Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      – Kā jūs sauc? – kāda medmāsa kliedza, taču tā bija cita medmāsa, kura nevarēja būt īsta, jo viņa lidinājās gaisā, turēdamās pie sārtu balonu saišķiem. Alise izlikās, ka neko nav dzirdējusi.

      – Tā atkal esmu es, – medmāsa sacīja.

      – Nik? – Alise noprasīja. – Man sāp galva. Man tik ļoti sāp galva.

      – Nē, es neesmu nekāds Niks. Es esmu Sāra.

      – Tu neesi īsta medmāsa. Tu esi kārtējā sapņu medmāsa. – Patiesībā es esmu īsta medmāsa. Vai varat atvērt acis un pateikt, kā jūs sauc?

      Sveiki, tā atkal esmu es, doktor Hodžes. Ir pusčetri no rīta, un šķiet, ka miegs ir kaut kas neiespējams un muļķīgs un gulēt mēdz tikai citi cilvēki. Es pamodos, domādama par Alisi un to, kā viņa man pateica: “Tu esi tik laba lielā māsa.”

      Neesmu. Itin nemaz neesmu.

      Mēs joprojām neesam vienaldzīgas viena pret otru, protams, ka neesam. Ne jau par to ir runa. Mēs nemūžam neaizmirstu viena otras dzimšanas dienu. Patiesībā starp mums norisinās tādas kā savādas sacensības par to, kura no mums katru gadu pasniegs otrai labāku dāvanu, it kā mēs nemitīgi cīnītos par visdāsnākās, visiejūtīgākās māsas titulu. Mēs ļoti regulāri satiekamies. Mums vēl aizvien kopā ir jautri. Mēs esam tādas pašas kā miljoni citu māsu. Un tāpēc man pat īsti nav skaidrs, par ko es domāju. Gluži vienkārši tagad viss ir citādi nekā toreiz, kad bijām jaunākas. Bet tāda jau ir dzīve, vai ne, doktor Hodžes? Attiecības mainās. Sāk pietrūkt laika. Pajautājiet Alisei! Viņa ir pievērsusies aizņemtas Ziemeļu piekrastes mātes lomai gluži kā reliģijai.

      Varbūt tad, ja es būtu bijusi modrāka? Varbūt man kā vecākajai māsai vajadzēja gādāt, lai nekas nenoietu no sliedēm. Taču man šos pēdējos sešus gadus ir izdevies pārdzīvot tikai tāpēc, ka esmu ietinusies sevī gluži kā sainis, kurš aizvien ciešāk un ciešāk tiek savilkts ar auklu. Nu jau tā ir tik cieša, ka tad, ja mēģinu par kaut ko runāt (izņemot padomus par perfektu pasta reklāmas kampaņas veidošanu), man rodas sajūta, ka man kaut kas ir aizžņaudzis rīkli, un mana mute neatveras pietiekami plaši, lai es, lieki negudrojot, varētu uzsākt pienācīgu sarunu.

      Pie visa ir vainīgs tas niknums. Tas pastāvīgi vārās arī tad, kad es to nemaz neapzinos. Ja es negaidot nodaru sev pāri vai izmetu no rokām groziņu un izberu mellenes pa visu virtuves grīdu, šis niknums uzmutuļo kā uzvārījies piens. Jums būtu vajadzējis dzirdēt to pirmatnējo dusmu kliedzienu brīdī, kad viņdien, izkravājot trauku mazgājamo mašīnu, es atsitu pieri pret vaļā atstātām virtuves skapīša durvīm. Es atsēdos uz virtuves grīdas ar muguru pret ledusskapi un šņukstēju divdesmit minūtes no vietas. Tas ir tik apkaunojoši.

      Pirms Alises un Nika šķiršanās man dažreiz radās sajūta, ka, runājot ar Alisi, man uz mēles ir nepiedodami vārdi, piemēram: “Tu domā, ka tu pati, tava ideālā, mazā ģimene un tava ideālā, mazā dzīve ir pasaules sākums un gals, un tu domā, ka stress – tās ir pūles sameklēt nevainojami saskaņotu krāsu spilvenus tavam jaunajam dīvānam par desmit tūkstošiem dolāru.”

      Un man gribas izsvītrot šos vārdus, jo tie ir nejauki un nav pat patiesi. Es nemaz tā nedomāju, taču es varētu būt tos izrunājusi, es vēl aizvien varētu tos pateikt, un, ja tas notiktu, mēs abas šos vārdus vairs nekad neaizmirstu. Un tāpēc bija drošāk klusēt un izlikties, un viņa zināja, ka es izliekos, un arī viņa izlikās, un tad mēs aizmirsām, ko nozīmē izturēties godīgi.