Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

Чтение книги онлайн.

      – Vai tev tas šķiet pareizi? – Džozija apjautājas, paceldama skatienu, lai ielūkotos man acīs. – Kaut kāda atpūta tropos…

      Es viņu pārtraucu, kamēr viņa nav paguvusi ieskrieties, un nosaku: – Nedomāju, ka te būtu runa par pareizību vai nepareizību. Un es neko neteicu ne par atpūtu, ne par tropiem. Patiesībā viņa pieminēja Ņujorku.

      – Kāpēc Ņujorku?

      – Sofijas dēļ.

      – Kādas Sofijas?

      – Beidz, Džozij… tu zini, kādas… Daniela Sofijas.

      Māsa pašūpo galvu un nosaka: – Savādi, ka viņas vēl aizvien turpina kontaktēties. Tas ir neveselīgi.

      – Varbūt, – es saku. – Varbūt tāpēc viņa grib turp aizbraukt. Lai visu noslēgtu.

      – Noslēgtu? Daniels nomira pirms piecpadsmit gadiem, Meredita, – viņa nosaka ar tēraudcietu skatienu.

      – Es to zinu, – atbildu.

      Džozija kādu brīdi blenž uz mani, pirms atbildēt. – Un ko vēl tu zini? – Pirms pagūstu reaģēt, viņa turpina: – Viņi būtu izšķīrušies. Viņa būtu salauzusi Daniela sirdi – vai otrādi. Un jebkurā gadījumā mamma būtu to meiteni ienīdusi un apvainojusies uz viņu tāpat kā uz mūsu visu bijušajiem, un līdz šim laikam viņa jau sen būtu aizmirsusi tādu Sofiju. Bet tā vietā…

      – Tā vietā Daniels aizgāja bojā, – es nosaku, domādama, ka tas patiesībā izsaka visu. Daniels gāja bojā, un tas mainīja visu, uz visiem laikiem. Un tas ir jautājums, kuru Džozija, šķiet, allaž palaiž garām neievērotu.

      Džozijas seja kļūst neizteiksmīga, un viņa paziņo, ka ies aprunāties ar Hārperu.

      Es nopūšos un noskatos, kā viņa iziet no istabas. Pēc brīža izdzirdu, kā viņas ar Hārperu skaļi smejas, apstiprinot vienu no abām teorijām, kuras man allaž ir bijušas par savu māsu. Ka vai nu a) viņa izmanto bērnus, lai apslēptu savas patiesās pieauguša cilvēka emocijas, vai arī b) viņa vēl aizvien pati ir kā bērns.

      Pēc trīsdesmit jautrības minūtēm Džozija atgriežas virtuvē ar Hārperu pie rokas. Māsa sameklē savas kurpes un nosaka: – Labi. Tas bija reāli. Bet tagad man jāiet.

      – Uz kurieni tu iesi? – es apjautājos, lai gan patiesībā tas mani daudz neinteresē.

      – Man ir sarunātas vakariņas ar Geibu, – viņa atbild, iemezdama tukšo alus skārdeni atkritumu spainī.

      – Vai tad jūs jau tāpat pietiekoši bieži nesatiekaties, būdami dzīvokļa biedri? – es apjautājos, prātojot, kad gan šī situācija beidzot sasniegs kritisko punktu. Lai ko viņi teiktu, es stingri ticu tam, ka vīrietis un sieviete nevar būt “vienkārši draugi” – katrā ziņā ne tad, ja viņi dzīvo vienā teritorijā.

      – Tu justos pārsteigta. Mums abiem ir ļoti kūsājoša sabiedriskā dzīve, – Džozija atbild. – Tā notiek, ja cilvēkiem ir draugi.

      Viņa vērš savu apgalvojumu pret mani, jo allaž ir uzskatījusi, ka draudzībā kvantitāte ir svarīgāka par kvalitāti. Jo vairāk fotogrāfiju tu publicē un jo vairāk cilvēku tajās ir redzami, jo tev ir jautrāka dzīve. Viņa ir trīsdesmit septiņus gadus veca sieviete, kurai nav izdevies atbrīvoties no popularitātes koncepcijas. – Labi, – es saku. – Nu tad izpriecājieties.

      – Noteikti. Paldies, – viņa nosaka, pārmezdama somu pār plecu. Tikmēr Hārpera rausta Džoziju aiz rokas un lūdzas, lai viņa neiet projām. Gluži negribot es sajūtu aizkaitinājumu un iedomājos, ka meita nekad tik aizrautīgi neiebilst pret manu prombūtni. No otras puses, ir mazliet grūtāk būt mātei, nekā laiku pa laikam ievelties iekšā un patēlot jautro krustmāti.

      – Man jāiet, mīlulīt, – Džozija nosaka, pietupdamās, lai noskūpstītu Hārperas apaļīgo vaidziņu. Tad viņa pieceļas un dodas uz priekšnamu. Sekodama viņai, ieraugu māsas telefona ekrānā Geiba vārdu un varu tikai iztēloties, ko viņa tam stāsta par mani.

      – Atā, Džozij, – es nosaku, piepeši gluži savādā kārtā vēlēdamās, kaut viņa neietu projām. Lai tās būtu mēs abas, kuras grasītos kopā aiziet vakariņās.

      – Atā, – viņa nosaka un, neatraudama skatienu no telefona, dodas ārā pa durvīm un uz priekšu pa celiņu.

      Kādu brīdi noskatos māsai pakaļ un tad pasaucu viņu vārdā. Džozija pagriežas, lai palūkotos uz mani, un viņas garie, gaišie mati noplīvo pāri sejai.

      – Jā?

      – Vai tu vismaz padomāsi par to, par ko mēs runājām? – es apjautājos, negribēdama skaļi izkliegt Daniela vārdu. – Lūdzu?

      – Ak jā. Skaidrs, – Džozija nosaka nevērīgā tonī, kas liecina, ka viņa ne tikai melo, bet arī grib, lai es zinātu, ka viņa melo. – Tūlīt pat sākšu domāt.

      TREŠĀ NODAĻA

      – Īstajā brīdī, – es saku Geibam, kad viņš pievienojas man “Trīs vietējo” bārā; šī ir viena no mūsu ierastajām kafejnīcām. Norādu uz viņa panēto jūrasvelnu un auksto arbūzu zupu, ar kuru piekukuļoju viņu, kad Geibs man pavēstīja, ka esot pārāk noguris, lai pieceltos no dīvāna. Geibs ir ēdiena baudītājs uz robežas ar ēdiena apustuli, un viņu vienmēr iespējams motivēt ar nākamo maltīti, it īpaši tad, ja es apsolos izmaksāt – ko es arī izdarīju šodien, nosūtot viņam īsziņu no māsas mājas.

      – Ko viņa izdarījusi šoreiz? – viņš apjautājas. Vēl pat neesmu Geibam neko izstāstījusi par mūsu sarunu, tikai to, ka viņš man ir vajadzīgs, lai vērstu par labu “Mereditas efektu” – tas ir manis izgudrots apzīmējums visām tām nejaukajām izjūtām, kuras māsa bieži vien man sagādā.

      – Pāriešu pie viņas pēc brīža, – es saku. – Taču nu visu pēc kārtas.

      Pasniedzu Geibam savu telefonu un noskatos, kā viņš lasa elektroniskā pasta vēstuli, kuru saņēmu automašīnas novietošanas brīdī.