Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nepacietīgi vēlējās ķerties vērsim pie ragiem. – Bet patiesībā…

      – Kā jums izdevās viņu uzmeklēt? – Reičela turpināja.

      – Proti, uzmeklēt šeit, “Sinaja kalna” slimnīcā?

      – Ak, pietika ar dažiem telefona zvaniem, tas nebija grūti, – viņš žigli atteica.

      – Lai būtu kā būdams, esmu jums neizsakāmi pateicīga. Ieradāmies šeit nosvinēt Ziemassvētkus. Jūs jau būsiet nojautis, ka neesam vietējie. – Viņa gaiši iesmējās. – Kaut arī ceļojums nav izdevies kā cerēts, tā vien šķiet, ka arī šoreiz mākonim ir sudraba maliņa, – viņa piebilda ar vieglu smaidu lūpās.

      – Sudraba maliņa? – Ītans aizdomīgi pārvaicāja un sajuta, ka Deizijas pirkstiņi viegli pabungo pa viņa ceļgalu.

      – Negadījums lika man apjaust, ka pasaulē dzīvo patiesi iejūtīgi cilvēki, tādi kā jūs un jūsu jaukā meitiņa. Tev nu gan ir skaista kleita, – viņa vērsās pie Deizijas.

      – Paldies, man patīk arī jūsējā. – Mazā jutās iepriecināta, bet Ītans paliecās uz priekšu, nepacietīgi vēlēdamies pielikt punktu savstarpējai laipnību apmaiņai un atklāt īsto ierašanās iemeslu.

      – Jā, arī mēs šeit atlidojām tikai uz dažām dienām, – viņš teica. – Mūsu reiss uz Londonu paredzēts jau šovakar.

      – Gluži tāpat kā mūsējais, ja nenotikusi šī nelaime. Tomēr aviokompānija šajos apstākļos izrādīja lielu pretīmnākšanu.

      – Jauki, tātad…

      – Jūs dzīvojat Londonā? Tā ir viena no manām iemīļotākajām pilsētām, man tur ļoti patīk. Diemžēl jau krietni ilgi nav iznācis pabūt Londonā bistro dēļ un tamlīdzīgi, – viņa turpināja. – Mēs kopā ar draudzeni Dublinā vadām bistro un konditoreju, kā arī apkalpojam izbraukuma banketus un dažādus citus pasākumus.

      – Oho, vai jūs cepat arī cepumiņus? – Deizija ieinteresēta apjautājās.

      Ītans mīļi uzsmaidīja meitai. – Deizija šajā ceļojumā kļuvusi par īstu lietpratēju cepumu jautājumos.

      – Jā, kaut arī man nepatīk aizrauties ar to ēšanu. Pārāk daudz piesātināto tauku, – mazā nopietni skaidroja, un Reičela pasmaidīja, uz mirkli sastapusi Ītana uzjautrināto skatienu.

      – Es patiešām māku gatavot cepumus. Turklāt daudz gardākus nekā šie, ja vien drīkstu tā izteikties, – Reičela sazvērnieciski pajokoja. – Un mēs izmantojam tikai svaigas izejvielas, – viņa piebilda, un tas lika Deizijai atzinīgi pasmaidīt. – Jā gan, cepumi, kūkas, maize – visādas ņammīgas lietas. Tās tev nudien garšotu! Vai zināt ko? Atstājiet man savu Londonas adresi, un es pēc atgriešanās mājās nosūtīšu jums kārbu ar visādiem labumiem – tā būs mana pateicība par palīdzēšanu Gērijam. Tas viss nav jāapēd uzreiz. Ko tu par to saki? – viņa ierosināja, un Deizija neslēpa sajūsmu.

      – Jā, pateicos, bet, runājot par ko citu… – Ītans vēlreiz mēģināja novirzīt sarunu vēlamajā virzienā. – Neesmu pārliecināts, ka medmāsa jums to pastāstīja, tomēr patiesība tovakar notika kāds pārpratums, proti, tajā drūzmā un apjukumā…

      – Piedodiet, zvana mans telefons, – Reičela viņu pārtrauca, izņemdama no somas aparātu. – Droši vien zvanītāja ir medmāsa. Jā, hallo? Vai ārsts ieradies? Es tūliņ… Ko? – Ītana acu priekšā sievietes mundrā un žirgtā seja satumsa. – Ak Dievs! Kas ar viņu ir? Bet… labi, labi, es jau skrienu. – Saraukusi pieri, Reičela pabeidza sarunu. – Piedodiet, bet man jāiet. – Viņa pielēca kājās. – Ārsti nomainījuši Gērijam pretsāpju medikamentus, jo baidās, ka viņš guļ par daudz, bet tagad izskatās, ka parādījusies nevēlama reakcija. Īsti nesaprotu, kas tur patlaban notiek. Piedodiet vēlreiz, bet man patiešām jāiet.

