Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ceļa bija cietušie, nevainīgi cilvēki savās automašīnās. Ketlīna, tāda rīcība nav piedodama.

      Šādus pārmetumus sieviete jau bija dzirdējusi pietiekami daudz tajā laikā, kad tika lemts par pagaidu atstādināšanu no amata. – Kāpēc mani šurp ataicināja?

      – Lai kaut ko parādītu. Nāc līdzi.

      Viņi tuvojās trim vīriem, kas stāvēja pie bedres. Pa labi no tumšās plaisas grīdā viņa ieraudzīja melnu akmens plāksni, kas bija salūzusi trīs gabalos. Visi gabali bija glīti salikti kopā, un varēja izlasīt, kas uz plāksnes iegravēts.

KAPENĒSZEM ŠĪS MARMORA PLĀKSNESIR APBEDĪTIDŽEINA SEIMŪRA, KARAĻA HENRIJA VIII KARALIENE1537KARALIS HENRIJS VIII1547KARALIS ČĀRLZS I1648UNKARALIENES ANNAS ZĪDAINIS_____________ŠO PIEMIŅAS PLĀKSNI TE UZSTĀDĪJAPĒC KARAĻA VILJAMA IV PAVĒLES1837. GADĀ

      Viens no vīriem pastāstīja, ka Henrijs VIII bija gribējis te, Svētā Jura baznīcā, uzstādīt milzīgu kapakmeni, kas pārspētu viņa tēva plāksni Vestminsteras abatijā. Tika atliets metāla veidols un milzīgs daudzžuburu svečturis, taču Henrijs nomiris, pirms būve pabeigta. Tad aizsākās radikālā protestantisma ēra, laiks, kad pieminekļi baznīcās tika nevis uzstādīti, bet gan sagrauti. Pēc tam viņa meita Mērija uz īsu laiku atgriezās Romas klēpī, un atmiņas par Henriju VIII, protestantu karali, kļuva bīstamas. Beigu beigās Kromvels metāla tēlu pārkausēja un kandelabru pārdeva. Henriju tomēr apbedīja zem grīdas, un par viņa kapavietu liecināja vien melna marmora plāksne.

      Ketlīna lūkojās kapenēs. Pāri grīdai aizvijās elektrības kabelis un pazuda skatienam izgaismotajā dziļajā bedrē.

      – Šīs kapenes ir atvērtas tikai vienu reizi, – ierunājās cits vīrs.

      Direktors paskaidroja, ka tas ir pils uzraugs.

      – Tūkstoš astoņi simti trīspadsmitā gada pirmajā aprīlī. Tolaik neviens nezināja, kur apbedīts ar nāvi sodītais Čārlzs Pirmais. Taču, tā kā daudzi uzskatīja, ka viņa mirstīgās atliekas varbūt atrodamas blakus Henrijam Astotajam un viņa sievai Džeinai Seimūrai, šīs kapenes tika atvērtas.

      Nu acīmredzot tas noticis atkārtoti.

      – Kungi, – ierunājās direktors. – Atvainojiet, bet mums ar inspektori Ričardsu nepieciešams kādu brīdi parunāt zem četrām acīm.

      Pārējie pamāja un devās uz galvenās izejas pusi, kur palika stāvam aptuveni divdesmit metru attālumā.

      Dzirdēt nosaucam savu dienesta pakāpi bija patīkami. Inspektore. Viņa bija smagi strādājusi, lai to nopelnītu, un nepavisam negribējās to pazaudēt.

      – Ketlīna, – direktors klusā balsī sacīja, – es lūdzu tevi kaut šo reizi paklusēt un uzklausīt mani. – Viņa pamāja ar galvu. – Pirms pusgada tika apzagts Hetfīldhausas arhīvs, pazuda vairāki dārgi sējumi. Mēnesi vēlāk līdzīgs atgadījums noticis Jorkas nacionālajā arhīvā. Pēc tam vairāku nedēļu laikā vēsturisku dokumentu zādzības fiksētas visā valstī. Pirms mēneša Britu bibliotēkā kāds vīrietis pieķerts fotografējam lappuses, taču viņš izvairījās no darbiniekiem un paguva aizbēgt. Un tagad šis notikums.

      Bailes par atlaišanu Ketlīnai sāka plēnēt, un modās ziņkāre.

