Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nespēja atvairīt šos vārdus, kuri kā naglas tika iedzīti viņai galvā, liekot aizmirst par visiem pārējiem svilinoši asajiem jautājumiem, tie cēla augstas sienas, kurām viņa netika pāri.

      Un kāpēc es esmu dzīva?

      Šķiet, tāpēc, ka esmu izdzīvotāja…

      Šērlija nepadevās. Viņa īgni norūca:

      – Tu nemaz neklausies, ko es saku… Es labi dzirdu, ka tu manī neklausies…

      – Man negribas runāt…

      – Tu nedrīksti tā darīt. Nenoslēdzies sevī…

      – Šērlij…

      – Es zinu, kādas domas tevi nomoka un smacē… Zinu! Tā nav tava vaina, Žo…

      – …

      – Un arī viņš ne pie kā nav vainīgs… Tu neesi vainīga, un viņš nav vainīgs… Kāpēc tu nevēlies ar viņu satikties? Kāpēc tu neatbildi uz viņa zvaniem?

      …tāpēc, ka…

      – Viņš teica, ka pagaidīs, taču viņš to nedarīs visu mūžu, Žo! Tu moki sevi, tu moki viņu, un kāds no tā ir labums? Ne jau jums vajadzētu…

      Pēkšņi Žozefīne atkal atguva runas spējas. It kā kāds būtu atgriezis vaļā viņas rīkli, to atvēris, izlauzis, atkailinājis balss saites, lai viņa varētu kliegt, un viņa sāka kliegt, kliegt klausulē, kliegt uz savu draudzeni, kura zvanīja katru dienu, lai pateiktu: es esmu tepat, esmu tev līdzās…

      – Lasies prom, Šērlij, vācies, liec mani mierā…

      – Velns parāvis! Ej tu galīgi, Žo! Tu tāpat vairs neko nevari mainīt! Tad kāpēc, ko? Kāpēc?

      …tāpēc, ka…

      Un, kamēr viņai nebija atbildes uz šiem vārdiem, viņa nespēja atsākt dzīvot. Viņa palika nekustīga, iesprostota, klusa, viņa vairs nesmaidīja, neizgrūda prieka un baudas kliedzienus, ļaujoties aizmirstībai viņa apskāvienos.

      Filipa Dipēna rokās. Tas bija Irisas Dipēnas vīrs. Viņas māsas vīrs. Vīrietis, ar kuru viņa bija runājusi visu nakti, piekļāvusi lūpas viņam pie auss.

      Vīrietis, kura rokās viņa sevi iztēlojās. Vīrietis, kuru viņai vajadzēja aizmirst.

      Viņa bija mirusi.

      Irisu bija aizrāvis prom balts naža asmens, viņai griežoties lēnā valsī automašīnu priekšējo lukturu gaismā. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs, tā esmu es, Žo, nāc, paskaties, cik tas ir viegli!

      Jauna Irisas izdomāta izklaide. Kā toreiz, kad viņas vēl bija mazas.

      Kriks un Kroks nokraukšķināja lielo Kruku, kurš pats gribēja viņus nokraukšķināt…

      Todien, klajumā, Lielais Kruks bija guvis virsroku.

      Viņš bija nokraukšķinājis Irisu.

      Viņš grasījās nokraukšķināt arī Žozefīni.

      Žozefīne allaž bija sekojusi Irisai.

      – Tieši tā, Žo, – Šērlija pa telefonu viņai nedeva mieru, – tieši tā, tev atkal jāsaņemas… Tu dari tikai pašu nepieciešamāko, dzīvo Zoē un Hortenzes dēļ, maksā par viņu mācībām, dzīvo tā, kā jau mazai, jaukai māmiņai klājas, un atsakies no visa pārējā! Tev nav tiesību būt sievietei tāpēc, ka tā otra, kura bija “īsta” sieviete, ir mirusi… Tu sev to aizliedz! Zini, es esmu tava draudzene, es tev nepiekrītu, un es tev…

      Žozefīne nolika klausuli.

      Šērlija zvanīja un vienmēr uzdeva vienu un to pašu jautājumu, kas dusmās izlauzās pār viņas lūpām: bet es nesaprotu, uzreiz pēc Irisas nāves tu ar viņu pārgulēji, viņš bija kopā ar tevi, tu biji kopā ar viņu, tātad? Atbildi, Žo, atbildi man!

      Žozefīne ļāva klausulei izslīdēt no rokām, aizvēra acis, iespieda galvu starp elkoņiem. Nekādu atgādinājumu par to reizi, aizmirst, aizmirst… Balss klausulē līdzinājās saniknota mājas gariņa lēkāšanai.

      – Tu sevi esi ieslodzījusi… vai ne? Bet kāpēc? Kādēļ, Žo? Tev nav tiesību…

      Žozefīne aizmeta klausuli pret sienu.

      Viņa gribēja aizmirst šīs laimīgās dienas.

      Dienas, kad bija izšķīdusi viņā, nozudusi viņā, aizmirsusies viņā. Vai arī apreibusi no laimes, jo varēja viņam pieskarties, viņu skūpstīt.

      To atcerēdamās, viņa piespieda pirkstus sev pie lūpām un čukstēja: Filip… Filip…

      Šērlijai viņa to nestāstīja.

      Viņa to nestāstīja nevienam.

      To zināja vienīgi Digeklēns.

      Digeklēns, kurš neuzdeva nekādus jautājumus.

      Digeklēns, kurš smilkstēja, noraudzīdamies viņā, kad viņa kļuva ļoti bēdīga, kura skatiens kļuva tik smags, it kā šīs bēdas vilktu viņu pie zemes.

      Viņš apgriezās uz otriem sāniem, ilgi, žēli un melodiski iesmilkstēdamies. Viņš papurināja galvu, viņš nevēlējās redzēt saimnieci tādu…

      Viņš devās uzmeklēt savu siksniņu, siksniņu, ko viņa nekad nemēdza izmantot, un kura kopā ar atslēgām karājās līdzās ieejas durvīm. Viņš to nometa viņai pie kājām kā sacīdams: nāc, iesim pastaigāties, tev vajag izvēdināt galvu…

      Viņa paklausīja neglītajam sunim.

      Un abi devās skriet ap ezeru Buloņas mežā.

      Viņa skrēja, suns viņai sekoja.

      Suns skrēja pēdējais. Viņš kustējās nesteidzīgi, ritmiski, enerģiski. Viņš piespieda Žozefīni nepalēnināt gaitu, neapstāties, nepiekļaut pieri pie koka stumbra, lai ļautu vaļu šņukstiem, ko bija tik grūti apvaldīt.

      Viņa apskrēja apli, divus, trīs. Viņa skrēja tā, it kā viņas rokas, kakls, kājas, sirds būtu no koka.

      Kamēr viņai vairs nebija spēka paskriet.

      Viņa atslīga pret koku un sajuta, kā viņai pieglaužas smagais Digeklēns. Viņš elsa, sprausloja, siekalojās. Galvu viņš turēja paceltu, lai neviens neuzdrošinātos tuvoties.

      Liels, melns suns, neglīts, savainots, piekusis, sargāja viņu.

      Viņa aizvēra acis un ļāva bēdu asarām līt pār savu koka seju.

      Šērlija paskatījās uz trim zaļajiem āboliem, mandarīniem, mandelēm, vīģēm un riekstiem, kas bija salikti lielajā, oranžajā porcelāna traukā uz virtuves galda, un atcerējās brokastis, ko bija ieturējusi pēc atgriešanās no Hempstedas dīķa.

      Par СКАЧАТЬ