Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ saviebjas. Viņš jau grasās kaut ko piebilst, paver muti, gatavs likt vainīgajam studentam pamest auditoriju, Gerijs aiztur elpu, taču Pinkertons savaldās. – Starp citu, jūs vēl neesat izvēlējies sev partneri, kas būs vajadzīgs sakarā ar noklausīšanos mēneša beigās. Un ir jau otrais aprīlis. Jums jau vajadzēja uzsākt mēģinājumus. Man ir vajadzīgs piektais tandēms, un par jūsējo es vēl neko neesmu dzirdējis.

      – Nu… – Gerijs iesāk.

      – Cik nožēlojama atbilde! Jūs sevi atklājat no sliktās puses, Gerij. Ja nu mūzikai kaut kas ir vajadzīgs, tad tā ir absolūta koncentrēšanās. Es teiktu, ka jūs izskatāties mazliet izklaidīgs.

      Pasniedzējs noplāta rokas un nopūšas. Viņš izskatās nomākts, un garās, sirmās spalvas, kas spraucas ārā no lielajām ausīm, padara viņu mazliet smieklīgu. Spurains spalvu mežs, kas līdzinās makaronu mudžeklim. Kāpēc viņš no tām neatbrīvojas, Gerijs prāto. Pasniedzējs ar tādām ausu spalvām taču neizskatās nopietni.

      – Esiet tik laipns un atgriezieties īstenībā. Ja vien vispār vēlaties…

      – Es zinu, kuru partneri gribu izvēlēties, es tikai aizmirsu viņu pierakstīt, tas arī viss.

      – Ak tā… un vai mums ir atļauts uzzināt, kuram ir tā paveicies?

      Studentiem ir uzdots izveidot klavieru un vijoles duetu, iemācīties kādu sonāti un pirmdien, trīsdesmitajā aprīlī, septiņos vakarā lielajā koncertzālē ar to uzstāties visas skolas priekšā. Tas ir gada visnozīmīgākais pasākums, uz kuru sanāk gan profesionāļi, gan aģenti. Tie, kurus Pinkertons ir izraudzījies par šī pasākuma dalībniekiem, var droši piespraust sev pie jakas pirmo zvaigznīti, taču šo studentu pienākums salti sauso profesionāļu priekšā ir viņus apžilbināt un pārsteigt.

      – Protams, ja tas jūs vispār kaut nedaudz interesē, – pasniedzējs uzsvērti piebilst.

      – Nu, tātad… – Gerijs iesāk.

      Godīgi sakot, viņš neko nav izdomājis. Viņa prāts ir aizņemts ar Hortenzes izdarībām. Ar viņas klaigām, apsūdzībām, priekšmetiem, ko viņa met zemē. Kur tu esi? Par ko tu domā? Es tev stāstu kaut ko tādu, kas man ir neiedomājami svarīgs, bet tu pat neatbildi! Vai zini, kas tu esi, Gerij Vord? Tu esi egoists. Nelietīgs egoists. Man vienreiz ir apnicis, apnicis… Šie vārdi atbalsojas, kļūst aizvien skaļāki, veido griezīgus akordus, satricina. Viņš slīkst vārdu juceklī, ko Hortenze lej viņam ausīs. Ir tāda sajūta, ka realitāte sašķobās, izšķīst kā konfeti sauja. Viņa galva ir vienlaikus pilna un tukša. Tajā dun troksnis, taču neko nevar saprast.

      Gerija skatiens slīd pār auditoriju. Nekavējoties kāds jāatrod. Pinkertons nedrīkst manīt, ka viņa galvā lidinās konfeti. Tas nepavisam nenāks par labu viņa gada atzīmei.

      Pa kreisi pašā auditorijas dziļumā Gerijs rindas galā pamana Kalipso Munjezu. Viņš šo meiteni jau vairākas reizes ir redzējis kafejnīcā Sabarsky aiz bāra letes. Viņa mazgā un slauka glāzes un tases. Atkorķē dzērienu pudeles. Piepilda cukurtraukus. Salej putukrējumu baltos trauciņos. Sakārto zem šķīvjiem paliktās salvetītes. Viņa rīkojas rūpīgi un ātri, koncentrēdamās uz savu roku, pirkstu, plaukstu locītavu kustībām tik cītīgi, it kā vēlētos padarīt katru mirkli nevainojamu. It kā ikviena kustība būtu mākslas darbs. Gerijs nespēj vien beigt uz viņu noskatīties… un viņa prātā skan mūzika. Pagājušajā ceturtdienā viņš piecēlās, piegāja pie viņas, parādīja viņai savu mazo piezīmju grāmatiņu, “esmu pilnīgi pārliecināts, ka man nāksies tev maksāt autora honorāru”. Viņas smaids bija viegls un mātišķs, tas it kā sacīja: labi, turpini. Viņas smaidā nebija ne miņas no koķetērijas, toties tas liecināja par dziļu apmierinājumu.

