Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņas kaklam un drūmi pačukstējis: nekusties, nerunā, tu tagad darīsi visu, ko es teikšu, es negribu no tevis dzirdēt ne skaņas… un ieguvis viņu bez neviena skūpsta vai glāsta, viņa bija ievaidējusies, viņš bija aprāvies un čukstus sacījis: “Es taču teicu, lai tu klusē,”, un novērsies. Tik burvīgi.

      – Ei! Atgriezies pie mums! – Hetere uzsauc. – Nudien, pietiek ar viņa vārdu, lai tu jau izplūstu!

      – Jūs nespējat to saprast, – Hortenze ļoti skaidri izrunā un savelk vienu izliekto uzaci.

      – Nu, tad tu brauksi uz Bruklinu vai ne? – Astrīda atsāk.

      – Es tev piezvanīšu. Nekur jau nav jāsteidzas, ir vēl tikai pirmdiena.

      Un vakars turpinās. Viesmīlis atnes ēdienus, meitenes apmainās ar jaunumiem. Par pūderkrēmu, kas nepadara ādu sausu, par veikalu, kur var iegādāties LE šaurās bikses, tās pašas, kuras bijušas mugurā Lorai Denemai žurnāla Glamour sieviešu gada balvas pasniegšanas ceremonijā, par Dženas Laionsas ietērpu, par viņas zīda biksēm ar apdruku un vīriešu kreklu, cik valdzinoši!

      Kādu dienu es kļūšu tāda pati kā viņas, Hortenze sev klusībā nosolās, un pat vēl labāka. I’ll crush them.

      Viņa patur prātā šo domu, koncentrējas, sarauc degunu, atkal atceras, kā naktī bija trīcējusi lielajā gultā. Gerijs bija pagriezies, lai iekostu viņai plecā, bet viņa bija aizturējusi elpu un gulējusi nekustīgi.

      – Mana priekšniece no J. Crew labprāt gribētu ar tevi iepazīties… – Džesika ieminas.

      – Lai viņa man piezvana, – Hortenze attrauc, uzmezdama skatienu šķīvjiem.

      Cik ļoti gribas ēst! Es labprāt nočieptu kādu kumosiņu maizes, taču tad kļūtu skaidrs, ka mans stāsts par pankūkām ar lasi bijis izdomāts.

      – Cik noprotu, viņa gribētu ievietot tavā blogā reklāmu. Viņa ir patīkami pārsteigta par tavu sekotāju skaitu.

      – Visi grib mani sponsorēt vai pirkt reklāmas laukumus. Es vienmēr atsakos. Gribu palikt neatkarīga. Es nevēlos nevienam piederēt, gribu runāt to, ko domāju.

      – Bet tā tu neko nenopelnīsi.

      – Es izpelnīšos cieņu.

      – Ar cieņu tu nebūsi paēdusi.

      – Man ar to pietiek. Turklāt kādu dienu, kad es laidīšu klajā savu īsto kolekciju, visi pārējie sekos man un es nonākšu tieši virsotnē. Padomā taču mazliet!

      – Hortenzei ir taisnība, – Hetere paziņo. – Viņa šobrīd veido sev reputāciju, un tā ir zelta vērta.

      – Ja nu reiz ir kāds, kas drīz peldēs naudā, tad tā ir mana mazā māsa, – Astrīda paziņo. – Metro viņu pamanīja kāds fotogrāfs, piedāvāja viņai izmēģināt laimi, un bingo! Pēc mēneša viņa parakstīs savu pirmo līgumu ar aģentūru IMG. Tad viņai paliks sešpadsmit gadu.

      Meitenes nodur galvu. Pēkšņi viņas sāk justies vecas.

      – Sešpadsmit gadu, – Rozija nopūšas. – Mana sešgadīgā meita krāso nagus un čiepj man skropstu tušu.

      – Sešpadsmit gadu, – Astrīda turpina. – Metrs astoņdesmit divi, piecdesmit astoņi kilogrami, taisni, brūni mati, smalks, taisns deguns, bērna lūpas, pasakaina āda, lielas, zilas acis…

      – Zilas acis? – meitenes izslējušās iesaucas.