      – Jā, protams. Vai mēs drīkstam jums pievienoties? – Ītans lieliski izprata sievietes izbailes, tomēr nevēlējās izlaist no rokām iespēju atgūt gredzenu.

      – Nē, tomēr pateicos. Jūs esat tik laipns. Hmm… jums ir mans telefona numurs, vai ne? – viņa satraukta teica. – Atsūtiet īsziņu ar savu adresi, un es apsolu, ka pēc atgriešanās mājās noteikti nosūtīšu jums solītos cepumus.

      Arī Ītans piecēlās un izlaida pirkstus caur matiem. – Jā, norunāts. Lai jums veicas. Cerams, ka atveseļošanās noritēs bez sarežģījumiem, – viņš nomurmināja, juzdamies aplam muļķīgi un vairs nezinādams, ko iesākt tālāk. Nedrīkstēja taču runāt par gredzenu tagad, kad nabaga sieviete tik ļoti uztraukusies. Viņš truli pastiepa uz atvadām roku.

      – Es arī ceru. – Reičela piepeši dāvāja apmulsušajam Ītanam ašu apskāvienu. – Vēlreiz paldies par visu. Tas bija lieliski. Paliec sveika, Deizij! – viņa noteica, tad pamāja ar roku un prom bija.

      Ītans labu brīdi noraudzījās viņai pakaļ, lāgā nezinādams, ko domāt.

      – Man viņa pa īstam patīk, tēt, – atzinās Deizija, kuru, šķiet, nepavisam nesatrauca fakts, ka viņi nav tikuši tālāk ne soli. – Viņa cep cepumiņus. Un ļoti jauki smaržo.

      Ītans izklaidīgi pasmaidīja. – Jā, jā, viņa ir ļoti jauka. – Ko gan tagad lai iesāk?

      Piepeši viņš jutās pārguris no pēdējās dienās piedzīvotā. Galvā nevienas domas. Bija par vēlu mainīt lidojuma biļetes; arī tad, ja aviokompānija izrādītu pretimnākšanu, tik novēlota maiņa izmaksātu viņam vai veselu bagātību. Pat paliekot Ņujorkā ilgāk, Ītans vienalga nevarētu ierīkot slimnīcā nometni, lai sagaidītu brīdi, kad Noulss jutīsies labāk. Turklāt Vanesa jau bija nojautusi kaut ko nelāgu.

      Ītans iedzēra malku kafijas, bet tikpat labi tasē varētu atrasties trauku mazgājamais ūdens. Piepeši kļuva skaidrs – kopš Ziemassvētku rīta, kad aizsākās šī jezga, viņš nav spējis nedz kārtīgi paēst, nedz arī izbaudīt ēdiena garšu.

      – Tēt, ko mēs tagad iesāksim? – Deizija jautāja. – Vai vēlreiz dosimies uz Tiffany, lai nopirktu Vanesai citu gredzenu?

      Ak, šī astoņgadīgā bērna vientiesība! Itin kā Ītanam būtu kaut kur pietaupīti pārdesmit lieki tūkstoši…

      Viņš paķēra vienu no cepumiņiem, ar ko patlaban mielojās Deizija, cerībā, ka saldumi palīdzēs pārvarēt šķērmo dūšu. – Ļauj nokost kumosiņu.

      – Bet, tēt, tu nedrīksti noēst par daudz!

      – Kurš to apgalvo? – viņš ķircinājās. – Tāds jēdziens kā “pārāk daudz cepumu” vispār neeksistē. – Viņš sabēra mutē veselu sauju, visai nemākulīgi mēģinot attēlot Cepumu mošķi no “Sezama ielas”.

      Deizija ķiķināja; šī skaņa allaž uzlaboja Ītana omu. – Tēt, tu esi muļķīgs.

      – Nekā, tu.

      – Nē, tu.

СКАЧАТЬ