Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izņemot bērnus. Jā, nudien, viņa uzskatīja, ka bērni par viņu ir pārāki.

      Bērni bija īpaša suga ar atsevišķu valodu un kultūru. Mūsdienās viņi šķita tik pašpārliecināti. Šodien pēc baseina Elena bija aizgājusi uz gaļas veikalu, un viņai garām bija cēli aizslīdējusi maza meitenīte, kurai nevarēja būt vairāk par astoņiem gadiem. Viņa runāja sārtā mobilajā telefonā, bija ģērbusies mētelī ar kapuci un kažokādas oderi, un viņas seja bija izkrāsota kā tīģerim. Viņa slīdēja, jo viņas sporta apaviem bija sīki ritentiņi, maģiski noslēpti apavu pazolēs. Turklāt apavu malās plaiksnīja sārtas gaismas. Apbrīnas pārņemta, Elena bija ilgi noskatījusies uz šo eksotisko tīģeru princesi uz neredzamajām slidām.

      Dažām viņas draudzenēm bija zīdaiņi, bet ar tiem jau bija viegli. Tos varēja samīļot un sasmīdināt, pakutinot viņiem plaukstiņas vai nospurkšķinot lūpas pie viņu mīkstajiem, maigajiem kakliņiem. Ak, zīdaiņus viņa dievināja, taču mazus bērnus…

      Patiesībā, par spīti tam, ka Elenai jau bija pāri trīsdesmit, daudzām viņas draudzenēm tādā pašā vecumā nemaz nebija bērnu.

      – Jūs visas, meitenes, domājat, ka jums vēl ir laika kā jūras, – Elenas māte mēdza sacīt. – Jūs taču apzināties, ka esat piedzimušas ar noteiktu olšūnu skaitu un vairāk to nebūs? Es gan to nesaku tāpēc, ka gribētu ātrāk kļūt par grumbainu, sirmu, vecu omīti. – Aprauti smiekli.

      Labi, tātad Elenai nebija gandrīz nekādas pieredzes attiecībās ar bērniem. Tomēr šo paniku noteikti bija izraisījis vēl kaut kas cits. Nežēlīgi izveicīgi viņa atlobīja savas apziņas kārtas, lai atklātu kailo, neglīto patiesību.

      Viņa gribēja kļūt par šī bērna pamāti. Viņa gribēja, lai viņu kāzās viņš būtu ģērbies glītā, mazā uzvalciņā. Viņa gribēja, lai viņš kļūtu par lielo brāli viņas pašas mazulim, jo viņai bija trīsdesmit pieci gadi, un vairāk olšūnu viņai nevarēja būt. Viņa gribēja, lai šī zēna tētis būtu viņas īstais, jo viņa vairs nespēja atvērt nevienu briesmīgās interneta iepazīšanās vietnes profilu un ieraudzīt kārtējo plikpauraino, tuklo pusmūža vīrieti, kurš iedomīgi blenza viņai pretī no datora ekrāna, pieprasīdams "slaidu dāmu, kura gādā par sevi, ar kuru varētu samīļoties un doties ilgās pastaigās pa pludmali". Jā, viņa gribēja, lai šis bērns viņu mīl, pieņem viņu un paglābj no tuklu, iedomīgu vīriešu mīlestības izpausmēm.

      Un, protams, tas viss bija par daudz, par ātru un ļoti mulsinoši, un, ja šis bērns sajutīs viņas neprātīgo izmisumu (un viņai bija aizdomas, ka bērni, tāpat kā suņi, prata instinktīvi sajust bailes), tad…

      Pie durvīm kāds nepacietīgi piezvanīja.

      Elena paskatījās pulkstenī. Kliente, kurai vajadzēja ierasties divos. Lēkdama pār pakāpieniem, viņa noskrēja lejā, tad apstājās un, kā jau pirms katras vizītes, noskaitīja savu ierasto apgalvojumu: ieelpa, tagad es pilnīgi pievēršos vienīgi šim klientam, izelpa, es sniegšu viņam visu, ko vien spēju.

      Viņa atvēra durvis, smaidīdama mierīgi un profesionāli. Neirotiskā Elena bija droši noglabāta aizslēgtā skapī kaut kur prāta tālākajā stūrī.

      Bija atnākusi Rozija: topošā līgava, kura bija apsolījusi savam līgavainim, ka līdz kāzām pārstās smēķēt.

