Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vingrošana, ko varat izpildīt kopā ar bērnu! Krāsu toņi, ko izvēlēties laulāto guļamistabā! Paldies Dievam, ka tās sievietes Instagram un Facebook lapas ir privātas – neliela svētība no sociālo tīklu dieviem.

      Kā uz burvju mājiena Edija paceļ roku, cik augstu vien spēdama, elkoni iztaisnojusi un izstiepusi pirkstus taisnā ceļā pret debesīm. Viņa ir aizturējusi elpu, viņas cāļa krūtis ir izgāztas, koši zilās acis platas un apaļas, atgādinot man Svimija skatienu brīdī, kas es pieklaudzinu pie viņa stikla bļodiņas. Es skatos tieši viņai garām, lai arī viņa sēž priekšā un pa vidu, un atbildu uz tālāk sēdoša bērna jautājumu par manu mīļāko ēdienu (diemžēl tā ir pica) un tad par manu otro mīļāko krāsu (žāvas).

      – Hmm. Varbūt zilā. Vai zaļā. Vai oranžā. Oranžā ir laba, – es velku laiku, aši uzmezdama skatienu Edijai, lai mēģinātu saskatīt viņas vaibstos kādu līdzību ar Vilu. Meitenīte ir mantojusi Vila olīvkrāsas sejas ādu un muti, un viņas apakšlūpa ir krietni pilnīgāka par augšējo, taču pārējie vaibsti pieder viņas mātei, kura bieži vien parādās The Atlantan lappusēs – vai nu piekļāvusies Vilam, vai prasmīgi pozēdama – roka sānos, elkonis izvērsts – kopā ar kādu no savām dizaineru drēbēs tērptajām draudzenēm. Esmu viņu redzējusi tikai vienreiz, pirms kādiem četriem gadiem ekoloģiskās pārtikas veikala graudaugu nodaļā, kad viņa stūma savu dārgo, zīmolu drēbēs saģērbto sīko kārtīgos, ar dārgiem produktiem piekrautos ratiņos. (Jau tolaik es zināju, ka bērna vārds ir Edija, saīsinājumā no Ēdenes, kas bija Andreas meitas uzvārds.) Ģērbusies melnā Lululemon treniņtērpā un iešļūcenēs, Andrea izskatījās nepiespiesti eleganta. Viņas āda mirdzēja pēc nesena treniņa vai sejas procedūras (varbūt abiem), viņas locekļi bija gari un elastīgi, viņas kuplā, cirtainā zirgaste slēpās zem beisbola cepurītes. Es slepeni viņai sekoju pa trim nākamajām nodaļām, mocīdama pati sevi ar viņas pašapzinīgo izturēšanos, graciozo gaitu un tīši nevērīgo manieri, ar kādu viņa pārskatīja etiķetes, murminādama noderīgus komentārus meitai. Ienīdu pati sevi par tādu izsekošanu ikvienai viņas kustībai un sajutu kaut ko līdzīgu kaunam, kad paņēmu no plaukta Andreas izraudzīto trifeļu eļļu, it kā šis vienīgais, pārmēru dārgais produkts varētu mani par soli tuvināt viņas dzīvei – tai, pēc kuras es tik ļoti ilgojos.

      Nekas daudz nebija mainījies kopš tās dienas, ja neskaita Edijas mazo brālīti Ouenu (vēlāk es izrēķināju, ka tobrīd Andrea jau bijusi piecas nedēļas stāvoklī ar viņu). Nu es pieķeru sevi blenžam uz Ediju, kura pietur pacelto roku ar otru, demonstrēdama, ka viņai piemīt tikpat liels teikšanas potenciāls kā viņas mātei. Atgādinādama sev pašai, ka tā nav Edijas vaina, ja viņas tēvs ir mani pametis, un ka es tā arī neuzzināju, ko iesākt ar to sasodīto trifeļu eļļu, un ka patiesībā man nemaz nevajadzēja iepirkties tajā veikalā, kur produktu cenas nepavisam nebija samērojamas ar manu algu, es ar piespiešanos viņu uzrunāju: – Jā? Edij?

      – Ē, – viņa ierunājas ar apjukušu sejas izteiksmi, acīm skraidot apkārt pa telpu, kamēr viņas roka ļengani noslīgst gar sāniem. – Ē… es aizmirsu, ko gribēju teikt.

      – Tas nekas. Nesteidzies, – es smaidot nosaku kā pats pacietības iemiesojums: iespējams, ka šajā laikā tā kļūst par manu labāko īpašību.

      Meitenītes seja iemirdzas, it kā pār viņu ir nākusi apskaidrība. – Ak jā! Ē… vai jums ir draugs? – Edija jautā, iebērdama sāli manās rētās.

