Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ domās pamazām sāka kavēties vārdi "es tevi mīlu". Gluži kā dziesmas vārdi, kurus nekādi nevarēja padzīt no prāta. Viņa atcerējās kaut kur, droši vien kādā muļķīgā avīžrakstā, lasījusi, ka sievietei ir liktenīgi pirmajai atzīties mīlestībā. Kaut ko tik muļķīgu, sieviešu dzimumu nonievājošu un māņticīgu viņa vēl nekad nebija dzirdējusi… bet tomēr nekur jau nebija jāsteidzas. Viņi taču satikās tikai sešas nedēļas. Gan jau pienāks arī īstais brīdis.

      Elena sāka kavēties atmiņās pie savas līdzšinējās mīlestības pieredzes.

      Viņa pirmā bija atzinusies mīlestībā Endijam. Uz mirkli viņš bija izskatījies pārbiedēts, taču tad aši, paklausīgi atzinies, ka arī viņu mīl.

      Viņa bija to pateikusi pirmā arī Edvardam, pēc tam, kad bija izdzērusi īpaši gardu zemeņu daikiri. Godīgi sakot, tā tas nemaz nebija domāts. Viņa bija gribējusi sacīt, ka mīl zemeņu daikiri.

      Godīgi sakot, ja tā padomā, tad viņa vienmēr bija rīkojusies pirmā! Viņa bija ierakstījusi "es tevi mīlu" arī Džona trīsdesmit astotās dzimšanas dienas apsveikuma kartītē, un tikai pēc četrdesmit divām pazemojuma pilnām dienām viņš beidzot bija atbildējis ar to pašu.

      Visādā ziņā varētu būt drošāk, ja Patriks to pateiktu pirmais.

      Un tad viņš to izdarīja.

      Kādā darba dienā viņš pārnakšņoja pie Elenas un no rīta gandrīz nokavēja agri norunātu tikšanos. Viņš noliecās pār gultu, noskūpstīja Elenu uz vaiga, noteica: "Labi, man jāskrien, mīlu tevi," un aizsteidzās prom.

      Viņš to pateica tieši tikpat nevērīgi, kā pa telefonu mēdza sacīt Džekam, ka viņu mīl. Tā nepārprotami bija tikai pārteikšanās.

      Pārdomādama to ar daļēju uzjautrinājumu, Elena izdzirdēja, kā augšup pa vītņu kāpnēm nodun viņa soļi. Viņa piecēlās gultā sēdus, un Patriks no jauna parādījās uz sliekšņa.

      – Piedod, – viņš aizelsies sacīja, ar rokām cieši ieķēries durvju stenderē. – Tā bija kļūda. Pareizāk sakot, nē, tā nebija kļūda! Es gaidīju īsto brīdi ar mēnessgaismu, varavīksnēm un ko tikai vēl ne, bet tagad esmu visu sabojājis. Muļķis. – Viņš uzsita sev pa pieri.

      Tad Patriks pienāca pie gultas, apsēdās Elenai blakus un paskatījās uz viņu tā, kā, šķiet, vēl neviens nekad nebija skatījies, ne mīlētājs, ne draugs. It kā neviens cits nebūtu tā urbies viņā ar skatienu.

      Viņš sacīja:

      – Es gribētu kaut ko pateikt pavisam skaidri un gaiši.

      – Labi. – Elena savilka nopietnu seju.

      – Šo komentāru var ierakstīt protokolā. Protams, vajadzības gadījumā esmu gatavs to iesniegt arī rakstiski.

      – Skaidrs.

      Viņš noklepojās.

      – Elena. Es tevi mīlu. Es tevi oficiāli mīlu.

      – Es arī tevi mīlu, – Elena sacīja. – Tas ir… oficiāli.

      – Skaidrs. Nu, tad labi. Tātad viss ir iznācis ārkārtīgi lieliski.

      Viņš pasniedzās, abi nopietni paspieda viens otram roku, it kā nupat būtu noslēguši apmierinošu biznesa darījumu, bet, pirms vēl Elena bija paguvusi atbrīvoties, viņš pievilka viņu sev klāt, noguldīja uz muguras un noskūpstīja. Abi sāka smieties. Tad viņi atkal uzslējās sēdus, muļķīgi sasmaidījās, un tad Patriks paskatījās uz pulksteni.

      – Labs ir, tas izklausīsies nelāgi, bet…

      – Ej vien.

