Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ laimīgajai lēdijai patika Ziemassvētku pārsteigums?

      – Hmm, droši vien kaut kur kāda lēdija patiešām ir sajūsmā, – Ītans atbildēja daudz īdzīgāk, nekā bija vēlējies, un šāds tonis lika pārdevējam jautājoši uzraukt uzacis. Viņš nopūtās. – Man ļoti žēl, tomēr, šķiet, notikusi kļūda.

      – Kļūda? Lūdzu, esiet tik laipni, apsēdieties, – pārdevējs vedināja viņus nomaļāk, izskatīdamies no tiesas noraizējies. Kad abi apmeklētāji bija apsēdināti iepretī vienam no astoņstūru demonstrācijas galdiņiem, Ītans mēģināja pēc iespējas sakarīgāk izklāstīt notikušo. – Gluži vienkārši nesaprotu, kā tas varēja atgadīties. Pavisam skaidri atceros, ka gredzens tika ielikts kārbiņā, ko jūs pēc tam iesaiņojāt. Bet brīdī, kad mana saderinātā, pareizāk gan būtu teikt – “iespējamā saderinātā” – vakarrīt atvēra kārbiņu, tur atradās tikai… sudraba rokassprādze ar piekariņu. – Plaukstas nosvīda, atceroties vien to brīdi; Ītans notrina tās gar džinsiem.

      – Nevis briljanta gredzens, bet sudraba rokassprādze.

      – Sudraba rokassprādze? – pārdevējs izbrīnīts atkārtoja. – Jā. Prātoju, ka varbūt kaut kas tika sajaukts, kamēr pirkumu iesaiņoja, vai varbūt esmu saņēmis aplamu pirkuma maisiņu. – Tas šķita visticamākais izskaidrojums, kaut arī Ītans pa pusei cerēja, ka kļūdās, jo tas nozīmētu, ka viņa gredzens tagad atrodas kāda laimīga svešinieka vai svešinieces rokās.

      – Bet es nespēju iztēloties, kā… Tas ir kaut kas nedzirdēts, – pārdevējs stomījās. – Šajā stāvā mēs pārdodam tikai briljantus, bet dāvanas tirgo vai nu pirmajā, vai trešajā – Sudraba stāvā. – Viņš kļuva domīgs. – Uzgaidiet mirklīti, es piezvanīšu savam priekšniekam.

      Ītanam saspringa žoklis. Sasodīts, tas nepavisam neizklausījās cerīgi. – Protams, pateicos jums.

      Kamēr pārdevējs zvanīja, Deizija uzlika rociņu uz tēva ceļgala. – Tēt, būs labi. Esmu pārliecināta, ka viss noskaidrosies, – viņa raižpilnā balsī bilda. Ītans pavērās uz bērnu un tūdaļ nožēloja, ka iepinis Deiziju šajā nejēdzībā.

      – Zinu. Piedod, ka tik ļoti uztraucos. Gluži vienkārši… paldies, ka tu man palīdzi tikt skaidrībā.

      Jau nākamajā mirklī ar Ītanu un Deiziju sasveicinājās Tiffany veikala direktors, kurš kopā ar vairākiem citiem uzvalkos tērptiem kungiem aizveda viņus noskatīties materiālus, ko novērošanas kameras bija fiksējušas Ziemassvētku vakara attiecīgajā stundā.

      Pustumšajā telpā Ītanam sāka likties, ka veikala zālēs atrodas tikpat daudz novērošanas kameru, cik briljantu. Par laimi, tādējādi radās iespēja no dažādiem skatpunktiem vērot savu ierašanos Briljantu stāvā; diemžēl vilšanos izraisīja fakts, ka viss šķita absolūtā kārtībā. Nekādu pazīmju, ka tiktu samainīti pirkumu maisiņi, nemanīja it nekā neatbilstoša vai pārprotama.

      Ītans noprata, ka šie kungi izturas pret viņu ar tādām pašām vai varbūt pat lielākām aizdomām nekā viņš pret veikala darbiniekiem, jo šī noteikti nebija pirmā reize, kad kāds mēģina sūdzēties par pazudušu pirkumu. Tomēr novērošanas kameru ieraksti patiešām neatklāja itin neko. Tie apliecināja, ka viņi atstājuši veikalu ar kārbiņā un pirkumu maisiņā iesaiņotu briljanta gredzenu.

      Stāsta beigas.

      Ītans patencināja direktoru un apsargus, savukārt viņi solīja sniegt visu iespējamo atbalstu un vēlējās tikt informēti par turpmāko notikumu gaitu.