      Uzlūkoju viņu kādu sekundi ilgāk, kamēr pāriet paranoja, un tad vienā mirklī izlemju melot.

      – Jā! Jā, man ir draugs, – es paziņoju, izsliedama savu zodu par dažām collām un sažņaugdama rokas kopā. – Un viņš ir vienreizīgs. Pilnīgi vienreizīgs.

      – Kā viņu sauc? – Edija cērt pretī.

      – Džeks, – es atbildu. Tas ir mans mīļākais zēna vārds kopš pirmās “Titānika” noskatīšanās reizes. Vēl es esmu Kenediju fane, cenzdamās vairāk pievērsties Džona Ficdžeralda bruņnieciskajai pusei, nekā visam tam, kas saistās ar Merilinu Monro.

      – Un kāds ir viņa uzvārds? – Edija neliekas mierā.

      – Prinss. Džeks Prinss, – es nosaku un tad pievienoju sapņainu zemsvītras piezīmi. – Diemžēl Džeks nedzīvo Atlantā.

      – Un kur viņš dzīvo? – apjautājas meitene vārdā Fiona, ar brutāli apgrieztiem matiem un savādu cekulu. Pārmērīgi liela matu lente rotā viņas galvu, gluži kā izsmiedama neveiksmīgo skolas sākuma frizūru.

      – Āfrikā, – es saku. – Pareizāk sakot, Kenijā. Viņš ir miera uzturētāju ārsts. Strādā bēgļu nometnē.

      Meli šķiet dziednieciski, tāpat kā manas vārdos neizteiktās pavadošās domas: saņem, Edij. Tavs tētis darbojas privātā kapitāla pārvaldes jomā, kas nozīmē, ka viņš spēlē golfu ar saviem zilasiņu draugiem un reizi pa reizei apgroza ģimenes naudiņu, kuru nav nopelnījis.

      – Vai Džeks kādreiz ir redzējis lauvu? – apjautājas sīks puika vārdā Frederiks, ar klusu balsi, taču nevainojamu dikciju. Es uzreiz sajūtu simpātijas pret sīko Frediju, iedomājoties, ka viņš varētu kļūt par manu mīļāko skolnieku. (Lai ko viņi jums teiktu, visiem skolotājiem ir savi mīluļi.)

      – Es īsti nezinu, Frederik. Uzdošu šo jautājumu Džekam vēlāk, kad mēs sarunāsimies “skaipā” – un mēs to darām katru dienu. Rīt varēšu tev atbildēt uz šo jautājumu, – es saku.

      Galu galā ir mazliet grūtāk atbildēt uz jautājumu par lauvu redzēšanu, nekā sacerēt veselas transkontinentālas attiecības.

      Tālāk seko jautājumu jūra par to, vai Džeks kādreiz ir sastapies ar tīģeriem vai aligatoriem, nīlzirgiem vai pērtiķiem. Pirmklasniekiem patīk skaidrība. Patiesībā man tāpat, un, lai arī šķiet kārdinoši turpināt sarunu par manu dārgo un nesavtīgo draugu, es zinu, ka pienācis laiks ņemt situācijas kontroli savās rokās un sākt kaut ko mācīt.

      Dienas pārējā daļa paiet gludi, kamēr es iegaumēju skolnieku vārdus un sāku viņus iepazīt. Man pat lielākoties izdodas aizmirst par Vilu, līdz Edijai izkrīt apakšējais kreisais priekšzobs, ēdot burkānus ar mērci launagā. Apakšējais labais priekšzobs viņai jau ir izkritis, taču viņa gavilē gluži kā zobu pavēlniece, kamēr klasesbiedri sanāk apkārt, lai apskatītu asiņaino trofeju. Būdama veterāne kustīgu un iztrūkstošu zobu jautājumos, ieskaitot raušanu, atrašanu un uzglabāšanu, es palīdzu viņai izskalot spraugu smaganās un tad notīru mazītiņo zobiņu, ievietojot to vienā no Ziploc maisiņiem, kurus es glabāju savā rakstāmgaldā tieši tādiem gadījumiem. No otras atvilktnes es izņemu sārtu līmlapiņu un uzrakstu “Zobu fejai”, tad uzzīmēju sirsniņu un ievietoju zīmīti maisiņā, to aizlīmējot.

      – Kā tu domā, ko viņa tev atnesīs? – es apjautājos, nolūkodamās lejup uz savu apaļīgo sirsniņu un tad ieskatīdamās tieši Edijas skaistajās acīs.

      – To pašu, ko viņa man atnesa par šo zobu, – Edija saka, norādīdama uz muti un ar mēli pieskardamās spraugai starp zobiem. Viņas balss ir klusa un piesmakusi – tāda balss, kas kādu dienu padarīs puišus vai trakus.

      – Un kas tas bija? – es apjautājos, domādama par СКАЧАТЬ