Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ veikalu skatlogi. Viņa lasīja avēniju šķērsojošo ielu nosaukumus, centās tos iegaumēt. Šlesinga iela, Petrarkas iela, Šēfera iela, Delatūra iela… Kāds reiz bija stāstījis, ka Bridžita Bardo laidusi pasaulē savu dēlu šajā skaistajā mājā uz Delatūra ielas stūra. Viņa bija gājusi uz mājām ar visu savu lielo vēderu, aizvilkusi aizkarus, jo uz katra koka zara, uz katra balkona sēdēja fotogrāfi. Kaimiņu dzīvokļi bija izīrēti par zelta cenu. Viņa bija ieslodzīta pati savās mājās. Un, kad viņa uzdrošinājās iziet uz ielas, kāda jukusi sieviete iemetās viņai līdzi liftā, draudēja izdurt viņai acis ar dakšiņu, sauca viņu par slampu. Nabaga sieviete, Žozefīne domāja, tāda ir maksa par slavu, labāk ir palikt nevienam nezināmai. Pēc skandāla, ko Hortenze bija izraisījusi televīzijā, Žozefīnei bija mēģinājuši piekļūt žurnālisti un fotogrāfi. Viņa bija aizbraukusi pie Šērlijas uz Londonu un no turienes abas bija aizbēgušas uz Mustiku, Šērlijas lielo, balto māju. Pēc atgriešanās Žozefīne bija nomainījusi dzīvesvietu un viņai bija izdevies palikt anonīmai. Viņas vārds bija pazīstams, taču presē neparādījās neviena viņas fotogrāfija. Dažreiz, kad viņa sacīja: “Žozefīne Kortesa, K-O-R-T-E-S-A”, kāds viņu uzlūkoja un pateicās par to, ka viņa uzrakstījusi “Tik pazemīgu karalieni”. Žozefīne nebija izpelnījusies ne labvēlības, ne sirsnības apliecinājumus. Neviens vēl viņai nebija draudējis ar dakšiņu.

      Pola Dumē avēnijas galā sākās Emila Ožē bulvāris. Žozefīne dzīvoja mazliet tālāk, pie Ranlā dārziem. Viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš vingroja, pievilkdamies pie zara. Izsmalcināts vīrietis ūdensnecaurlaidīgās, baltās drēbēs. Tas izskatījās komiski; tik elegants, ieķēries zarā, viņš cēlās un laidās lejup, pievilkdamies ar rokām. Vīrieša seja nebija redzama; viņš atradās ar muguru pret Žozefīni.

      To varēja izmantot kā romāna sākumu. Zarā ieķēries vīrietis. Tikpat tumšs vakars kā šobrīd. Viņš sargā savu sporta tērpu un pievelkas, skaitīdams, cik reižu to dara. Sievietes, steigdamās mājās, atskatās uz viņu un atkal pieliek soli. Vai viņš turpina pievilkties vai metas virsū kādam garāmgājējam? Vai viņš ir izmisuma pārņemts vai slepkava? Tā sākas stāsts. Žozefīne bija pārliecināta, ka dzīve viņai piegādās mājienus, idejas, detaļas, ko varēs pārveidot stāstos. Tieši tā viņa bija uzrakstījusi savu pirmo grāmatu. Ar platām acīm vērojot pasauli. Klausoties, vērojot, saožot. Tieši tā varēja izvairīties no novecošanas. Nenovecot, kad uzmācas nespēks, vairs negribas redzēt, saprast vai elpot. Dzīve un rakstīšana bieži bija saistītas.

      Žozefīne tuvojās parka vidum. Tā bija nakts bez mēness, nakts bez jebkādas gaismas. Viņa jutās kā apmaldījusies naidīgā mežā. Lietus izpludinātās automašīnu aizmugures lukturu vārgās gaismiņas nedroši apgaismoja parku. Viņas rokai pieskārās vēja brāzmas sakustināts zars. Žozefīne satrūkās. Sirds salēcās un sāka strauji sisties. Uzrāvusi plecus, viņa pielika soli. Varbūt nevajadzēja iet cauri šai vietai? Visi bija aizņemti paši ar sevi, ēda gardu svaigu dārzeņu zupu vai skatījās televizoru kopā ar ģimeni. Bērni bija nomazgājušies, uzvilkuši pidžamu un grieza gaļu, kamēr vecāki stāstīja par saviem dienas darbiem. Nekādu dusmu izvirdumu, kas liktu tvert pēc naža. Žozefīne piespieda sevi domāt par kaut ko citu.

      Luka parasti brīdināja par neierašanos. Ar viņa brāli noteikti kaut kas bija noticis. Kaut kas tik nopietns, ka viņš bija aizmirsis par norunāto tikšanos. “Man ar jums noteikti jārunā, Žozefīne, tas ir svarīgi.” Šajā stundā viņam droši vien vajadzēja doties uz policijas iecirkni, lai izvilktu Vitorio no kārtējām nepatikšanām. Vitorio vienmēr visu sabojāja, lai pārējie varētu viņu glābt. Vitorio bija atteicies tikties ar Žozefīni: man tā meiča nepatīk, viņa tevi ir nopirkusi, viņa izskatās stulba, galīgi stulba. Viņš ir greizsirdīgs, Luka uzjautrināts bija piezīmējis. Kāpēc jūs mani neaizstāvat, kad viņš mani sauc par muļķi? Luka bija pasmaidījis un atteicis: es jau esmu pieradis, viņš grib, lai vienmēr nodarbojos tikai ar viņu, viņš jūtas atstumts, kļūst aizvien vājāks un vājāks, aizvien vieglāk aizkaitināms, tas tāpēc, ka es vairs negribu to pašu, ko grib viņš, viņam tas liekas ļoti nepieņemami, un es tagad piederu jums. Nesagaidot teikuma beigas, Žozefīne bija iebāzusi roku viņam kabatā.

