Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

Чтение книги онлайн.

      Ir pirmā skolas diena, cerīgs un jauns sākums: vismaz tā es sev cenšos iestāstīt, stāvot savas vērīgās un kārtīgi nomazgātās auditorijas – desmit zēnu un vienpadsmit meiteņu – priekšā savā izejamajā tērpā: zeltainās baletkurpītēs, pelēkas biksēs un sārtā, ar pērlītēm izšūtā svīterī. Ar sakrustotām kājām sasēdušies uz austā paklāja, daži bērni man plati uzsmaida, kamēr citu sejas izteiksmes ir neizdibināmas: viņi gaida, neizdarot secinājumus. Tajā arī slēpjas pirmās klases burvība. Šie bērni ir vientiesīgi, starp viņiem nav neviena pārsātināta.

      Ļoti iespējams, ka viņi ir dzirdējuši par savu veiksmi lielajā un noslēpumainajā skolotāju loterijā vēl pirms ienākšanas pa klases durvīm, kuras ir izrotātas ar papīra kļavu, divdesmit vienu personalizētu putniņu un plakātu, kas šūpojas koka zaros ar uzrakstu “Esiet sveicināti Džozijas jaunkundzes ligzdā!”

      Pēc četrpadsmit gadus ilga darba šajā pašā pamatskolā esmu ieguvusi asprātīgas, enerģiskas un radošas skolotājas slavu. Mani neuzskata par stingru, bet arī ne par viegli manipulējamu. Pie reizes mani dēvē arī par “skaisto skolotāju”, un izskatās, ka daži vecāki (gan tēvi, gan mātes) to vērtē tikpat augstu kā visu pārējo, ieskaitot patiesu inteliģenci, un šis pieņēmums mani allaž ir mulsinājis un neskaidri kaitinājis. Es taču zinu, ka nepasniedzu kvantu matemātiku, taču tajā pašā laikā iepotēju bērniem būtiskas zināšanas, mācot viņiem saskaitīšanu un atņemšanu, pulksteņa pazīšanu, naudas skaitīšanu un, pats galvenais, īstu lasīšanu, atslēdzot viņu priekšā patskaņu un līdzskaņu salikumu un abstraktu skaņu noslēpumus, ierādot, kā tie saplūst kopā un izveido vārdus, teikumus, piepilda grāmatu lapas, vienalga, ar vai bez bildēm. Dažiem tas atgādina Murkšķa dienu – arī vienam otram manam kolēģim, kuram patiešām vajadzētu mainīt profesiju, taču mani aizrauj šis darbs, aizrauj skatīšanās, kā ik gadu aizvien jauniem bērniem izveidojas vajadzīgais klikšķis.

      Tomēr gaidām pa vidu allaž jaucas melanholiskas izjūtas par to, ka vasara ir beigusies, un pazīstamie šaubu un satraukuma asni, kas agrāk saistījās ar manām pirmajām dienām skolā – gan skolotājas, gan skolnieces statusā. Es jau iepriekš apsveru visus potenciālos šķēršļus, prātojot, cik daudziem no maniem audzēkņiem būs uzmanības deficīta sindroms vai disleksija, vai vēl kādas mācīšanās problēmas. Kuri kritīs izmisumā vai dusmosies, kad sāks atpalikt no pārējiem? Kuru bērnu vecākiem būs neiespējami izpatikt, kuri bombardēs mani ar elektroniskā pasta vēstulēm un telefona zvaniem, izsakot ērmīgus ierosinājumus par mūsu mācību plānu vai norādot uz gramatikas kļūdām manās vēstulēs, aizbildinoties ar konstruktīvu kritiku? (Lai cik daudzas reizes es pārlasu savus sūtījumus, gada laikā neizbēgami pienāk brīdis, kad nepareizi uzrakstu kādu vārdu vai nepareizā vietā ielieku komatu – šādas kļūdas nez kāpēc šķiet brēcošākas, ja tās pieļauj skolotājs, nevis, piemēram, advokāts vai ārsts.)

      Tad vēl ir satraucošais jautājums par Ediju Kārlailu, mana svarīgākā bijušā Vila Kārlaila pirmdzimto. Mēs ar Vilu izšķīrāmies pirms daudziem gadiem – astoņiem, ja gribam būt precīzi, – taču es vēl neesmu tikusi viņam pāri, katrā ziņā ne pilnībā. Un es gluži vienkārši nespēju noticēt, ka viņa meita ir iedalīta tieši manā klasē: šo faktu es veltīgi cenšos aizmirst, iesākot savu runu, kuru šādā vai citādā manierē atkārtoju katru gadu.

      Sveicināti, meitenes un zēni! Mani sauc Džozijas jaunkundze! Esmu uzaugusi tepat Atlantā un pabeigusi Džordžijas Universitāti. Man patīk dzīvnieki, un es esmu izglābusi suni vārdā Rīviss. Man ir viena māsa un burvīga četrgadīga māsasmeita vārdā Hārpera. Mana mīļākā krāsa ir koši sārtā, tāda kā mans svīteris. Pie maniem vaļaspriekiem pieder peldēšana, lasīšana, kūku cepšana, dejošana un galda spēļu spēlēšana. Es protu glabāt noslēpumus un esmu uzticama draudzene. Ceru, ka jūs visi šogad sadraudzēsieties. Ļoti priecājos par iespēju iepazīties ar jums visiem un jūtos ļoti priecīga par to, ka esmu kļuvusi par jūsu skolotāju!