      Vēlreiz noskūpstījis Elenu, viņš izgāja. Viņa no jauna apgūlās, juzdamās kā izmirkusi laimē. Lūk, kādai vajadzēja būt mīlestībai: vienkāršai, mierīgai un jautrai. Pašsaprotamai. Te nebija nekā, ko analizēt. Radās sajūta, ka viņa vēl nekad nebija ne tā mīlējusi, ne arī tikusi mīlēta. Visas pārējās reizes bija tikai neizteiksmīgi realitātes atdarinājumi.

      Un ja nu viņa visu mūžu būtu nodzīvojusi, to nemaz nezinādama?

      (Un vēl, lai gan tas nebija tik svarīgi, turpmāk viņa varēs atcerēties kaut ko interesantu: viņš šos vārdus bija pateicis pirmais.)

      Man nācās atcelt vizīti pie hipnotizētājas, jo darba dēļ biju spiesta braukt uz Melburnu.

      Mēģināju atrunāties, taču Triša bija it kā dabūjusi kaut kādu briesmīgu vīrusu, un es biju vienīgā, ar kuru viņu varēja tik ātri aizvietot. Neprecēta sieviete bez bērniem. Kas gan man vēl varēja būt darāms? Tieši tā. Nekas.

      Mēs ar Patriku ne reizi nebijām bijuši Melburnā, un tāpēc ielu stūros neslapstījās nekādas atmiņas. Sākumā šķita, ka bijis prātīgi doties šajā braucienā. Apmākušās debesis un nežēlīgie vēji pēc Sidnejas nerimtīgi līksmajiem laika apstākļiem šķita kā atvieglojums. Darbs palīdzēja man aizmirsties. Vakaros jutos nogurusi un uzreiz iemigu.

      Bet, jo ilgāk biju prom no Sidnejas, jo vairāk man gribējās atkal ieraudzīt Patriku un Elenu. Ceturtdienas rītā pamodos agri, un mani pārņēma milzīga kāre pēc informācijas. Ko viņi darīja tieši šajā brīdī? Vai viņš bija pārnakšņojis pie viņas? Vai viņa bija pārnakšņojusi pie Patrika? Mana vajadzība visu uzzināt šķita tikpat fiziska kā uzturvielu trūkums.

      Pirmdienas rītā ar pirmo lidmašīnu atgriezos Sidnejā. Cieši ieķērusies roku balstos, es paliecos uz priekšu, it kā šādi varētu piespiest lidmašīnu lidot ātrāk. Es biju vampīrs, un man bija vajadzīgas asinis.

      Bija piektdienas pēcpusdiena, un Elena izmantoja brīvu brīdi starp klientu apmeklējumiem, lai nedaudz dziļi paelpotu un atkārtotu pozitīvas afirmācijas.

      Viņu gaidīja diezgan saspringta nedēļas nogale.

      Tovakar Patrikam vajadzēja iet vakariņās kopā ar Elenas māti un krustmātēm, bet nākamajā vakarā Elenai vajadzēja iepazīties ar Patrika ģimeni. Svētdien Patriks pirmo reizi grasījās tikties ar Džūliju. Viņi gribēja ēst ceptas zivis ar kartupeļiem Votsonbejā, un līdzi grasījās nākt arī Patrika draugs Smirdijs, lai iepazītos ar Elenu un varbūt iedraudzētos ar Džūliju, lai gan viņa vārds, pats par sevi saprotams, neliecināja ne par ko labu. ("Ā, patiesībā viņš nemaz nesmird," Patriks bija iebildis, nespēdams vien beigt smieties par to, ka Smirdijs patiešām varētu nelāgi ost. "Mēs viņu tikai esam tā iesaukuši." – "Kāpēc tad jūs viņu tā saucat?" Elena bija noprasījusi, taču Patriks tikai nosprauslojās. Vīrieši dažreiz mēdza izturēties tik savādi.)

      Viņi nebija gribējuši, lai visas šīs iepazīšanās notiktu cita pēc citas. Tā gluži vienkārši sagadījās dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Elenas māte pēkšņi bija pārcēlusi norunāto vakariņu laiku, bet Smirdijs negaidot bija ieradies Sidnejā uz visu nedēļas nogali.

      Gaidāmā nedēļas nogale Elenai šķita tik baisa kā vesela nedēļa, pilna ar eksāmeniem un zobārsta apmeklējumiem. No rīta viņa pamodās, izjuzdama neskaidras bailes, СКАЧАТЬ