      Tātad arī mana dārgā māte vēlas atnākt un apskatīt manu jauno dzīvokli, taču negrib to atzīt. Anriete Plisonjē nekad nemēdz zvanīt pirmā. Viņai ir jāizrāda cieņa un uzticība. Vakars, kad es guvu pār viņu virsroku, bija mans pirmais brīvības vakars, mans pirmais neatkarības apliecinājums. Un vai tovakar viss bija sācies? Karavadones statuja tika nogāzta no pjedestāla, un Anriete Grobza bija nokritusi, apveldamās kā zirgs ar visiem četriem pakaviem gaisā. Todien bija sākušās visas Anrietes nelaimes. Tagad viņa viena pati mita lielajā dzīvoklī, ko Anrietei bija dāsni atstājis viņas vīrs Marsels Grobzs, kurš pats bija aizbēdzis pie daudz sirsnīgākas mīļākās, kura viņam bija dzemdējusi bērnu: Marselu Grobzu jaunāko. Jāpiezvana Marselam, nodomāja Žozefīne, kurai patēvs bija daudz mīļāks par īsto māti.

      Koku zari šūpojās kā draudīgā dejā. Tas bija Nāves balets: garie, melnie zari līdzinājās raganu skrandām. Acīs iedzēla ledaini salta lietus brāzma, sīkas lāsītes kapāja seju. Žozefīne vairs neko nespēja saskatīt. No trim laternām alejas malā dega tikai viena. Baltas gaismas strēle cauri lietum kāpa pret debesīm. Ūdens plūda, pacēlās un krita kā bieza migla. Žozefīne šļakstinājās, grozījās, izvairījās, centās uzgriezt vējam muguru. Viņa pūlējās sekot gaismas staram, lai neapmaldītos melnajā tumsā, mēģināja meklēt nākamo koku puduri, lai izvairītos no slīpā lietus.

      Žozefīne nepamanīja stāvu, kas viņai sekoja.

      Viņa nesadzirdēja steidzīgos vīrieša soļus, kas viņai tuvojās.

      Žozefīne sajuta, ka tiek parauta atpakaļ, viņas roka tika cieši sažņaugta, mute tika aizspiesta ar plaukstu, kāds cilvēks vairākas reizes sita viņai sirds apvidū. Pirmajā mirklī Žozefīnei šķita, viņai grib atņemt paciņu. Ar kreiso roku cieši piespiedusi sev klāt Antuāna sūtījumu, viņa pretojās, cīnījās no visa spēka, taču sāka zaudēt elpu. Viņa smaka, spļaudījās, līdz beidzot padevās un noslīga zemē. Viņa vēl paguva pamanīt tīras, gludas apavu pazoles, kas triecās pret viņas ķermeni. Žozefīne aizsedzās ar rokām, savilkās kamolā. Paciņa izslīdēja zemē. Vīrietis šņākdams lādējās, padauza, padauza, es tevi izdrāzīšu pakaļā, nolādētā mauka, tu vēl dabūsi, tu vēl nožēlosi, lecīgā vecene, tu aizvērsies, stulbene, tu aizvērsies! Viņš bēra lamuvārdus un spēra ar divkāršu spēku. Žozefīne aizmiedza acis. Viņa palika guļam nekustīgi, no mutes tecēja tieva asiņu strūkliņa, pazoles attālinājās, un viņa palika izstiepusies guļam zemē.

      Labu brīdi nogaidījusi, viņa izslējās, atbalstījās uz rokām, uz ceļgaliem, piecēlās. Tvēra pēc gaisa. Dziļi ieelpoja. Secināja, ka uz mutes un kreisās rokas ir sakaltušas asinis. Turpat pretī zemē mētājās sainītis. Tā virspuse bija sagriezta. Viņas pirmā doma bija: Antuāns mani izglāba. Ja es nebūtu turējusi šo sainīti pie sirds, sainīti ar visu, kas palicis no mana vīra, ar sporta kurpi ar biezo zoli, es jau būtu mirusi. Žozefīne atcerējās par viduslaiku talismaniem. Lai sevi pasargātu, medaljonā vai ādas maisiņā vajadzēja ielikt svētās Agneses krekla malu, svētā Benuā pazoles gabaliņu, kas gādāja par tā nēsātāju. Noskūpstījusi paciņas ietinamo papīru, Žozefīne pateicās svētajam Antuānam.

      Viņa aptaustīja vēderu, krūtis, kaklu. Viņa nebija ievainota. Piepeši viņa sajuta svelošas sāpes kreisajā rokā; tur bija brūce, kas pamatīgi asiņoja.

      Žozefīne nobijās tik ļoti, ka viņai sāka trīcēt kājas. Paslēpusies aiz liela koka, piespiedusies pie miklās, СКАЧАТЬ