Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

      Žozefīne vienmēr rīkojās saskaņā ar vienu un to pašu rituālu. Viņa iekārtojās vienā balkona stūrī, pievilka kājas sev klāt, ar elkoņiem atbalstījās pret ceļgaliem, pacēla galvu pret debesīm. Vispirms sameklēja Lielos Greizos Ratus, tad mazo zvaigznīti pašā to galā, un sagatavojās runāt. Ikreiz, izrunājot mazo vārdiņu “tēt”, acīs kaut kas sāka grauzt, bet pateikusi “tēti! Manu mīļo, dārgo tētiņ!” Žozefīne sāka raudāt.

      Tovakar viņa ieņēma savu vietu uz balkona, nopētīja debesis, uzmeklēja Lielos Greizos Ratus, pameta gaisa skūpstu un nočukstēja: tēti, tēti. Man ir bēdas, lielas bēdas, kas man neļauj elpot. Vispirms uzbrukums parkā, pēc tam Antuāna pastkartīte, un pēc tam vēl arī Lukas reakcija, viņa saltums, viņa pieklājīgā vienaldzība. Ko lai iesāk ar pāri plūstošām jūtām? Neizpaustas tās pavēršas pret mani pašu. Ja kādam dāvina ziedus un tos nepasniedz ar kātiem uz augšu, saņēmējs var nepamanīt ērkšķus un sadurties. Tieši tā es rīkojos ar savām jūtām – es tās pasniedzu citiem, apgrieztas otrādi.

      Žozefīne vērīgi ielūkojās mazajā zvaigznītē. Šķita, ka tā iemirdzas, izdziest, iemirdzas vēlreiz, kā sacīdama: stāsti, mīļā, es klausos, runā vien.

      Tēti, mana dzīve ir pārvērtusies par viesuļvētru. Tā mani ir appludinājusi.

      Atceries, toreiz, kad man neļāva noslīkt, tu uz mani skatījies no krasta, nekādi nespēdams palīdzēt, jo jūra bija satrakojusies, bet tu neprati peldēt… Vai atceries?

      Tobrīd, kad mēs ar mammu un Irisu gājām peldēt, jūra vēl bija rāma. Mamma peldēja mums pa priekšu kraulā, Irisa viņai sekoja, bet es paliku pēdējā, jo nebiju pārliecināta par saviem spēkiem. Man bija septiņi gadi. Un tad pēkšņi sacēlās vējš, viļņi kļuva aizvien stiprāki, straumes rāva mūs sev līdzi, un no tevis pludmalē palika tikai mazs punktiņš, kurš lielā uztraukumā vicināja rokas. Mēs varējām aiziet bojā. Un mamma izvēlējās glābt Irisu. Iespējams, viņa nebūtu varējusi izglābt mūs abas, taču viņa izvēlējās Irisu. Viņa atbalstīja Irisu uz rokas, vilka uz krasta pusi, bet es paliku viena, riju un riju sāļo ūdeni, cīnījos ar viļņiem, kas mani svaidīja kā oli. Kad sapratu, ka māte mani ir pametusi, sāku peldēt pie viņas, mēģināju viņai pieķerties, taču viņa uzgrieza man muguru, iesaucās “laid mani, laid mani vaļā” un atgrūda mani. Ar plecu. Es vairs nezinu, kā man izdevās saņemt spēkus un atgriezties krastā, man ir radies iespaids, ka mani kāda roka satvēra aiz matiem un izrāva uz zemes.

      Es zinu, ka nenoslīku.

      Tagad notiek tieši tāpat. Straumes ir pārāk stipras, tās aizrauj mani pārāk tālu. Pārāk tālu, pārāk strauji. Esmu pārāk vientuļa. Es esmu noskumusi, tēt. Noskumusi, ka man jāpārcieš Irisas dusmas, svešinieka uzbrukums, mana vīra neiespējamā atgriešanās, Lukas vienaldzība. Tas ir par daudz. Man vairs nav spēka.

      Mazā zvaigznīte apdzisa.

      Tu gribi teikt, ka man nav par ko žēloties, ka tas nav nekas nopietns? Tas nav taisnīgi. Tu to labi zini.

      Un, it kā tēvs tur augšā būtu sapratis, ka viņa jūtas aizskarta, un atcerējies senu, slēptu noziegumu, mazā zvaigznīte spoži iespīdējās. Ā! Tu to atceries. Tu neesi aizmirsis. Man jau vienreiz izdevās palikt dzīvai, kāpēc lai es neizdzīvotu arī šoreiz?