      – Mana māte iepazinās ar kādu latvieti, kurš bija atnācis uzstādīt gaisa kondicionētāju. Tas bija viņas pirmais pirkums par pašas naudu, viņa bija sakrājusi naudu, lai varētu šo gaisa kondicionētāju nopirkt. Viņi abi kopīgi atzīmēja šo sasniegumu, un pēc deviņiem mēnešiem… Mana māte atsakās lietot pretapaugļošanās tabletes. Ne jau ticības dēļ. Viņa nevēlas dzīvot ķīmisku vielu jūgā. Viņa apgalvo, ka ar gadsimtiem ilgu verdzību pilnīgi pietiek!

      – Kā tad sauc to tavu brīnumu? – Džesika grib zināt.

      – Antuanete. Mana māte laiž pasaulē tikai karalienes.

      – Kāpēc tu nekad neesi mūs ar viņu iepazīstinājusi?

      – Jūs esat pārāk vecas. Mani viņa sauc par omīti, lai gan es esmu tikai desmit gadus vecāka par viņu. Turklāt viņa ir pārāk skaista. Es viņai līdzās izskatos pēc vecas grabažas.

      – Izbeidz! Tu esi satriecoša! – Rozija iebilst.

      – Pagaidiet, kamēr būsiet redzējušas manu māsu. Nāvējošs skaistums! Fotogrāfs, viņu ieraudzījis, gandrīz nogāzās gar zemi, daudz netrūka, lai viņš sāktu skūpstīt māsai kājas! Viņa neko negribēja ne dzirdēt. Viņa lasīja Šopenhaueru. Fotogrāfs skrēja viņai pakaļ līdz pat mājām. Kad viņš paskaidroja, ka par nopelnīto naudu viņa varēs mācīties vislabākajās universitātēs, māsa beidzot atļāvās viņu uzklausīt. Tīrasiņu intelektuāle. Par savu ārieni viņai ir nospļauties.

      – Laimīgā! – Džesika novaidas.

      – Un kas no tā visa iznāca? Pēc sešiem mēnešiem viņa būs redzama uz žurnāla Vanity Fair vāka. Viņu grib visi.

      – Es tevi brīdinu, ka negribu viņu redzēt, – Rozija saka.

      – To būs grūti īstenot: viņas seja būs redzama visās reklāmās!

      – Re, do, re, fa, mi, re, do, si, si, la… – pasniedzējs dzied, turēdams rokas uz klavieru taustiņiem. – Re, do, fa, mi, re, do, si, si, la… si. Kas notiek šajā taktsmērā?

      Studenti lielajā amfiteātrī klusē, piesardzīgi gaidīdami pasniedzēja atbildi.

      – Kas mums palīdz izprast mūzikas frāzi? – Pinkertons jau skaļāk jautā.

      Viens students uzdrošinās izdvest “ritms”, kāds cits – “atkārtojums”. Profesors nepacietīgi uzstāj – un vēl? Un vēl?

      – Attiecība starp toniku un dominanti? – Gerijs ieminas.

      – Un vēl? – profesors ierunājas vēl skaļāk.

      Viņu pārtrauc mobilā telefona zvans. Gerijs satrūkstas. Tas ir viņa telefons. Atstāt mobilos telefonus ieslēgtus ir kategoriski aizliegts. Par to pasniedzējam ir tiesības liegt studentam apmeklēt nodarbības. Pie katras auditorijas durvīm ar lieliem, trekniem, pasvītrotiem burtiem ir rakstīts AIZLIEGTS LIETOT MOBILOS TELEFONUS.

      Viņš neuzkrītoši izvelk telefonu un izlasa: “Es tevi ienīstu!” Hortenze. Šorīt viņi atkal sastrīdējās. Tāpat kā vakar, aizvakar un vēl pirms divām dienām… Dienā viņi strīdas, bet naktī uzliesmo. Uguns, ledus, uguns, ledus, STOP!

      Gerija blakussēdētājs paliecas un pāri viņa plecam izlasa īsziņu.

      – Tas nozīmē “es tevi mīlu”, vecīt.

      Gerijs parausta plecus un iebāž СКАЧАТЬ