Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kļūdas, maldījās vai meklēja mierinājumu saprātīgos spriedumos. Un tomēr savus panākumus viņa vienmēr piedēvēja nejaušībai. Un vai tad viss vienmēr pavisam noteikti neizvērtās labi, Žozefīne sev jautāja, glāstīdama Zoē degunu, vaigus, pieri, matus un klausīdamās viņas klusajā elpā. Kad Zoē bija aizmigusi, viņa nolika galvu uz Zoē spilvena, meitas mierinošajā klātbūtnē smeldamās spēku vairs nedomāt par to, kas bija noticis, un tad devās uz savu istabu.

      Žozefīne aizvēra acis un mēģināja aizmigt. Ikreiz, laižoties miegā, viņa atkal sadzirdēja vīrieša izkliegtās lamas un sajuta, kā viņa kāja ar divkāršu spēku triecas pret miesu. Žozefīni viscaur pārņēma sāpes. Viņa piecēlās un sameklēja somiņā plastmasas pudelīti, ko bija iedevis Filips. Tās bija uz Irisas naktsgaldiņa atrastās miegazāļu tabletes. Es vairs negribu, lai viņa tās glabā rokas stiepiena attālumā. Nekad jau nevar zināt. Ņem, Žo, noliec tās pie sevis.

      Žozefīne izņēma vienu Stilnox un nopētīja mazo, balto tabletīti, netikdama gudra par ieteicamo devu. Tad nolēma iedzert pusi tabletes. Noskaloja to ar glāzi ūdens. Viņa vairs negribēja ne par ko domāt. Gulēt, gulēt, gulēt.

      Rīt, sestdien, viņa piezvanīs Šērlijai.

      Sarunas ar Šērliju Žozefīni nomierināja. Šērlija prata salikt visu pa vietām.

      Vai tas bija pārkāpums – neziņot policijai? Varbūt man vajadzēja ziņot anonīmi? Vai mani vēlāk var apsūdzēt par līdzdalību, ja tas tips atkal uzradīsies? Viņa svārstījās, grasījās celties, taču tad ieslīga miegā.

      Nākamajā rītā Žozefīni pamodināja Zoē, kura ielēca viņas gultā, vicinādama atnesto pastu. Viņa pacēla rokas, lai aizsegtos no gaismas.

      – Bet, mīļā, cik tad ir pulkstenis?

      – Pusdivpadsmit, mammu, pusdivpadsmit!

      – Ak dievs, cik ilgi es esmu nogulējusi! Vai tu jau sen esi augšā?

      – Lalalilalalā! Es piecēlos, tiklīdz pamodos, aizgāju paskatīties, vai mums nav atnests pasts, un uzmini, ko es atradu?

      Žozefīne uzslējās sēdus, piespiedusi plaukstu pie galvas. Zoē vicināja aplokšņu žūksni.

      – Ziemassvētku katalogu? Idejas dāvanām?

      – Nemaz arī ne, mammu, nemaz arī nē! Kaut ko daudz labāku…

      Ak dievs, cik viņas galva bija smaga! Pa to soļoja pulks ar naglotiem apaviem. Pakustoties viss sāpēja.

      – Vēstuli no Hortenzes?

      Hortenze nekad nemēdza rakstīt. Viņa zvanīja pa telefonu. Zoē papurināja galvu.

      – Auksts, mammu, pavisam auksts! Tu nemaz neuzminēji!

      – Es nezinu, ko teikt.

      – Tā ir sensāciju sensācija! Super–hiper–ultra–graujoši–neprātīgi! Tas ir jaunums, kas pārspēj visu un sagrauj mēnesi un visas pasaules galaktikas! Kisses and love and peace all around the world! Lai spēks ir ar tevi, mana māsa. Yo! Brother!

      Katru kliedzienu pavadīja sparīgs kājas piesitiens, kas atbalsojās matracī, it kā Zoē būtu transa pārņemts indiānis, kurš svin savu uzvaru, vicinādams skalpu.

      – Beidz lēkāt, mīļā. Man tūlīt pārsprāgs galva!

      Zoē pameta kājas gaisā un ar visu svaru atkrita gultā. Izspūrusi, uzvaras prieka pārņemta, smaidīdama tik plati, it kā būtu laimējusi loterijā, viņa paziņoja:

      – Pastkartīte no tēta! Kartīte no mana tētiņa! Viņam klājas labi, viņš vēl ir Kenijā, viņš raksta, ka vēl nevar pie mums atbraukt, jo ir bijis apmaldījies džungļos, kur ir vieni vienīgi krokodili, taču nevienu brīdi, vai dzirdi, mammu, nevienu brīdi viņš nav pārstājis par mums domāt! Un viņš mani apskauj no visa sava mīļā tētiņa spēka!

