Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ neviens neskatās. Ar mani runā kā ar mērglāzi, kas piepildīta ar zālēm. Es vairs neesmu sieviete, esmu kļuvusi par laboratorijas retorti.

      Paķērusi glāzi, Irisa sāka dauzīt pa sienu.

      – Es gribu sevi redzēt! – viņa kliedza. – Es gribu sevi redzēt! Atdodiet manu spoguli.

      Spogulis ir tavs labākais draugs un ļaunākais ienaidnieks. Tas atspoguļo tavu zilo acu lāsmaino, dziļo, mainīgo mirdzumu vai ļauj pamanīt grumbiņu. Dažreiz, pagriežoties pret logu, tas uztvēra gaismas staru, un Irisa izskatījās jaunāka. Pagriezusies pret sienu, viņa kļuva par desmit gadiem vecāka.

      – Atdodiet manu spoguli! – viņa kliedza, ar plaukstām sizdama pa segu. – Atdodiet spoguli, citādi es pārgriezīšu sev rīkli. Es neesmu slima, es neesmu jukusi, mani ir nodevusi pašas māsa. Šādu slimību jūs nespējat izārstēt.

      Irisa paķēra zupas karoti, no kuras viņai deva sīrupu, noberzēja to pret segu un pacēla, lai nopētītu savu atspīdumu. Viņa ieraudzīja vienīgi izkropļotu seju, kas izskatījās kā bišu spieta sadzelta. Viņa aizmeta karoti pret sienu.

      Kā tas varēja notikt, ka paliku viena, bez draugiem, bez vīra, bez bērna, nošķirta no visas pasaules?

      Un citiem es vairs nemaz neeksistēju?

      To, kurš ir vientuļš, pamet visi. Atmiņas par Karmenu gan liecināja par pretējo, taču Irisa tās atvairīja, nodomādama: viņa neskaitās, viņa mani vienmēr ir mīlējusi un vienmēr mīlēs. Turklāt Karmena mani garlaiko. Mani garlaiko viņas uzticība, viņas tikums mani apgrūtina, viņas klusēšana plēš man ausis. Es gribu, lai tās šalc no jautriem smiekliem, šampanieša, sārta abažūra, no mani iekārojošu vīriešu skatieniem, draudzeņu meliem. Beranžēra pie manis tā arī nav rādījusies. Viņai ir netīra sirdsapziņa, taču viņa klusē, kad Parīzes restorānos runā par mani ļaunu, viņa klusē, tad vairs neiztur, iejaucas un sauc: “Jūs esat ļaunas, nabaga Irisa nav pelnījusi tikt nosmacēta klīnikā, viņa ir tikai mazliet nekaunīga,” un pārējās asi un aprauti nober: “Nekaunīga? Cik mīļi. Tu gribēji teikt – negodīga! Caurcaurēm negodīga!” Tad, izsmēlusi nepieciešamību aizstāvēt savu draudzeni, viņa atcērt, ar baudu izgaršodama katru vārdu un ļaudama tam aizslīdēt pār ragū purvu: “Pareizi gan, tas, ko viņa izdarīja, nebija labi. Nepavisam nebija labi,” un atkal pievienojas pārējām aprunātājām, kas katra uzmet pa traipam klāt neesošajai Irisai. “Tā viņai arī vajag,” secina visindīgākā, “tagad viņa mūs vairs neapgrūtinās, neizrādīs nicinājumu, viņa tagad ir tukša vieta.” Bēru runas ir galā, un tiek izraudzīts nākamais upuris.

      Viņām ir taisnība, Irisa atzina, pētīdama balto istabu, baltos palagus, baltos aizkarus. Kas es patiesībā esmu? Nekas. Manis vispār nav. Esmu pilnīga neveiksminiece, mani vajadzētu izmantot vārdnīcā kā vārda “neveiksme” definīciju. Neveiksme, sieviešu dzimtes sugas vārds, vienskaitlis, skatīt: Irisa Dipēna. Man vajadzētu paņemt atpakaļ savu pirmslaulību uzvārdu, man jau vairs sen nav vīra. Žozefīne man visu ir atņēmusi. Manu grāmatu, vīru, dēlu, naudu.

      Un kā viņa tagad spēj sadzīvot ar šo ģimeni, draugiem, vīru, bērnu? Un ar sevi pašu? Es gribu kļūt brīva. Izkust nebūtībā, uztvert sevi tā, it kā es nekad nebūtu eksistējusi citādi. It kā nekad nebūtu izskatījusies citādi.

      Agrāk es eksistēju tāpēc, ka pārējie man pievērsa uzmanību. Man piedēvēja dažādus uzskatus, talantus, stilu, eleganci. Agrāk es eksistēju tāpēc, ka biju Filipa Dipēna sieva, ka varēju izmantot Filipa Dipēna kredītkarti un uzturēties Filipa Dipēna paziņu lokā. No manis baidījās, mani cienīja, mani apkvēpināja ar melīgiem slavinājumiem. Es varēju izsmiet Beranžēru, izpelnīties mātes apbrīnu. Man bija panākumi.