      – Pateicos par palīdzību. – Ītans paspieda visiem klātesošajiem roku.

      No jauna izejot uz ielas, Ītans jutās tik nomākts kā vēl nekad.

      – Ko tagad, tēt? – Deizija jautāja.

      – Goda vārds nezinu, sirsniņ. – Viņš izmisīgi lauzīja galvu, lai tiktu skaidrībā par nākamo soli. Ja veikalā nekas nebija sajaukts, kas gan bija noticis? Viņi taču bija taisnā ceļā atgriezušies viesnīcā, pareizi? Vai varbūt ne?

      – Tēt, vai mēs tagad varētu kaut ko iekost? Piedod, bet es patiešām esmu izsalkusi.

      Ītans ielūkojās pulkstenī. Teju klāt pusdienas laiks, jo viņi bija pavadījuši veikalā daudz ilgāku laiku nekā domāts. – Lai notiek, mēs varam… – Tuvumā atskanējis riepu kauciens aprāva iesākto teikumu. – Nu protams! – viņš izsaucās, pavēries trokšņa virzienā. Satiksmes negadījums! Lūk, arī atminējums! Citādi nemaz nevarēja būt. Ītans pagriezās pret Deiziju. – Vai atceries to vīru, ko Ziemassvētku vakarā notrieca taksometrs? To, kuram mēs palīdzējām? Viņam bija daudz iepirkumu, pareizi?

      – Jā… – Deizija pamāja ar galvu, bet vēl nesaprata, no kuras puses vējš pūš.

      – Pamēģini atcerēties, kad es palūdzu, lai tu savāc kopā un pieskati viņa mantas… vai var gadīties, ka apjukumā viņa un mūsējie pirkumi būtu samainīti?

      Piepeši Deizija izskatījās nobijusies. – Nē, nē, tēt! Es patiešām nedomāju, ka… – Viņa iekoda lūpā; bērnu dziļi satrauca doma, ka tieši viņa ir visu nepatikšanu cēlonis.

      – Mīlulīt, tas nekas, ja arī tā gadījās, tā nav tava vaina, – Ītans žigli ņēmās mierināt meitu. – Tomēr tas šķiet visai ticams izskaidrojums, vai ne? Jā, citādi nemaz nevar būt. Nu labi. – Ītans manīja, ka pleciem uzgūlušais smagums pēkšņi šķiet daudz vieglāks. – Iesim pameklēt kādu restorānu. Tikpat labi varam palutināt sevi ar gardo Ņujorkas picu, ja jau esam šeit, vai ne? Varēsi mieloties, cik lien, bet man pa to laiku vajadzēs šur tur piezvanīt.

      7. nodaļa

      – Paklausieties, ser, ir tā, kā es jums teicu. Man ļoti žēl, bet mēs gluži vienkārši nedrīkstam sniegt jums šādu informāciju. Tas neatbilst slimnīcas noteikumiem. Tomēr es labprāt jums palīdzētu, ticiet man.

      – Jūs nesaprotat. – Ītans, kura nepacietība auga augumā, paspēra soli tuvāk medmāsas galdam. Viņš nepiederēja pie tiem, kas mēdz laist darbā savu vīrišķīgo valdzinājumu (vismaz kopš studiju gadiem Kembridžā ne), tomēr bija acīmredzams, ka šī jaunā māsiņa, vārdā Mollija, nav gluži vienaldzīga pret viņu un viņa burvīgo meitiņu. Ītans nosprieda, ka nenāks par ļaunu likt lietā arī angļu akcentu.

      Pēc stundu ilgām neauglīgām telefona sarunām un vairāku slimnīcu apmeklējuma Ītans visbeidzot bija nokļuvis uz pēdām vīrietim, ko Ziemassvētku vakarā notrieca taksometrs, tāpēc nepavisam nevēlējās atteikumu uzskatīt par galīgu. Neko neatklāt Vanesai, bet vienlaikus neradīt viņā aizdomas – šāds uzdevums nebija no vieglajiem, bet Ītans bija ticis ar to galā un negrasījās padoties arī tagad.

      Jo viņš bija vīrietis, kas gatavs panākt savu, liekot lietā jebkurus iespējamos līdzekļus. Viņš pievirzījās vēl tuvāk galdam, pielieca galvu un dāvāja Mollijai gluži neatvairāmu smaidu.

      – Ser… – gados mazliet vecāka medmāsa iebīdīja savu apjomīgo stāvu starp galdu un Ītanu. – Es jūtu jums līdzi jūsu “situācijā”, tomēr labāk būs, СКАЧАТЬ