Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kailu zēnu čurājam strūklakas baseinā, atradās netālu no rātes. Tas tur bija atradies kopš tūkstoš sešsimt astoņpadsmitā gada un kļuvis par valsts pazīšanas zīmi. Vairākas reizes nedēļā bronzas puisēnu pārģērba, ikreiz citās drānās. Bleiks todien grozījās tuvumā, lai tiktos ar kontaktpersonu un pārmītu dažus vārdus.

      Un redzēja Denīzu.

      Ar citu vīrieti.

      Sadevušies rokās, abi izbaudīja dienas vidus vēso gaisu. Stāvēdami pie statujas, tie vairākkārt saskūpstījās. Viņa šķita pilnīgi atbrīvota, tāda pati, kāda allaž bija viņa klātbūtnē. Tobrīd Bleiks bija iedomājies – un vēl tagad prātoja –, ar cik vīriešiem Denīza mēdz saieties.

      – Franciski mēs viņu saucam par le petit Julien jeb mazo Žiljēnu, – viņa sacīja. – Esmu redzējusi viņu visdažādākajos ietērpos, taču kā leijerkastnieku gan nekad. Vai tas bija interesanti?

      Bleiks bija sniedzis sievietei izdevību atzīties, taču negodīgums bija vēl viena īpašība, kas vienoja viņam tīkamās sievietes.

      Vēl pēdējā iespēja.

      – Vai tev vakar negadījās to apskatīt? – viņš pajautāja ar vieglu neticības pieskaņu balsī.

      – Es strādāju ārpus pilsētas. Varbūt kādreiz viņu atkal ietērps par leijerkastnieku.

      Bleiks grasījās doties prom.

      Arī viņa piecēlās no krēsla. – Vai tu negribētu vēl kādu brīdi uzkavēties?

      Šī jautājuma nozīme bija skaidra. Guļamistabas durvis bija pavērtas.

      – Ne šodien.

      Viņš ļāva sievietei pieslīdēt tuvāk.

      – Man žēl, ka mēs vairs netiksimies, – viņa noteica.

      Klausoties šajos melos, Bleiks juta uzbangojam tik bieži pieredzēto niknumu. Viņš pūlējās savaldīties, taču beigu beigās padevās, ar labo roku cieši satvēra sievieti pie kakla, pacēla trauslo augumu no grīdas un trieca to pret sienu. Sažņaudzis roku ap upura kaklu stingrāk, viņš cieši, nikni skatījās viņas acīs.

      – Tu melo, slampa!

      – Nē, Bleik. Tu esi krāpnieks, – viņa spēja izgrūst. Acīs baiļu neredzēja. – Es vakar tevi redzēju.

      – Kas viņš bija?

      Bleiks mazliet atslābināja tvērienu, lai sieviete varētu atbildēt.

      – Nav tava daļa.

      – Es. Ne ar vienu. Nedalos.

      Denīza smaidīja. – Tad tev nāksies mainīt paradumus. Atšķirībā no vienkāršajām meičām, man nav jābūt pateicīgai par sniegto mīlestību. Tādām kā es sokas daudz labāk. – Vārdos ietvertā patiesība satracināja Bleiku vēl vairāk. Denīza piebilda: – Tu nesniedz pietiekami daudz, lai atteiktos no visiem pārējiem.

      – Iepriekš no tevis žēlošanos nedzirdēju.

      Abu mutes atradās dažu collu atstatumā. Viņš juta sievietes elpu, saoda saldās smaržas, kas plūda no ādas.

      – Man ir daudz vīriešu, Bleik. Tu esi tikai viens no viņiem.

      Viņa Bleiku pazina kā Ārlietu ministrijas darbinieku, kurš strādā Amerikas vēstniecībā Beļģijā.

      – Es esmu svarīga persona, – viņš paziņoja, joprojām sažņaudzis ar plaukstu Denīzas kaklu.

      – Bet ne tik svarīga, lai vienīgais mani izrīkotu.

      Apbrīnojama drosme.

      Muļķīga. Bet tik un tā apbrīnojama.

      Viņš atrāva plaukstu un spēcīgi noskūpstīja sievieti.

      Denīza atsaucās skūpstam, mēle atrada viņa mēli un tādējādi vēstīja, ka, iespējams, ne viss ir zudis.

      Bleiks atrāvās no sievietes.

      Un iespēra ar ceļgalu viņai pa vēderu.

      Šķita, ka visa elpa no sievietes plaušām izspruka zibenīgā, eksplozīvā elsā.

      Ar rokām satvērusi vēderu, Denīza salīka uz priekšu un nelabumā norīstījās.

      Noslīga uz ceļiem un izvēmās uz parketa.

      Savaldība bija pagaisusi.

      Bleika augumu caurstrāvoja uzbudinājums.

      – Tu esi sīks draņķēns, – Denīza izmocīja.

      Taču viņas viedoklim vairs nebija nozīmes.

      Tālab viņš devās prom.

      Bleiks iegāja savā kabinetā Amerikas vēstniecībā, kas atradās Briseles parka austrumu pusē. Nākdams šurp no Denīzas dzīvokļa, viņš bija jutis gan apmierinājumu, gan reizē arī apjukumu. Vai viņa ziņos policijai? Visticamāk, nē. Pirmkārt, saruna noritējusi bez lieciniekiem. Otrkārt, viņas lepnums to nemūžam nepieļaus.

      Turklāt viņš nebija atstājis redzamas pēdas uz bijušās mīļākās ķermeņa.

      Tādas sievietes norija krupi un dzīvoja tālāk. Taču viņas pašpaļāvība vairs nebūs tik dzelžaina. “Vai es varu ar šo vīrieti spēlēties? Vai arī viņš zina?”

      Tāpat kā zināja Bleiks.

      Bija patīkami par to domāt.

      Tomēr viņš juta vainu par spērienu. “Kāpēc Denīza noveda mani līdz tādai ārkārtējai rīcībai? Jau pietika ar krāpšanu. Meli situāciju vēl pasliktināja. Pati vien bija vainīga.”

      Lai nu kā, Bleiks apņēmās rīt nosūtīt Denīzai ziedus.

      Gaiši zilas neļķes. Viņas iemīļotākās puķes.

      Viņš ierakstīja paroli datorā un ievadīja tās dienas pieejas kodu. Kopš agrīnās priekšpusdienas nebija daudz jaunu ziņu, tomēr skatienu piesaistīja “zibteksta trauksme” no Lenglijas. Ierasta parādība pēc vienpadsmitā septembra. Darbinieki izvēlējās nevis paturēt informāciju pie sevis, bet gan izplatīt visā tīklā, tādējādi atbrīvojot sevi no atbildības nastas. Vairums šādu trauksmju uz viņu neattiecās. Viņa lauciņš bija īpašie pretoperācijas norīkojumi ar sevišķu mērķi, un tādi, saprotams, nebija parasti rutīnas uzdevumi. Tie visi bija stingri slepeni, un viņš atskaitījās tikai pretoperāciju nodaļas direktoram. Tajā laikā noritēja piecas misijas, vēl divas bija plānošanas stadijā. Taču šis trauksmes ziņojums bija adresēts viņam vienam pašam, un dators to jau bija automātiski atšifrējis.

      “”Karaļa viltībai” tagad beigu termiņš. Ja tuvāko 48 st. laikā nav rezultātu, pārtraukt un izbeigt operāciju.”

      Tas СКАЧАТЬ