Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pusē piedzīvotajām biedējošām veselības stāvokļa svārstībām, Gērija stāvoklis bija stabilizējies, tomēr nomoda brīži vēl bija tik īsi, ka Reičelai joprojām nācās paciesties, lai sagaidītu grandiozo bildinājuma brīdi. Nebija lielas jēgas palikt slimnīcā, un Kima ieteica Reičelai atgriezties viesnīcā un atpūsties – viņa piezvanīšot, ja sirdzēja stāvoklis mainīsies.

      Reičela izmantoja šo laiku, lai piezvanītu savai labākajai draudzenei un izstāstītu satriecošos jaunumus.

      – Es sacīšu tikai to, ka viņam bildinājuma brīdī katrā ziņā jānometas uz viena ceļgala, citādi nākamreiz mūsu bistro viņš varēs dabūt alu tikai sev uz galvas. Un nemaz neiedomājies, ka es patlaban jokoju!

      Reičela iesmējās. Viņas ar Teriju allaž mēdza šādi ķircināties, bet zem vieglās vārdu pārmaiņas allaž jautās draudzeņu savstarpējā izpratne, mīlestība un atbalsts.

      Meitenes pirms daudziem gadiem bija iepazinušās pavāru skolā, un, kopš abas tika saliktas vienā pārī maizes cepšanas kursa laikā, viņas drīz vien kļuva nešķiramas.

      Tajā pirmajā dienā, kamēr rūga maizes mīkla, Reičela noknieba gabaliņu, lai ieelpotu mīklas aromātu un siltumu. – Debestiņ, kas gan tik īpašs piemīt svaigas mīklas smaržai? – viņa klusi ievaidējās un pievēra acis.

      – Nezinu, bet, pirms tu manu acu priekšā sasniedz orgasmu, labāk pietaupi šīs spēcīgās izjūtas manai slavenajai ierauga maizei, – Terija sprēgāja vien. – Tev mutē saskries siekalas, un ceļgali sāks ļodzīties. Patiesībā tās dēļ izšķīros ar savu puisi. Viņš bija greizsirdīgs un netika pāri šīm jūtām.

      Reičela skaļi iesmējās. – Nekā nebija, labāk pagaidi, kad celsi pie lūpām manu sicīliešu maizi ar olīvām; kad kumoss izkusīs tev uz mēles, uzreiz sapratīsi, kas un kā.

      – Tad nes to šurp, – Terija bija izaicinājusi.

      Tā tas sākās. Atšķirībā no Dublinā dzimušās un uzaugušās Terijas Reičela bija pilsētā nesen ieradusies lauku meitene, kurai šeit vēl nebija draugu. Nākamajā dienā pēc lekcijām viņas satikās, lai ieturētu maltīti netālajā kafejnīcā, kur taukaini galda piederumi neskaitījās nekas īpašs, un kopš tā paša brīža kļuva par draudzenēm uz mūžu.

      Nedēļas nogales tika pavadītas Svētā Stīvena parkā, aizrautīgi tērzējot un mielojoties ar pašu cepto maizi, sieru, augļiem un vīnu – daudz vīna. Nākamo mēnešu laikā abas meitenes satuvināja gan dalīšanās ar ēdienu receptēm – īsts garšu, tekstūras un aromātu karuselis –, gan arī savu dzīvesstāstu un nākotnes sapņu uzticēšana otrai.

      Reičelas un Terijas kaislība uz ēdienu gatavošanu, bet jo īpaši viss, kas saistīts ar maizes un konditorejas izstrādājumu cepšanu, darīja šo draudzību par gluži vai likteņa lemtu. No tās dzima plāni par mazbudžeta ceļojumu apkārt pasaulei, lai pētītu dažādu valstu kulinārijas tradīcijas, īpašu vērību pievēršot Vidusjūras valstu virtuvei. Pēc pavāru skolas izlaiduma viņas pavadīja galvu reibinošu vasaru, apceļodamas visu Eiropu.

      Pēc tam Reičela un Terija vairākus gadus strādāja dažādos ēdienu piegādes uzņēmumos, tomēr ciešās draudzības saites neatslāba un draudzeņu loma vienai otras dzīvē nemazinājās.

      Kad pirms gada saslima Terijas tēvs, kam piederēja neliela kafejnīca – bārs Dublinas centrā, abas sievietes nolēma atpirkt uzņēmumu, no jauna apmēbelēt un iekārtot telpas, pēc tam pārvēršot vienkāršo kafejnīcu izsmalcinātā Vidusjūras stila bistro, kam tika dots nosaukums “Stromboli”.