      Vai tā ir tikai iedoma, vai arī šī meitene patiešām nav tāda kā citas? Rāma, vienaldzīga pret apkārt valdošo kņadu. Viņā slēpjas nopietnība, ko dažs labs izsmej. Gerijs to nedara. Ikreiz, tuvojoties viņai, viņš ir spiests apvaldīties, lai šo meiteni sargājot neapskautu.

      Viņa skatiens kavējas pie viņas pakauša, pie tievās, melnās bizītes, kura uz pakauša ir savīta mezglā, atklājot divas iegarenas, caurspīdīgas ausis un smalkus matiņus uz viņas skausta.

      – Gerij Vord? Vai jūs vēl esat tepat? – Pinkertons noprasa.

      Izdzirdējusi Gerija vārdu, Kalipso pagriežas. Uz mirkli uztvērusi viņa skatienu, meitene nosarkst un nodur galvu. Maiga miera pārņemts, Gerijs paziņo:

      – Tā ir Kalipso Munjeza.

      Auditoriju piepilda pārsteiguma pilna murmināšana. Izdvests “ai!” izplatās pa rindām, uzšaujas augšā gar sienām, paliek karājamies pie griestiem. Čuksti līdzinās papīra čaukstēšanai. Gerijs Vords un Kalipso Munjeza. Tas taču nevar būt! Tik izsmalcināts vīrietis un meitene ar grauzēja degunu!

      Gerijs pārliecināti atkārto:

      – Kalipso Munjeza.

      Pasniedzējs uzmet Kalipso jautājošu skatienu. Viņa piekrītoši pamāj.

      – Labi, – Pinkertona kungs nosaka. – Gerijs Vords un Kalipso Munjeza. Neaizmirstiet, ka līdz trīsdesmitajam aprīlim visam ir jābūt gatavam. Tas nozīmē, ka mēģinājumiem ir atlicis mazāk par mēnesi.

      – Jocīga meitene, – Marks nočukst līdzās Gerijam. – Ar lociņu rokās īsta karaliene, dzīvē – pelīte Minnija. Un tomēr… arī pelīte Minnija dažreiz var būt seksīga!

      – Vai tu esi dzirdējis, kā viņa spēlē? – Gerijs noprasa.

      – Jā. Nav slikti.

      – Nav slikti? Vecīt, tev vajag kārtīgi iztīrīt ausis!

      – Ja viņa nēsātu masku… tad viņas mūziku varētu klausīties. Tas būtu noslēpumaini un romantiski.

      – Esmu tevī vīlies.

      – Ak tā? Neesi taču tāds liekulis.

      – Viņa mani iedvesmo.

      – Uzmanies, ka viņa tevi nenorij! Zini, kā mēdz teikt manā zemē: “Reiz dzīvoja kāds ļoti neglīts vīrs. Viņš apņēma ļoti neglītu sievu. Viņiem piedzima bērns, un viņi to gandrīz izmeta ārā.” Tu neesi neglīts, tomēr tu riskē, tu rotaļājies ar uguni…

      Marks ķiķina. Gerijs nekādi nesaprot, kāpēc draudzējas ar tik pretīgu tipu.

      – Tavā zemē dzīvo barbari.

      – Var jau būt… tomēr tajā ir dzimuši arī pasaules nozīmes ģēniji. Pietiks, ja pieminēšu kaut vai tikai pianistu Lan Lanu.

      – Lai nu būtu, Mark Mark!

      Gerijs sakrusto kājas un atkal iegrimst pārdomās. Bēthovena “Sonāti Nr. 5 klavierēm un vijolei”, tā dēvēto “Pavasara sonāti”, lūk, ko viņš izvēlēsies. Pats par sevi saprotams, ja Kalipso Munjeza būs ar mieru. Viņš jau dzird pirmo vijoles frāzi, tai klusi pievienojas klavieres, tad tās kļūst uzstājīgākas, drošākas, kamēr vijole liegi čukst… viens, divi, trīs, četri, abu instrumentu skaņas sastopas, savijas, atgrūžas, klavieres СКАЧАТЬ