Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

      Varbūt man vajadzēja piezvanīt Hortenzei, Gerijs nodomā, soļodams atpakaļ no Harry’s Burritos. Pirmīt viņš ir uzsvilpis taksometram, iesēdinājis Kalipso aizmugures sēdeklī, iedevis šoferim divdesmit dolāru naudas zīmi un pavēlējis: nogādājiet jaunkundzi mājās! Es uz jums paļaujos. To viņam ir iemācījusi māte jau tolaik, kad viņš vēl bija pavisam mazs: “Kad tu izaugsi un satiksi kādu, kurš būs par tevi trūcīgāks, vārgāks un trauslāks, nekad neaizmirsti, ka tev ir ļoti paveicies, tu esi daudz saņēmis un tāpēc tu vari dot citiem. Tu nekad nedrīksti kļūt savtīgs, pārākuma apziņas pilns, iedomīgs; domā par citiem, iztēlojies sevi viņu vietā un pavaicā sev, ko tu vari paveikt viņu labā.” Kāpēc pašā nakts vidū viņš pēkšņi ir atcerējies savu māti? Un cik ilgi viņi jau nav sazvanījušies? Parasti viņi taču nemēdz tā darīt. Nepaiet neviena diena, kad māte neatsūtītu viņam kādu īsu vēstulīti vai fotogrāfiju, neuzrakstītu jocīgu atgadījumu vai neizteiktu sašutumu par kaut ko. Rīt viņš pats piezvanīs mātei. Pateiks: hello, mum. Viņai ļoti patīk, ja Gerijs viņu sauc par mum.

      Kalipso aiz automašīnas loga bija sparīgi mājusi. Tas noteikti nozīmēja: nē, nē, tu nekādā gadījumā nedrīksti maksāt šoferim manā vietā! Viņš bija noplātījis rokas: ir jau par vēlu, tas nu ir padarīts! Un taksometrs bija aizbraucis. Kad Kalipso stāvs, kam līdzās kā pavadonis slējās Gvarnēri vijoles futrālis, vairs nebija saskatāms, Gerijs bija nopūties. Kalipso, Gvarnēri, Bēthovens – cik daudz emociju! Viņš vairs nespēj skaidri padomāt. Viņam viegli reibst galva.

      Viņš atsāk soļot uz mājām.

      Pirms tikšanās ar Hortenzi viņam ir nepieciešams pabūt vienam.

      Vienam, lai parakņātos dziļi savās domās un pavaicātu sev, kāpēc kopš Bēthovena sonātes mēģinājumu uzsākšanas viņš jūtas tik laimīgs. Un uzdotu sev dīvainu jautājumu: no kurienes rodas tā dīvainā laime, ko izstaro mūsu spēlētās notis? Viegla, gaisīga laime, kura ik dienu uzbango un atkal noplok. Netverama sajūta, kas pārņem visu ķermeni, liekot uzkūsāt visām maņām, prieks, kas mudina dzīvot, spēlēt, elpot, viegla un maiga pacilātība. Ik dienu viņš sev atklāj jaunu gaviļu pakāpi, ik dienu viņš tiek apžilbināts, ik dienu viņš kļūst aizvien ievainojamāks, jo nekādi nespēj atskārst sava nemiera iemeslu.

      Viņi uzcītīgi spēlē, uzcītīgi izstrādā katru akordu, uzcītīgi pieskaņojas viens otram, viens otru atbalsta, apskaujas, virpuļo, uzcītīgi saspēlējas, atklājot šajā nodarbē aizvien lielāku laimi, vēl nepiedzīvotu dziļumu, jaunu rezonansi. Viņš piedzīvo izaugsmi, pārspēj pats sevi, ļauj iznākt gaismā jaunam, līdz šim apslēptam Gerijam, kurš dzimst no viņa pirkstu pieskārieniem. Kaimiņam no apakšstāva. Gerijam, kurš ir vienlaikus gan mierīgāks, gan nežēlīgāks un pārliecinātāks par viņu pašu, svešiniekam, kurš vēlas vienīgi izlauzties no viņa ķermeņa… Vai viņš drīkst neļaut šim otrajam ieņemt viņa vietu? Vai drīkst?

      Jo pēkšņi viņa dzīvē ir parādījies kaut kas dārgs. Spēlēt Bēthovena sonāti kopā ar Kalipso Munjezu, apgūt jaunu veidu, kā likt ieskanēties notīm, nodoties vienīgi Bēthovenam. Vai tu dzirdi? Vai tu spēj saklausīt pretrunu starp la un la diēzu, viens jautā. Izklausās pēc Mocarta, otrs atbild.

      Kad pēdējais akords ir izskanējis, viņa paliek nekustīgi sēžam savā krēslā uz pašas malas, it kā grasītos nokrist; viņa ir aizvērusi acis un klausās izgaistošajās skaņās, lai atkal atgrieztos no debesīm uz zemes; tad viņa pagriežas pret Geriju un pasmaida nopietni un domīgi. Tā smaida apburts muļķītis.

      Un viņš uzsmaida pretī, juzdamies tieši tikpat dumjš. Divi savdabīgi neprāši.

      Kā lai izskaidro šo piedzīvojumu, viņš sev jautā, paskatījies pulkstenī. Ja paveiksies, Hortenze jau būs aizmigusi un viņam nevajadzēs paskaidrot to, ko viņš pats vēl īsti nesaprot. Un viņa domas atkal atgriežas pie pēdējā mēģinājuma… kad viņa bija pakāpusies atpakaļ, lai pieliktu vijoli sev pie pleca, satvērusi lociņu, vairākas reizes pārvilkusi ar to pār stīgām, izvilinājusi dažas notis, tad pagriezusi galvu un sākusi gaidīt viņa mājienu. Vēl nepaņēmusi rokās vijoli, viņa vienmēr izskatās nedroša, neveikla. Taču tad viņa pārvēršas, vienā mirklī saņemas, izslienas, kļūst bezgalīgi gracioza, un pār viņas pievērtajiem plakstiņiem pārlaižas ekstāzes pārņemtas svētās izteiksme.