      Lalalilalalā! Esmu atguvusi savu tētiņu!

      Un, pēdējo reizi no prieka apmetusi kūleni, viņa uzkrita virsū mātei, kura sāpēs saviebās: Zoē bija saspiedusi viņai roku.

      – Es esmu laimīga, mammu, tu pat nevari iedomāties, cik laimīga es esmu! Man bija bail tev to teikt, taču es jau domāju, ka viņš ir miris. Ka viņu aprijis kāds krokodils. Vai tu atceries, kā man bija bail skatīties uz visiem tiem pretīgajiem nezvēriem? Jā, es biju pārliecināta, ka reiz kādu dienu viņš tiks aprīts dzīvs!

      Zoē plati atvēra muti un noplātīja to, atdarinādama krokodilu, kurš ar saviem žokļiem košļā medījumu.

      – Viņš ir dzīvs, mammu, viņš ir dzīvs! Viņš drīz vien piezvanīs pie mūsu durvīm…

      Tad viņa izbijusies izslējās.

      – Palīgā! Viņš nezina mūsu jauno adresi! Viņš nemūžam mūs neatradīs!

      Žozefīne pastiepa roku, lai paņemtu pastkartīti. Tā patiešām bija no Kenijas. Zīmoga datums liecināja, ka tā pirms mēneša ir izsūtīta no Monbasas, un uz kartītes tik tiešām bija norādīta viņu Korbevuā adrese. Žozefīne pazina Antuāna rokrakstu, viņa lielīgo rakstības stilu.

      Manas mīļās meitiņas, rakstu, lai paziņotu, ka man klājas labi, un esmu atgriezies civilizācijā pēc ilgas uzturēšanās bīstamajos džungļos. Esmu uzvarējis visu – plēsīgos zvērus, drudzi, purvus, moskītus, un visu šo laiku nekad, nekad neesmu pārstājis domāt par Jums. Es Jūs mīlu no visa spēka. Drīz tiksimies.

      Tētis.

      Sešdesmit septiņu gadu vecumā Marsels Grobzs beidzot jutās laimīgs, un šī sajūta viņu ne uz mirkli neatstāja. Jau no paša rīta viņš skaitīja lūgšanas, pateicības vārdus un novennas par to, lai viņa laime nekad nebeigtos. Paldies, mans Dievs, paldies, ka apvelti mani ar savu labvēlību, apslaki mani ar laimi, apkaisi ar līksmību, liec izjust aizgrābtību, mielo ar baudu, apvij ar labklājību, noklāj ar svētlaimību, apskalo ar svētlaimes cunami vilni. Paldies, paldies, paldies! Viņš šos vārdus skaitīja no rītiem, liekot kāju pie zemes.

      Viņš tos atkārtoja pie spoguļa, kad skuvās. Skandēja, vilkdams kājās bikses. Piesauca Dievu un visus svētos, siedams kaklasaites mezglu, solījās pamest divus eiro pirmajam ubagam uz ielas, kad apsmidzinājās ar Guerlain odekolonu Eau de Cologne Imperiale, ieguldīja savu artavu, aizsprādzējot bikšu siksnu, un tad papliķēja sev pa krūtīm, apņemdamies iepriecināt vēl divus ubagus. Tāpēc, ka arī es būtu nonācis uz ielas, arī es, ja vien nebūtu izglābies no Anrietes nagiem un patvēries pie Kūciņas kuplajām krūtīm. Cik nabaga zeļļu gan nebija krituši postā tāpēc, ka, viņiem grimstot, pretī nebija pastiepusies kāda palīdzīga roka?

      Beidzot, nomazgājies dušā, noskuvies, apjozies, jauki smaržodams pēc lavandas un absinta, viņš devās uz virtuvi, lai pateiktos visas šīs svētlaimes iemeslam, visas sievišķības saldākajai krēma kūciņai, juteklības Everestam: Žoziannnai Lambērai, viņa draudzenei, atbilstoši pārdēvētai par Kūciņu.

      Pie virtuves plīts, kuras virsmu klāja trīs kārtas spožas emaljas, rosījās Kūciņa. Viņa gatavoja savam vīrietim ceptas olas. СКАЧАТЬ