Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      Džeks paraustīja plecus, lai nokratītu tēva rokas.

      – Patiesībā man negaršo desas, tēt. Un vispār viņa nemaz nejautāja, vai man garšo desas. Viņa teica: ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. Tas nav nekāds jautājums. Tas ir teikums. Saproti? Viņa neteica: es ceru, ka tev garšo desas.

      – Labi, tātad… – Elena iesāka.

      – Man ļoti garšo pica. Tu teici, ka es šovakar varēšu pasūtīt picu.

      – Es teicu, ka varbūt mēs šovakar pasūtīsim picu, bet, ja Elena tev ir pagatavojusi sviestmaizes ar desu, tad tās tu arī ēdīsi. – Patriks veltīja Džekam bargu, tēvišķīgu un zināmas panikas pilnu skatienu.

      – Patiesībā es tās vēl nemaz neesmu pagatavojusi, – Elena iejaucās. – Ja tev labāk garšo pica, Džek, tu vari to dabūt, protams, ka vari.

      – Jā. Paldies, es to gribētu! – Džeks skaļi nopūtās, it kā beidzot būtu izdzirdējis saprātīgu valodu. – Vai tagad es varu paskatīties savu filmu?

      – Džek. Lūdzu. Nevajag jau uzreiz skatīties filmu. Tas nav pieklājīgi.

      Elena redzēja, ka Patriks ir ievilcis vaigus, it kā viņa zobi būtu cieši sakosti. Viņš izmisīgi vēlējās, lai Džeks uz viņu atstātu labu iespaidu. Viņas uztraukums pagaisa.

      – Tas nekas, – viņa uzrunāja Džeku. – Mans atskaņotājs ir sabojājies, bet tu vari noskatīties filmu manā datorā, ja vien esi ar mieru.

      – Jā, esmu gan, – Džeks laipni apstiprināja. – Es protu tikt galā ar datoru. – Pirmo reizi viņš pacēla galvu, lai pienācīgi uzlūkotu viņu.

      – Tu noteikti esi vīlies, ka tavs draugs ir saslimis, – viņa sacīja.

      – Jā, – viņš nepacietīgi atteica. – Eu, vai jūs, lūdzu, varat mani nohipnotizēt? Un vai varat man iemācīt, kā nohipnotizēt manus draugus? Lai viņi darītu visu, ko es pavēlu? Tas būtu tik forši! Viņi varētu būt mani vergi.

      – Diez vai tas būtu ētiski, – Elena iebilda.

      – Ko?

      – Labi, uzliksim tev to filmu, – Patriks sasita plaukstas. – Tu uzvedies galīgi dīvaini, tēt, – Džeks sarauca pieri.

      Patriks bikli uzsmaidīja Elenai.

      – Vai tad dīvaināk nekā parasti, Džek?

      Džeks sērīgi pašūpoja galvu.

      – Nopietni, tēt.

      Viņi izgāja cauri priekšnamam, un Džeks apstājās, lai ar pirksta galu pieskartos sudrabainajiem metāliskajiem punktiņiem uz oranžajām tapetēm.

      Viņš no jauna uzlūkoja Elenu.

      – Forša māja.

      – Paldies. – Viņa bija tik aizgrābta, ka tikai par mata tiesu novaldījās, lai nenosauktu viņu par mīļumiņu.

      Pēc divdesmit minūtēm Džeks sēdēja Elenas dzīvojamajā istabā ar portatīvo datoru klēpī. Viņš bija uzlicis austiņas, ar skatienu ieurbies ekrānā zibošajās ainās un saslējis masīvajos sporta apavos ieautās kājas uz Elenas skaisti atjaunotā senlaicīgā kafijas galdiņa.

      Patriks nepavēlēja viņam novākt kājas no galda, un Elena nezināja, kā lai to pasaka, neizklausoties pēc ļaunās pamātes. Vai tad dažas švīkas bija tik svarīgas?

