Karaļa viltība. Stīvs Berijs

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izkāpa no auto. Devīns sekoja viņa paraugam.

      Abas automašīnas aizmugures durvis tika atvērtas no ārpuses.

      – Ārā! – Norss pavēlēja.

      Malons nostājās uz bruģakmeņiem, kuru starpās koši zaļoja ķērpis. Gērijs un Īans izkāpa pa otrām durvīm.

      Īans mēģināja bēgt.

      Norss spēcīgi pagrūda zēnu, un viņš atsitās pret automašīnu.

      – Nevajag! – Malons uzsauca. – Dari, kā viņš liek. Tu arī, Gērij.

      – Stāvi rāms. – Norss piedūra ieroci Īanam pie kakla un ar visu augumu piespieda pie automobiļa. – Kur ir zibatmiņa?

      – Kas tā par zibatmiņu? – Malons jautāja.

      – Apklusini šo! – Norss skaļi izrīkoja.

      Devīns ietrieca dūri Malonam vēderā.

      – Tēt! – Gērijs iekliedzās.

      Saliecies Malons pūlējās atgūt elpu, vienlaikus pamezdams Gērijam ar roku, lai parādītu, ka viņam nekas nekaiš.

      – Zibatmiņa! – Norss atkārtoja. – Kur tā ir?

      Malons izslējās, joprojām turēdams rokas pie sāpošā vēdera. Devīns atvēzējās vēl vienam sitienam, taču Malons trieca ar ceļgalu pretiniekam cirksnī un ar labo dūri iebelza tam pa žokli.

      Atvaļināts un laika zonu nomocīts, viņš tomēr nebija bezpalīdzīgs.

      Jau tūdaļ Malons apsviedās un paguva ieraudzīt Norsu pavēršam pret viņu ieroci. Šāviena blīkšķi atskanēja mirkli pēc tam, kad Malons metās zemē. Lode ietriecās dzīvžogā viņam aiz muguras. Malons redzēja Norsu slēpjamies aiz puspievērtajām Mercedes durvīm. Pielēcis kājās un pieķēries ar rokām jumtam, viņš veikli izlocījās cauri salonam un deva spēcīgu triecienu ar kājām pa pretējām durvīm.

      Tās atsprāga vaļā, trāpot Norsam, un viltus policijas inspektors streipuļodams uzgrūdās nama sienai.

      Īans jau skrēja prom, ielas virzienā.

      Malona skatiens atrada Gēriju. – Ej kopā ar viņu. Laidies prom!

      Viņam uzbruka no muguras.

      Piere atsitās pret slapju akmeni. Cauri augumam izšāvās sāpes. Viņš bija domājis, ka Devīns ir padarīts nekaitīgs.

      Tā bija kļūda.

      Kaklu apvija roka. Viņš centās atbrīvoties no žņaudzēja tvēriena. Guļus stāvoklī bija grūti pretoties un izlocīties, un Devīna paņēmiens izlieca viņa muguru nedabiskā leņķī.

      Ēkas visapkārt te pazuda skatienam, te atkal parādījās.

      Pāri pierei vienā pusē stīdzēja asinis un aizmigloja redzi.

      Pēdējais, ko viņš redzēja, pirms viņu apņēma tumsa, – Īans un Gērijs, kas nozuda aiz stūra.

      2. nodaļa

Brisele, Beļģija19.45

      Bleiks Entrims nemīlēja pašpārliecinātas sievietes. Viņš tās pacieta, jo Centrālajā Izlūkošanas pārvaldē pārgudru sieviešu netrūka. Taču tas nenozīmēja, ka viņam tās jāpacieš arī pēc darbalaika beigām. Ja vienības vadītājam, kura pakļautībā ir deviņi pa visu Angliju un Eiropu izkaisīti aģenti, darbs vispār kaut uz brīdi beidzas.

      Flāmu un franču izcelsme bija izveidojusi Denīzu Žerāru par slaidu, graciozu būtni ar krāšņiem tumšiem matiem. Viņas seja piesaistīja visu skatienus, un augumu tā vien kārojās apskaut. Viņi bija iepazinušies Briseles Pilsētas muzejā un atklājuši, ka abus vieno liela interese par vecām kartēm, arhitektūras relikvijām un gleznām. Kopš tā laika viņi bieži pavadīja laiku kopā un dažkārt devās izbraucienos ārpus Briseles. Viens no šādiem ceļojumiem – uz Parīzi – izrādījās visnotaļ neaizmirstams.

      Viņa bija viegli aizraujama, diskrēta un pavisam bez aizspriedumiem.

      Ideāla sieviete.

      Bet attiecībām bija pienācis gals.

      – Ko es esmu tev nodarījusi? – viņa klusā balsī vaicāja. – Kādēļ tagad tam jāpieliek punkts?

      Jautājumā viņš nesaklausīja ne skumjas, ne satricinājuma. Lietišķais balss tonis liecināja, ka viņa uzvēlusi vīrieša pleciem nepieciešamību izlemt to, par ko pati jau bija tikusi skaidrībā.

      Un tas kaitināja vēl vairāk.

      Denīza bija ģērbusies satriecošos īsos zīda svārkos, kas izcēla viņas garās kājas. Bleiks allaž bija apbrīnojis viņas stingrās krūtis un tvirto vēderu un prātojis, kas to izveidojis – fiziski vingrinājumi vai ķirurga skalpelis. Nemanīja nekādu rētu – karameļkrāsas āda bija gluda kā porcelāns.

      Un viņas smarža…

      Saldens citrona un rozmarīna aromāts.

      Viņa strādāja augstā amatā smaržu rūpniecībā. Viendien, sēžot pie kafijas tases netālu no Lielā laukuma, viņa bija centusies Bleikam izstāstīt, ar ko nodarbojas, taču viņš klausījās tikai pa ausu galam – todien visas viņa domas saistīja neveiksmīga operācija Rietumvācijā.

      Pēdējā laikā viņu šāds liktenis šķita vajājam bieži.

      Likstas sekoja cita pēc citas.

      Bleika amata nosaukums – īpašās pretoperāciju vienības “Eiropas teātris” koordinators – izklausījās draudīgi, it kā viņam nāktos piedalīties karā, un savā ziņā tā arī bija. Nepieteiktais karš pret terorismu. Taču zoboties par to neklātos. Draudi patiešām pastāvēja un brīžiem nāca no neiedomājamām vietām. Beidzamos gados to izcelsme šķita biežāk meklējama Amerikas sabiedroto, nevis ienaidnieku vidū.

      Tālab arī radīta šāda vienība.

      Īpašā pretoperāciju vienība.

      – Bleik, pastāsti, kā es varētu vērst to par labu! Es gribētu arī turpmāk ar tevi tikties.

      Taču šie vārdi nenāca no sirds, un Denīza pati to zināja.

      Abi sēdēja viņas dzīvoklī, kas atradās dārgā, gadsimta mijā uzceltā mājā. No tā pavērās skats uz Briseles parku, formālu zaļu laukumu, kuru no divām pusēm ielenca karaļa pils un Nācijas pils. Aiz atvērtajām trešā stāva terases durvīm varēja redzēt ierastās klasiskās statujas, kuras ieskāva koki un rūpīgi apcirpti krūmi. Biroju darbinieku, skrējēju un ģimeņu pūļi, kas parasti uzturējās parkā, jau bija devušies mājās. Bleiks sprieda, ka šāda dzīvokļa īre varētu būt vairāki tūkstoši eiro mēnesī. Ar valsts darba algu viņš tādu nemūžam nevarētu atļauties. Tik un tā, lielākā СКАЧАТЬ