      Tas izklausījās visai labi, un aizraujošais izpildījums aizvilka runu līdz augstākajai atzīmei, lai arī domās es sadzirdēju komentārus, kas bija apmēram šādi:

      Katru reizi, kad es saku “Džozijas jaunkundze”, man tā vien šķiet, ka tas izklausās pēc striptīzdejotājas vārda – kādā vasarā, mācoties koledžā, apdomāju, vai nevajadzētu par tādu kļūt, tāpēc ka striptīzdejotājas nopelna daudz vairāk nekā viesmīles. Un vairāk nekā skolotājas. Man ir suns un māsa vārdā Meredita. Viņa padara mani vai traku, un lielākoties es pavisam izvairītos no viņas, ja nebūtu manas māsasmeitas Hārperas. Man bija arī vecāks brālis, taču viņš gāja bojā autoavārijā pirms daudziem gadiem, un par to es nemēdzu runāt, it īpaši ar saviem audzēkņiem. Man šķiet, ka jautājums par kāda mīļāko krāsu ir garlaicīgs, tāpēc ka tas patiesībā ne par ko lielu neliecina (kā krāsa – automašīnas vai maka, vai guļamistabas sienu?), taču nez kāda neizskaidrojama iemesla dēļ jūs visi piešķirat šim aspektam ārkārtīgi lielu nozīmi, tāpēc es teikšu, ka koši sārtā, jo aptuveni pusei no jums patiks mana izvēle, un vismaz trešdaļa no jums apbrīnos sagadīšanos, ka mums ir vienāda mīļākā krāsa. Peldēšana nav nekāds īstais vaļasprieks, tikai nodarbe, kuru es reizi pa reizei piekopju, lai nepieņemtos svarā un nekļūtu par apalīti (no visiem tiem cepumiem, kurus es sacepu un tad apēdu): izskatās, ka jūs neesat to pamanījuši un daudz nenosodāt. Man patīk galda spēles, taču labāk spēlēju iedzeršanas spēles kopā ar draugiem vai arī eju ar viņiem uz dejām (vai es pieminēju, ka būtu varējusi kļūt par striptīzdejotāju, kad biju par piecpadsmit mārciņām vieglāka?). Es protu glabāt noslēpumus, it īpaši savējos, un tas ir labi, tāpēc ka tad, ja jūsu vecāki zinātu kaut ko par maniem skeletiem skapī, viņi varētu sākt vākt parakstus, pieprasot manu atlaišanu. Draudzība man nozīmē visu, tāpēc man ir trīsdesmit septiņi gadi un es nespēju sameklēt kārtīgu vīrieti, ko apprecēt, un tas ir nomācoši gan tāpēc, ka es negribu būt viena, gan tāpēc, ka bērnus es dievinu vairāk par visu pasaulē. Zinu, ka laiks iet uz beigām, ja gribu tikt pati pie savējiem. Lūdzu, izturieties labi cits pret citu, tāpēc ka vienīgais, ko es nepacietīšu, ir nejaukas meiteņu (vai zēnu) izdarības – lai gan laimīgā kārtā šie niķi parasti sāk parādīties tikai nākamajā gadā, un tas ir vēl viens iemesls, lai mācītu pirmklasniekus. Ļoti priecājos iepazīties ar jums visiem, ieskaitot arī tevi, Edija Kārlaila. Vai tēvs tev pastāstīja, ka viņš mani pameta īsi pirms apprecēšanās ar tavu māti un tavas piedzimšanas? Darīšu, ko varēšu, lai tev to nepārmestu, taču, lūdzu, izrādi mazliet žēlsirdības un nestāsti par savu laimīgo mājas dzīvi uz katra soļa.

      Es uzsmaidu viņu aizrautīgajām, mirdzošajām sejiņām un saku: – Nu? Vai jums ir kādi jautājumi?

      Četras rokas uzšaujas gaisā, un, kamēr es prātoju, kurš, visticamāk, neuzdos jautājumu, kas man ir apnicis, kāds kustīgs zēns ar izspūrušiem matiem un sārtiem vaigiem izgrūž: – Vai jums ir vīrs?

      Tieši trīs sekundes. Jauns rekords. Apsveicu, Veslij, es nodomāju, palūkodamās uz viņa laminēto piespraudi ar vārdu, kuru esmu pagatavojusi nedēļas nogalē, un domās apņemos iekļaut mācību programmā vielu par to, ka gredzena trūkums kreisās rokas zeltnesī nozīmē: lūdzu, neuzdodiet jautājumus par laulību tēmu. Varbūt man to vajadzētu iekļaut kaut kur pa vidu starp laika ziņu tēmu un ievadu metriskajā sistēmā.

      Es izspiežu platāku un spožāku smaidu, cenzdamās nepievērst uzmanību kamolam, kas sažņaudzies krūtīs. – Nē, СКАЧАТЬ