      – Zini, viņš ir kolosāls, – viņa sacīja Patrikam, kad abi jau bija apsēdušies pie ēdamistabas galda. Viņa bija atnesusi šķīvi ar saldskābo maizi, dažādas mērcītes un lielas, zaļas olīvas. Pa ēdamistabas durvīm varēja redzēt Džeka pakausi. Viņš joprojām skatījās savu filmu. Elena atsāka runāt nedaudz klusāk, kaut gan bija skaidrs, ka Džeks neko nedzird.

      – Gadās arī tādi brīži, – Patriks atteica. Tad noklepojās un uzsmaidīja viņai. – Kopš viņa mātes nāves tu esi pirmā sieviete, ar kuru es viņu esmu iepazīstinājis.

      – Jūtos pagodināta. Pagaidi, vai tad tu viņu neiepazīstināji ar Saskiju? Tu taču teici, ka jūs pāris gadus nodzīvojāt kopā. Tātad viņa noteikti ir dzīvojusi arī kopā ar Džeku.

      Par to viņa pirmīt nemaz nebija iedomājusies. Arī Saskija bija pazinusi Patrika mazo dēlēnu.

      Patrika nāsis noraustījās, it kā viņš būtu sajutis nepatīkamu smaku. Viņš izspļāva saujā olīvas kauliņu.

      – Tas neskaitās.

      Elena kļuva nemierīga. Viņš taču nedrīkstēja vienkārši izlikties, ka Saskija nekad nav eksistējusi. Sākumā viņš šo sievieti taču noteikti bija mīlējis. Un Elena nebija pirmā sieviete, ar kuru viņš iepazīstināja savu dēlu. Šāds apgalvojums nebija pareizs. Viņai tas nepatika.

      – Cik gadu Džekam bija tolaik, kad Saskija dzīvoja kopā ar jums?

      – Manuprāt, viņš bija diezgan mazs.

      – Un vai viņi… sapratās? Vai viņš bija bēdīgs, kad viņa aizgāja?

      – Džeks viņu nemaz neatceras, – Patriks noraidoši attrauca, un tā noteikti nebija atbilde uz viņas jautājumu. Patrika skatiens kļuva izklaidīgs, un viņš pēkšņi uzsauca: – Džek!

      Novāc kājas no galda!

      Kā viņš no savas vietas varēja redzēt, ka Džeks bija salicis kājas uz galda? Vai arī viņš to bija pamanījis jau agrāk, tikai nepapūlējās aizrādīt?

      – Es atvainojos. – Patriks piecēlās un iegāja otrā istabā.

      Atgriezies viņš tūlīt bija gatavs ķerties pie jauna sarunu temata.

      – Nu, kā tad tev šodien gāja? Tu teici, ka tev bija pāris klientu; vai tavi… ē… seansi izdevās kā nākas?

      Ja Elena būtu pazinusi Patriku labāk, viņa būtu iebildusi: es vēl neesmu beigusi runāt par Saskiju un Džeku, taču viņai allaž bija grūti apvaldīt savu, iespējams, nepiedienīgo interesi par viņa bijušo draudzeni. Galu galā viņš, šķiet, par viņas bijušajiem partneriem nevēlējās zināt neko.

      Tā nu Elena viņam pastāstīja par savu seansu ar Roziju, un par to, kā bija atklājusi, ka patiesībā viņa nemaz nevēlas izbeigt smēķēt, jo nemaz īsti negrib precēties. Protams, Elena uzmanījās, lai nenosauktu nevienu vārdu un neminētu faktu, ka par šo kāzu atcelšanu droši vien rakstītu Sidnejas avīžu sabiedrības hroniku lappusēs. Viņai šķita, ka tas ir interesants sarunu temats, kas ļauj viņai sevi parādīt no labās puses.

      Patriks uzmanīgi klausījās un tad samiedza acis, it kā raudzītos pretī saulei. Šādi viņš izskatījās vecāks. Viņa acu ārējos kaktiņos bija dziļas grumbiņas. Droši vien tāpēc, ka viņš, būdams mērnieks, bieži strādāja brīvā dabā.

      Viņš СКАЧАТЬ