      Tā bija apaļīga neliela auguma sieviete ar lielām, uzticīgām, apaļām acīm. Starp viņas priekšzobiem bija sīciņa sprauga, kas lika viņai izskatīties nevainīgai un bērnišķīgai. Patiesībā Elena nemaz nespēja iztēloties viņu smēķējam. Tas būtu tāpat kā noskatīties uz mazu ķiparu ar cigareti mutē.

      Pirmā seansa laikā Rozija bija ieminējusies, ka precas ar Īanu Romenu, un gaidpilni uzlūkojusi Elenu.

      Tātad man ir jāzina, kas viņš tāds ir, Elena nodomāja.

      – Viņš darbojas plašsaziņas līdzekļu jomā, – Rozija paskaidroja. – Viņš ir ļoti… ē… slavens.

      Un tad Elena iedomājās: Īans Romens! Tas bija viens no vārdiem, kuri ienāca zemapziņā osmozes ceļā. Šim vīrietim piederēja laikraksti, televīzijas stacijas vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņa vārds bija lasāms finanšu lappusēs. Elena gan parasti nemēdza tās lasīt.

      – Tātad pēc kāzām mani sauks Rozija Romena, – Rozija klusi, neīsti iesmējās.

      – Uzvārds jau nav jāmaina, – Elena aizrādīja.

      – Nē, nē, es jau neesmu nekāda karjeras sieviete vai kas tamlīdzīgs, – Rozija noraidoši atmeta ar roku, it kā viņai nupat būtu piedāvāts kaut kas pārāk dārgs. – Es esmu tikai parasts cilvēks.

      Izskatījās, ka Rozijai šodien ir slikts garastāvoklis. Sieviete pagrozīja galvu, it kā viņai sāpētu kakls, un tad spēcīgi paraustīja džempera apkakli, it kā tas mazgājot būtu sarāvies.

      – Kā sokas ar kāzu plānošanu? – Elena apvaicājās, vezdama viņu augšā pa kāpnēm.

      – Labāk nejautājiet, – Rozija atteica.

      – Ak vai.

      – Ir muļķīgi atmest smēķēšanu, kad no stresa var prātu zaudēt.

      – Nav teikts. Bieži vien paradumus visvieglāk ir mainīt tad, kad ikdienas rutīna ir izjaukta.

      – Var jau būt. – Rozija nešķita pārliecināta.

      Kad abas iegāja stiklotajā kabinetā, Elena redzēja, ka Rozijas pleci atslābst. Gaismas un okeāna ainavas apvienojums bija tik iedarbīgs, ka dažkārt viņai šķita: droši vien klientu labā nemaz nevajadzētu darīt neko daudz, vienīgi atļaut viņiem tur pasēdēt.

      – Kā tad īsti sokas? – Elena apvaicājās, kad viņas jau grasījās apsēsties.

      – Es joprojām kūpinu kā skurstenis, – Rozija atcirta. Pirms vēl Elena bija paguvusi atbildēt, Rozija noteica: – Piedodiet. Tā nav jūsu vaina. Es zinu, ka pati esmu vainīga. Es pat neesmu noklausījusies to disku, kuru jūs man iedevāt.

      Elena bija viņai iedevusi vienu no saviem diskiem ar īpaši sagatavotām instrukcijām smēķēšanas ieraduma izbeigšana. Viņa tos bija sagatavojusi pirms vairākiem gadiem, un klienti par tiem bieži vien izteicās jūsmīgi, lai gan viņai pašai sava balss šķita neizturama.

      – Kāpēc jūs to nenoklausījāties?

      Daudzi klienti nemaz nemēģināja noklausīties Elenas diskus, un viņi to vienmēr paziņoja, izskatīdamies vainīgi un izaicinoši, it kā būtu spiesti atzīt, ka nav izpildījuši mājasdarbu, tomēr apzinātos, ka par to nedraud nekādas nepatikšanas, jo viņi taču bija pieauguši, turklāt par to visu maksāja.

      Rozija paraustīja plecus.

      – Nezinu. Šķiet, es spēju domāt vienīgi par kāzām. Piemēram, man riebjas tā krāsa, kuru es izraudzījos līgavas māsu kleitām. Aprikožu tonis! Ir tāda sajūta, it kā mani būtu piemeklējis īslaicīgs neprāts.

      Viņa paņēma no trauka šokolādes konfekti СКАЧАТЬ