      Tāda ir dzīve.

      Dzīvei ir bieza āda. Tā nekad neļauj ilgi dzīvot mierā, tā vienmēr met mums jaunu izaicinājumu.

      Neviens nav nācis pasaulē, lai sēdētu bez darba.

      Bet es taču ne mirkli neapstājos. Es skraidu kā traka. Viss balstās tikai uz maniem pleciem.

      Vai tādēļ tava dzīve ir sabojāta? Tev taisnība.

      Vai dzīve mani vēl palutinās? Tu ļoti labi zini, ka man ir nospļauties par naudu, nospļauties par panākumiem, es dodu priekšroku skaistai mīlestībai, vīrietim, kuru pielūgt un lolot, tu to zini. Būdama viena, es neko nespēju.

      Viņš ieradīsies, viņš ir tepat, pavisam tuvu.

      Kad? Kad? Tēti, pasaki man to!

      Mazā zvaigznīte vairs neatbildēja.

      Žozefīne nolika galvu uz ceļgaliem, lai ieklausītos vējā un naktī. Viņu ieskāva klusums kā klosterī, kurā varēja paslēpties. Žozefīne iztēlojās garu klostera gaiteni, nelīdzenas grīdas plāksnes, balta akmens stabus, zaļam plankumam līdzīgu iežogotu dārzu, augstu velvi, aiz kuras varēja samanīt vēl vienu, un vēl, un vēl. Viņa dzirdēja, kā tālumā klusi skan zvani, vienmērīgi raidot dzidras skaņas. Žozefīne sataustīja rožukroni, noskaitīja lūgšanas, ko pati nesaprata. Rīta un vakara lūgšanas, liturģiju, ko pati bija izdomājusi, un kas viņai aizstāja lūgšanu grāmatu. Viņa aizmirsa par savām bailēm un šaubām un vairs neko nedomāja. Viņa ļāvās vējam, klausījās dziesmā, ko šalca koku zari, kaut ko klusi dungoja.

      Viņas prātā pazibēja doma: ja Lukam tas nešķiet nopietni, varbūt tas ir tāpēc, ka arī man pašai tas nešķiet nopietni, arī man vairs ne.

      Luka man vairs nepievērš uzmanību tāpēc, ka es nepievēršu uzmanību pati sev.

      Luka pret mani izturas tāpat, kā es izturos pati pret sevi.

      Viņš nesaklausīja ne briesmas manos vārdos, ne bailes manā balsī, viņš nesajuta dunča dūrienus, jo tos vairs nejūtu arī es.

      Es zinu, kas ir noticis, taču neko vairs nejūtu. Man nodarīja pāri, taču es vairs nesteidzos glabāt sevī sāpes, lūgt patvērumu vai palīdzību, pieprasīt atriebību. Esmu cietusi, taču par to vairs nerunāju.

      Viss aizslīd man pāri.

      Es paziņoju faktu, izrunāju vārdus, pasaku tos skaļi, taču šos vārdus neiekrāso nekādas emocijas. Mani vārdi ir mēmi.

      Es esmu kā aizgājēja, kuras vārdi ir blāvi, kuras dzīve ir blāva.

      Tāpēc, ka todien mana māte izvēlējās glābt Irisu.

      Todien viņa man nolaupīja dzīvi kā teikdama: tu neesi tā vērta, lai eksistētu, un tāpēc tevis vairs nav.

      Un es, mazā, septiņgadīgā meitene, kura drebinās ledainajā ūdenī, es jūtos apmulsusi. Esmu pārsteigumā sastingusi, jūtot mātes kustību, elkoni, kas paceļas un atgrūž mani vilnī.

      Tagad esmu mirusi. Mani ir piemeklējusi nāve, kurai ir dzīva cilvēka seja. Es rīkojos, nekādi nespēdama sajust saikni starp to, ko daru un kas esmu. Es vairs neesmu īsta. Esmu kļuvusi virtuāla.

      Viss ir pagājis.

      Kad veiksmīgi izkļuvu no ūdens, kad tētis pacēla mani uz rokām un nosauca māti par noziedznieci, es sev iegalvoju, ka viņa nevarēja rīkoties citādi, viņa nevarēja izglābt mūs abas, viņai vajadzēja izraudzīties Irisu. Tas manī neradīja sašutumu. Man tas šķita normāli.

      Viss pārslīd man pāri. Es neko neprasu. Es neko nepiesavinos.

      Es tieku uzņemta augstskolā, nu labi…

      Mani pieņem СКАЧАТЬ