Lēdija gleznā. Maeva Harana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ aizkaitināta, Frānsisa spēji ievilka elpu un sadusmojās uz Barbaru par tās pārdrošību.

      Barbara tikai iesmējās, bet viņas smiekli bija plūstoši, samtaini, pilni sazvērnieciskuma un patiesas jautrības. – Neapvainojieties! Tā runā pārsvarā dumji vīrieši un greizsirdīgas sievietes. Jums vēl ir paveicies; par mani stāsta krietni vien sliktākas pasakas. – Barbara pieliecās meitenei tuvāk un pieklusināja balsi. – Es esmu alkatīga, izšķērdīga stūrgalve. Es iebiedēju karali ar savu uzmācību un dusmu lēkmēm. Lai pakļautu viņu savai gribai, es izmantoju zemiskas palaistuvju viltības. Man pat izdevies panākt vienprātību kanclera un Īvlina kunga attiecībās; abi uzskata mani par lāstu, kas uzlikts tautai!

      – Vai jūs nesadusmo šīs apsūdzības?

      – Ak, Stjuartes kundze, daudzas no tām ir patiesas! – Atkal atskanēja Barbaras smiekli, kas piesaistīja vairākus ieinteresētus skatienus. – Tomēr… kurš pieminēs visu labo, ko es sniedzu un par ko nesaņemu nekādu atzinību? Karaļa apetīti nespēj remdēt tikai viena sieviete, it īpaši tāda, kas audzināta klosterī un jau kopš bērnības dzīvojusi noslēgtībā, proti, tāda kā viņa sieva. Karalis līdzinās saviem spanieliem. – Slavenās vijolīšu krāsas acis uzjautrinājumā iedzirkstījās. – Patiesībā man tas līdz šim nebija ienācis prātā. Es esmu nevis samaitājoša palaistuve, bet gan nesavtīgi strādāju valsts labā!

      Frānsisa nopētīja izslavēto karaļa mīļāko. Viņa bija domājusi, ka Barbara ir vēsa aprēķinātāja, tomēr sieviete šķita asprātīga un gudra. Pat viņas ietērps bija sevišķs, atšķirīgs no visiem pārējiem. Galmā iecienīti bija bagātīgu krāsu tērpi, valkāti virs lina apakškrekla, kas viegli izvilkts caur piedurknēm un kakla izgriezumu. Barbara Kāslmeina bija izvēlējusies kanēļa krāsas satīnu, ko rotāja savīta, drapēta, zeltīti brūna šalle, un to saturēja bronzas krāsas pērļu cilpas. Un Barbara pievienoja šādu šalli ikvienam savam tērpam dažādās krāsās – tas bija sīkums, kas piederēja tikai viņai.

      Tomēr izskats nebija galvenais, kas raksturoja šo sievieti. Ne jau drēbes lika vīriešiem aplidot viņu tā, kā odi lidinās ap sveces gaismu. To nenodrošināja pat viņas slavenais skaistums – ieslīpās, šķietami miegainās acis un jutekliskās, pilnīgās lūpas, kaut gan arī tam bija nozīme. Vīriešus pievilināja Barbaras uzdrīkstēšanās, sajūta, ka viņai itin nemaz nerūp citu viedoklis un viņa vienmēr rīkosies tieši tā, kā pati vēlas.

      Barbara Kāslmeina dzīvoja tāpat kā vīrieši – ņēma iekāroto un neinteresējās par sekām.

      Frānsisa Stjuarte, apveltīta ar daudz asāku prātu, nekā uzskatīja galminieki, zināja, ka viņai jāuzmanās no karaļa mīļākās, un grasījās tā arī rīkoties. Tomēr Frānsisa pārsteidza pati sevi, jo izrādījās, ka Barbara viņai ļoti patīk. Meitene beidzot saprata vismaz vienu iemeslu, kāpēc karali šī sieviete tā saista. Barbaras sabiedrībā bija patīkami uzturēties.

      – Pie visiem velniem! – Karalis bija pamanījis abas sēžam blakus un iepriecināts viņām tuvojās. – Mana galma skaistākās sievietes pavada laiku kopā? Vai jums nevajadzētu apšaudīties ar indes bultām vai vismaz saltiem skatieniem, kas otru dāmu sastindzinātu? Cik veikli kulstīsies mēles, aprunājot šo nešķīsto savienību!

      – Lai jau, Majestāte; mēles vienmēr atradīs kādu ieganstu, lai kulstītos, – Barbara smaidīdama noteica. – Mēs grasāmies pavadīt daudz laika viena otras sabiedrībā, vai ne, Stjuartes kundze?