      Kopējā uzņēmuma veidošanā lieti noderēja gan Terijas biznesa ķēriens, gan Reičelas radošā pieeja. Kaut arī nereti izraisījās aizrautīgi strīdi, ķildas allaž noslāpēja smiekli. Reičela augstu vērtēja Terijas pragmatismu un aso prātu; Terija savukārt dievināja draudzenes aizrautību un impulsivitāti.

      – Es taču esmu nogaidītāja un vērotāja. Toties tu – karstgalve, – Terija paķircināja Reičelu ikreiz, kad darbu steigā viņu lomas reizēm izmijās.

      Citkārt telpu atjaunošanas darbus organizētu Terija, bet dienā, kad viņas tēva slimība bīstami saasinājās, Reičela piekrita draudzenes vietā satikties ar Gēriju Noulsu.

      Un tagad, sēžot viesnīcas istabā uz palodzes uzslietām pēdām, Reičela nespēja noticēt savādajam dzīves pagriezienam, kas todien lika viņai sastapt liktenīgo vīrieti. Tikpat labi šajā viesnīcas istabā varēja sēdēt Terija un stāstīt par grandiozajiem jaunumiem viņai, tomēr tas nešķita ticami. Divi cilvēki, kurus Reičela mīlēja visdziļāk, ne vienmēr (ja vispār) sapratās, tāpēc arī nebija iespējams pat iztēloties, ka Terija un Gērijs varētu kalt plānus par kopīgu nākotni, līdz nāve tos šķirs.

      Un nevarēja apgalvot, ka to līdz šim būtu darījuši arī viņa un Gērijs…

      – Man vienalga, vai viņš metas uz viena ceļgala vai ne, – viņa patlaban teica Terijai. – Lai stāv kaut uz galvas, ja vien man atkal rodas iespēja atvērt to zilo kārbiņu.

      – Tiffany! Kas to būtu domājis? – draudzene skaļi prātoja. – Protams, tu to esi pelnījusi, bet man jāatzīst, ka negaidīju no Gērija tādu gaumes izjūtu.

      – Un kāda gaume, tavuprāt, viņam piemīt? – Reičela mēģināja tēlot sapīkumu, tomēr viņas balsī jautās smaids. Patiesībā viņa skaidri zināja, ko domā draudzene, jo arī pati bija nodomājusi to pašu.

      – Ak, netēlo nu savainotu kaķēnu; tu skaidri zini, ko gribēju ar to teikt.

      Reičela iemeta mutē siera gabaliņu. – Manuprāt, tas nāca mazliet negaidīti, – viņa pilnu muti atbildēja. – Pagaidi, kad tu ieraudzīsi to gredzenu – nudien neticami, un…

      – Ko tu ēd?

      – Feta sieru, nopirku to pa ceļam.

      – Ahā, drusku ilgojamies pēc mājām, vai ne?

      – Ja tu ar to gribi teikt, ka ilgojos pēc tevis, vari minēt vēlreiz. Bet siers noder vienmēr, pie tā es palieku. Atceļā no slimnīcas gāju garām jaukam grieķu kulinārijas veikaliņam, kur nopirku šo siera plati. Tā nav tik laba kā mūsējā, bet itin ciešama. – Turklāt Reičela pēdējās dienās nebija ieturējusi nevienu kārtīgu maltīti. Patiesībā šodien viņa bija nobaudījusi tikai vienu cepumiņu kopā ar to puisi Ītanu un viņa meitiņu.

      Tajā brīdī iezvanījās Reičelas mobilais telefons. – Ai, zvana no slimnīcas, – viņa teica Terijai. – Man jābeidz runāt.

      – Viss kārtībā. Paziņo man, kad zēns atkal būs uz kājām, un neraizējies par darbu. Mēs ar Džastinu noturēsim šo cietoksni līdz tavai pārbraukšanai.

      – Paldies! Apsolu, ka mēģināšu atlīdzināt tavus pūliņus. Pasveicini no manis Džastinu. Drīz piezvanīšu. – Viņa nolika klausuli un nospieda mobilā tālruņa atbildes taustiņu.

      – Hallo?

      Zvanīja Kima. – Vai tu paguvi mazliet atpūsties? – medmāsa apvaicājās. – Var gadīties, ka tagad tev vairs nekāda СКАЧАТЬ