      – Šis noziegums liecina, ka pavērsiens kļūst vēl nopietnāks, – direktors turpināja. – Ielauzties šajā svētajā celtnē. Karaliskajā pilī. – Viņš uz brīdi apklusa. – Zagļiem ir kāds skaidrs nolūks. – Tiklīdz Ketlīna notupās pie bedres, priekšnieks mudināja: – Droši, droši! Izpēti visu pati.

      Likās negodbijīgi traucēt tik sen miruša cilvēka beidzamās taustāmās atliekas. Lai arī pārvaldes priekšniecībai Ketlīna varēja šķist nekaunīga un cietsirdīga, taču arī viņa izjuta pietāti. Piemēram, pret mirušajiem. Taču šī bija nozieguma vieta. Ketlīna nogūlās uz rūtotās marmora grīdas un pabāza galvu bedrē.

      Kapeņu griestus balstīja ķieģeļu velve, bedre bija aptuveni divarpus metru plata, trīs metru gara un pusotru metru dziļa. Viņa saskaitīja četrus zārkus. Viens bija blāvs svina zārks ar uzrakstu “Karalis Čārlzs, 1648”, un tā vāka augšējā daļā bija precīzi izgriezts kvadrātveida caurums. Divi mazākie zārki nebija skarti. Ceturtais, vislielākais, bija vairāk nekā divus metrus garš. Aptuveni piecus centimetrus biezais ārējais koka apvalks bija sadalījies gabalos. Iekšējais svina zārks arī bija sabojāts, un vidū kāds to bija atlauzis vaļā.

      Bija skaidrs, kuras personas kauli ir redzami.

      Tas bija Henrijs VIII.

      – Neatvērtajos zārkos guļ Džeina Seimūra, karaliene, kuru apglabāja līdzās savam karalim, – direktors stāstīja, – un karalienes Annas nedzīvi piedzimušais bērns, kurš te nonāca daudz vēlāk.

      Ketlīna atcerējās, ka Seimūra bijusi Henrija trešā sieva, vienīgā no sešām, kas dāvājusi karalim likumīgu mantinieku – dēlu Edvardu, kurš vēlāk pats kāpa tronī un valdīja sešus gadus, bet neilgi pirms sešpadsmitās dzimšanas dienas nomira.

      – Izskatās, ka iebrucēji vandījušies pa Henrija atliekām, – secināja direktors. – Caurums Čārlza zārkā radies pirms divsimt gadiem. Ne viņa, ne pārējie divi zārki acīmredzot nav šķituši intereses vērti.

      Viņa zināja, ka Henrijs VIII bijis vairāk nekā sešas pēdas garš un mūža nogalē viņa augums pamatīgi izplūdis. Še gulēja karalis, kurš karoja ar Franciju, Spāniju un Svētās Romas imperatoru, kurš Angliju no salas Eiropas nomalē izveidoja par valsti, kas gadsimtu gaitā pārvērtās par varenu impēriju. Viņš izaicināja pāvestus un drosmīgi radīja savu reliģiju, kas plaukst vēl piecsimt gadu vēlāk.

      Nudien, bezbailīgs vīrs.

      Viņa piecēlās.

      – Šeit risinās nopietnas lietas, Ketlīna.

      Direktors pasniedza sievietei savu vizītkarti. Tās otrā pusē ar zilu tinti bija uzrakstīta kāda adrese.

      – Dodies turp, – viņš lika.

      Ketlīna izlasīja adresi. Zināma vieta. – Kādēļ jūs neizstāstāt man lietas apstākļus?

      – Tādēļ, ka es nepieņēmu lēmumu tevi piesaistīt šai lietai. – Direktors atdeva viņai Smago organizēto noziegumu pārvaldes žetonu un identifikācijas dokumentus, kurus bija atņēmis pirms trim nedēļām. – Kā jau es sacīju, tevi grasījās atbrīvot no darba.

      – Tad kāpēc es esmu te? – Ketlīna apjukusi jautāja.

      – Viņi ir izvēlējušies tieši tevi.

      4. nodaļa

Londona

      Īans labi zināja, kur atrodas. Tuvumā dzīvoja viņa radiniece, un viņš daudzreiz bija klaiņojis pa Mazo Venēciju, īpaši nedēļas СКАЧАТЬ