      – Tādā gadījumā es jums labprāt pievienošos, – karalis dedzīgi ierosināja.

      – Ak, sievietēm dažreiz nepieciešams nošķirties no vīriešiem, pat karaļiem, lai dalītos noslēpumos. – Viņa pievērsa Frānsisai tēloti indīgu skatienu, apzinādamās, cik nepiedienīgi izklausās šie vārdi. – Man jāzina Stjuartes kundzes noslēpums. Kā sapīt valgos karali un saglabāt nevainību?

      Pat karalis šķita apmulstam, to dzirdot. – Jums šādu viltību nekādā ziņā neizdotos īstenot, kundze.

      Barbara itin nemaz nelikās aizvainota un pievērsa gurdeno acu skatienu karalim. – Padomājiet, cik lieliska rotaļa izdotos, ja es tēlotu nevainību un viņa būtu vaļīgā dāma!

      Karali šī doma acīmredzot aizrāva, tomēr viņš ļāvās, lai svītas galminieki aizved viņu tālāk.

      – Kā jūs uzdrošināties tā ar viņu runāt, kaut vai jokojot? – Frānsisa vaicāja, nespēdama noslēpt savu mulsumu.

      – Mēs abi esam seni draugi un izprotam viens otru labāk nekā jebkurš cits. – Barbaras lūpas savilkās kaķa cienīgā smaidā. – Daži uzskata, ka zina, kas notiek karaļa prātā, bet tā nav. Mēs esam pretrunu pārpilni. Mūs atšķir tas, ka es pasaku, ko vēlos, bet viņš tikai to nodomā. Labi, apciemojiet mani rīt, un mēs centīsimies viena otru iepazīt tuvāk.

      Frānsisa sameklēja savu plāno tafta šalli un izgāja caur ziņkārīgo galminieku pūli, mēģinādama saskatīt kādu citu galma dāmu, lai varētu kopā atgriezties savās istabās, bet nepaguva to izdarīt, jo viņai ceļā nostājās Molla.

      – Nu, nu, Stjuartes kundze! Redzu, ka esi atradusi draugus neticamās vietās. Vai tiešām pīlēns tik labprātīgi dodas ciemos pie lapsas?

      Kaut gan Frānsisai draudzene bija tuva, šāds mājiens tomēr viņu nokaitināja. – Varbūt es nemaz neesmu tāds pīlēns un viņa nav tāda lapsa, par kādām jūs mūs uzskatāt. Lēdija Kāslmeina izprot karali labāk nekā jebkurš cits.

      Molla pasmīnēja. – Protams. It īpaši viņa slēptākās vietas. Un tu apskaud šo izpratni un vēlies gūt tādu pašu viedumu. Pa kādiem ceļiem tas tevi aizvestu?

      – Man patīk karalis, tas arī viss. Viņš ir labsirdīgs, valdzinošs cilvēks.

      – Taisnība, un man tas ir zināms pat labāk nekā citiem, jo mēs bērnībā kopā rotaļājāmies. Bet attiecībā uz sievietēm viņa nodomi parasti nav draudzīgi.

      – Iespējams, es neesmu parasta sieviete.

      – Iespējams. Es nevēlos, lai tev nāktos ciest, Frānsisa. Karalis nav nežēlīgs tirāns un nekad neņems ar varu to, ko neesi ar mieru dot labprātīgi. Tomēr uzmanies no Kāslmeinas. Viņa mēdz aust tīklus, un tu varbūt attapsies kādās zīdainās lamatās.

      – Varbūt es pati grasos noaust kādu tīklu.

      Molla rāmi nopētīja meiteni, un viņas sejas izteiksme bija neierasti salta.

      – Tādā gadījumā es tev novēlēšu veiksmi un labprāt vērošu, kā tev izdodas.

***

      Aizrautība, ko Barbara mēdza ieguldīt savās mīlas dēkās, tagad tika pilnā mērā izmantota, lai iegūtu Frānsisas draudzību. Pietiekami gudra, lai nojaustu, kas grāfienei ar nelāgo slavu padomā, Frānsisa tomēr pārsteigta atklāja, ka dāma, ko galminieki dēvēja par “tautai uzliktu lāstu”, ir ārkārtīgi patīkama sarunu biedre.

      Barbara izcili prata rīkot viesības, vienmēr sagādāja labāko ēdienu un vīnu, sameklēja apdāvinātākos dziedātājus, ik pa brīdim atklāja kādu jaunu franču saldumu meistaru, kas gatavo brīnišķīgus gardumus, iekārdinot СКАЧАТЬ