      Irisa atgāza galvu un ļāva vaļu nikniem smiekliem. Cik nožēlojami bija šie panākumi, kas nepiederēja viņai pašai, ko viņa nebija kalusi un būvējusi, liekot akmeni uz akmens! Nu tas viss bija pazudis, un viņai atlika vienīgi stāvēt uz ielas ar pastieptu roku.

      Vēl pavisam nesen, kad Irisa vēl bija vesela, kādu vakaru, kad viņa atgriezās no iepirkšanās ar maisiņiem pilnām rokām un mēģināja noķert taksometru, viņa bija uzdūrusies ubagam ar nodurtu skatienu un noliektu galvu, kurš bija nometies ceļos. Par katru monētu, kas tika iemesta viņa traukā, ubags piesmakušā balsī noteica: paldies, kungs, paldies, kundze. Tā nebija pirmā reize, kad Irisa redzēja kādu ubagu, taču toreiz tas viņu bija īpaši satraucis. Viņa bija pielikusi soli, novērsusies. Iemest ubagam kādu žēlsirdības dāvanu nebija laika, taksometrs jau attālinājās, Irisa brauca prom, viņai vajadzēja atsvaidzināties, nomazgāties vannā, izvēlēties kādu no apģērbiem, kas karājās skapī, safrizēties, uzkrāsoties. Mājās viņa bija noprasījusi Karmenai: es taču nekad nebūšu tāda kā tas ubags uz ielas, saki? Es negribu būt nabadzīga. Karmena viņai bija apsolījusi, ka tas nekad nenotiks, ka viņa liks lietā visu savu saimniekošanas prasmi, lai tikai Irisa varētu turpināt mirdzēt. Irisa bija viņai noticējusi, uzziedusi uz sejas skaistumkopšanas masku no bišu vaska, ielaidusies vannas karstajā ūdenī un aizvērusi acis.

      Un tomēr es nemaz nelīdzinos ubadzei, Irisa nodomāja un pacēla segu, lai pameklētu spoguli. Varbūt tas bija kaut kur ieslīdējis. Esmu aizmirsusi nolikt to vietā, tas ir paslēpies kādā segas ielocē.

      Manu spoguli, atdodiet manu spoguli, es gribu sevi aplūkot, lai pārliecinātos, ka eksistēju, ka neesmu izgaisusi. Ka vēl spēju kādam patikt.

      Vakarā iedotās zāles sāka iedarboties, Irisa vēl brīdi murgoja, redzēja savu tēvu, kurš lasīja avīzi viņas gultas galā, savu māti, kura pārliecinājās, vai viņas cepures adatas ir kārtīgi nostiprinātas, Filipu, kurš baltā uzsvārcī soļoja pa baznīcas centrālo eju. Es nekad neesmu mīlējusi. Es nekad neesmu nevienu mīlējusi un tomēr vēlos tikt mīlēta. Manu nabaga meitiņ! Tu esi nožēlojama. Kādu dienu atnāks mans princis, kādu dienu atnāks mans princis… Gabors. Viņš bija mans apburošais princis. Gabors Minārs. Režisors, kuru pielūdza visa pasaule, kura slava atmirdzēja visās gaismās. Viņa dēļ es biju gatava pamest visu: vīru, bērnu, Parīzi. Gabors Minārs. Irisa izgrūda šo vārdu kā pārmetumu. Viņš mani vairs nemīlēja, kļuvis slavens, viņš par mani bija aizmirsis. Man vienmēr ir bijusi vajadzīga citu atzinība. Pat mīlestībā. Cik smieklīga mīlētāja esmu bijusi!

      Irisa spēja spriest skaidri un tāpēc jutās vēl nelaimīgāka. Dusmu lēkmju brīžos viņa mēdza būt netaisna, taču ātri atguva veselo saprātu un nolādēja savu gļēvumu un vieglprātību. Dzīve jau kopš dzimšanas man atvēlēja itin visu, taču es to neizmantoju. Es ļāvu sev peldēt vieglprātības putās.

      Ja man būtu piemitusi kaut kripatiņa cieņas pret sevi, savulaik, pateicoties šai nežēlīgi skaidrajai spriešanas spējai, varbūt izdotos visu vērst par labu. Cieņu pret sevi nevarēja izspiest ar varu. Lai to panāktu, bija jāpūlas, jācenšas un, to iedomājoties, Irisa riebumā sarauca degunu. Un tagad man vairs nav laika, viņa lietišķi secināja. Četrdesmit septiņos ar pusi gados dzīvi vairs nevar sākt no jauna. To var salāpīt, var aizdrīvēt sūces, taču visu sākt no gala vairs nevar. Nē, viņa sev iebilda, juzdama, ka tuvojas miegs, un pūlēdamās rast kādu risinājumu, man ir ātri jo ātri jāsameklē sev cits vīrs. Bagātāks, ietekmīgāks, spēcīgāks par Filipu. Varens vīrs. Tādu, kurš mani satriektu, pakļautu, kura priekšā es mestos ceļos kā maza meitene. Kurš uzņemtos gādību par mani, ļautu man atgriezties sabiedrībā. Liekot lietā naudu, sakarus, pusdienas pilsētā. Es vēl esmu skaista. Ja to visu atgūšu, atkal būšu skaistā un brīnišķīgā Irisa.

      Kopš СКАЧАТЬ