somā, taču abi feldšeri kļuva bargi un uzstāja, lai viņa guļ mierīgi.

      Iesprādzēta ātrās palīdzības automašīnā, Alise juta, ka viņas nelabums pamazām pāriet. Visapkārt redzamās spodrās, baltās plastmasas detaļas šķita nomierinošas; viss bija tik lietderīgs un nevainojami tīrs.

      Brauciens uz slimnīcu noritēja ļoti mierīgi, gluži kā taksometrā. Ciktāl varēja noprast, viņi nejoņoja pa ielām, zibinot gaismas, lai citas automašīnas dotu viņiem ceļu.

      – Tad jau es laikam tomēr nemiršu? – viņa pajautāja Džordžam. Otrs vīrietis sēdēja pie stūres, un Džordžs Klūnijs atradās aizmugurē pie Alises. Viņa ievēroja, ka Džordžam ir kuplas uzacis. Arī Nikam bija biezas, spurainas uzacis. Reiz vēlā vakarā Alise bija mēģinājusi tās izplūkt, un viņš bija kliedzis tik skaļi, ka Alise bija sākusi raizēties, vai tikai kaimiņos dzīvojošā Bergena kundze nenolems izpildīt savu “Kaimiņu patruļas” pienākumu un neizsauks policiju.

      – Jūs nepagūsiet ne acu pamirkšķināt, kad jau atkal varēsiet iet uz sporta zāli, – Džordžs atbildēja.

      – Es nekad neeju uz sporta zāli, – Alise iebilda. – No tām nav nekāda labuma.

      – Te nu mēs esam vienisprātis, – Džordžs pasmaidīja un papliķēja viņai pa roku.

      Alise noskatījās, kā gar ātrās palīdzības automašīnas logu aiz Džordža galvas aizzib reklāmu stendi, biroju ēkas un debesis.

      Nu labi, tas bija ļoti muļķīgi. Viss šķita tik savāds tikai tāpēc, ka viņa bija “drusku apdauzījusi galvu”. Tā bija tikai ieilgusi, izteiktāka, dīvaina, sapnim līdzīga sajūta, kāda pārņem, pamostoties atvaļinājuma laikā un nesaprotot, kur esi nonākusi. Krist panikā nebija nekādas vajadzības. Tas taču bija interesanti! Vajadzēja vienīgi koncentrēties.

      – Cik pulkstenis? – viņa apņēmīgi pajautāja Džordžam.

      – Gandrīz pusdienlaiks, – viņš atbildēja, uzmetis skatienu savam pulkstenim.

      Skaidrs. Pusdienlaiks. Pusdienlaiks piektdienā.

      Viņa atsāka:

      – Kādēļ jūs pirmīt jautājāt, ko es esmu ēdusi brokastīs?

      – Tas ir viens no standarta jautājumiem, ko mēs uzdodam cilvēkiem, kuri cietuši no galvas traumām. Mēs cenšamies noteikt jūsu garīgo stāvokli.

      Tātad atlika pieņemt: ja izdotos atcerēties, ko viņa ēdusi brokastīs, arī viss pārējais nostātos savās vietās.

      Brokastis. Šorīt. Paklau, tas jau bija par traku. Viņai taču noteikti vajadzēja to atcerēties.

      Doma СКАЧАТЬ