Lēdija gleznā. Maeva Harana
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Lēdija gleznā - Maeva Harana страница 16

Название: Lēdija gleznā

Автор: Maeva Harana

Издательство: Apgāds KONTINENTS

Жанр: Зарубежные любовные романы

Серия:

isbn: 978-9984-35-598-6

isbn:

СКАЧАТЬ kurai iespējams sagrozīt galvu ar karaļa smaidu vai bērnišķīgu kāršu paņēmienu. “Lai jau viņi tā domā!” Frānsisa nolēma pavilcināties un noskaidrot, kuru ceļu izvēlēties. Pagaidām viņa pati par to nebija pārliecināta, tomēr vismaz vienu zināja droši. Proti, viņa negrasījās kļūt par karaļa rotaļlietu vai hercoga godkāres interesēs izmantojamu spēļmantiņu.

      Šo apņemšanos Frānsisai nācās pārbaudīt agrāk, nekā viņa bija domājusi.

***

      Jau pēc divām dienām, kad Frānsisa nodevās savai rīta tualetei, Džeina nepieklauvējusi ieskrēja viņas istabā. – Stjuartes kundze! – viņa iesaucās, smagi elsodama, jo bija steigusies augšā pa kāpnēm. – Lejā gaida karaļa ziņnesis. Viņš jautā, vai esat redzējusi, cik brīnišķīga diena gaidāma; tā kā esot dzirdēts, ka jums patīk jāt, varbūt esat ar mieru viņam pievienoties? – Norunājusi garo uzaicinājumu, Džeina pieliecās un centās ievilkt elpu.

      Meitene brīdi domāja. No tāda ielūguma nebija iespējams atteikties bez ārkārtīgi laba iegansta. – Pasakiet ziņnesim, ka es jūtos ļoti pagodināta, bet man nāktos posties tik ilgi, ka diena tiktu sabojāta, un es nevēlos karalim atņemt prieku.

      – Frānsisa! – Džeina izdvesa. – Vai tiešām jūs noraidāt karali?

      Novērsusies Frānsisa sāka rotaļāties ar krekla mežģīnēm. – Nē, protams. Ir tikai astoņi, un es nupat izkāpu no gultas. Man vajadzīga vismaz stunda, lai sagatavotos.

      Džeina neticīgi uzlūkoja biedreni, jo zināja, ka nepieciešamības brīžos Frānsisa spēj uzposties ļoti ātri. – Labi, ka viņš neaicināja Keriju Freizeri. Viņa būtu gatava tikai nākamajā rītā, ja tas vispār notiktu.

      Frānsisa izlikās nedzirdam izsmējīgo toni draudzenes balsī. – Vai jau izcepta maize mūsu brokastīm?

      – Es sameklēšu sulaini un pajautāšu. Jums vajadzētu sākt savu tualeti, ja jau tā aizņem tik daudz laika.

      Tomēr Frānsisa pat nepaguva novilkt kreklu, kad pie istabas durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Aiz tām stāvēja Džeina un tik tikko valdīja smieklus. – Ziņnesis ir atgriezies. Karalis pavēl jums atmest ilgo gatavošanos. Izrādās, jūsu skaistums ir pietiekami spožs bez papildu izdaiļošanas.

      – Ak vai! – Šoreiz Frānsisa smējās kopā ar draudzeni. – Tādā gadījumā man vajadzētu pasaukt ģērbēju, lai tā sagatavo manu jāšanas tērpu.

      Jau pēc piecpadsmit minūtēm Frānsisa kāpa lejup pa Slepenās galerijas kāpnēm uz Vaitholas pils Oļu laukuma pusi. Jāšanas tērps, ģērbējas steidzīgi izpurināts, nebija šūts Parīzē kā vairākums viņas drēbju un nebija darināts pēc franču gaumes. Pat vīzdegunīgie franči apzinājās, ka nav nekā smalkāka un pareizāka par angļu jāšanas kostīmiem.

      Frānsisas dzintarkrāsas brokāta tērps atbilstoši modei bija piegriezts līdzīgi vīriešu drānām, un gar apmalēm tam spīguļoja zeltīti izšuvumi. Apkakli un piedurknes rotāja tirkīzzilas, pušķī sasietas lentes, un tērpu papildināja mežģīņu žabo. Pārgalvīgākās dāmas deva priekšroku platām biksēm, bet Frānsisai patika elegantie baložpelēkie satīna svārki un mīkstas pelēkas ādas cimdi, kas rotāti ar rozetēm. Ansambli papildināja divstūru cepure, pie kuras bija piespraustas trīs strausa spalvas – zeltīta, pelēka un dzintara krāsā.

      Zirgu puisis pasmaidīja, palīdzēdams meitenei uzkāpt uz bluķa. Viņa gaidīja savu parasto zirgu, rāmu bēri, kurš bija slavens ar to, ka prata atrast ceļu mājās no jebkuras vietas. Pēc brīža parādījās staļļa puisis, vezdams melnu ķēvi, kas spēra augstus soļus. Spīdīgajās krēpēs bija ievītas sarkanas lentes.

      – Vakar to atveda kāds kungs.

      – Es nemūžam nevarētu pieņemt tik dāsnu velti! – Frānsisa iebilda un sajuta, ka sirds iepukstas straujāk.

      – Kungs jau zināja, ka jūs tā teiksiet, – puisis smaidīdams atzina. – Un man uzticēts jums paziņot, ka ķēve jums tiek aizdota, nevis atdota. Tā pieder kunga māsai, bet ir pārāk sparīga šai jaunajai sievietei. Kungs lūdz, lai iemācāt ķēvei kļūt par dāmai piemērotu zirgu, un viņa māsa būšot jums mūžīgi pateicīga.

      – Vai tiešām? – Frānsisa papurināja galvu, vēl joprojām nezinādama, vai vajadzētu pieņemt zirgu.

      – Ja jūs viņu nepieņemsiet… – Puisis jau smaidīja tik plati, it kā viņa seja grasītos pārplīst. – Kungs lika pateikt, ka zirgs tiks pārdots kādam pilsētas tirgotājam, lai ar to jātu viņa resnā meita.

      Frānsisa iespurdzās. – To gan nedrīkst pieļaut, vai ne? – Meitene iesēdās seglos. Šķita, ka ķēve ir viegli aizkaitināma. – Viņas itin nemaz nesaprastos.

      – Viņa Majestāte jūs panāks Haidparkā, – sulainis paziņoja. – Man uzdots jūs pavadīt.

      Viņš sēdās savā zirgā un izjāja caur Oļu laukumu garām Banketu namam un kareivjiem, kas vingrinājās parādes laukumā, garām Putnubūru ceļam, kur čiepstēja un ķērca būros ieslēgtie kazuāri un papagaiļi.

      Šajā skaistajā dienā Haidparkā bija daudz cilvēku; atguvis troni, karalis padarīja parku pieejamu visiem iedzīvotājiem, tāpat kā viņa vectēvs Džeimss Pirmais. Frānsisa pajāja garām Aplim, kur mēdza sapulcēties Londonas sabiedrības zieds, lai izrādītu sevi un krāšņās ekipāžas, modinot draugu un kaimiņu skaudību; pagaidām gan bija pārāk agrs šiem augstmaņiem. Dāmas noteikti vēl gulšņāja savās istabās ar šokolādes tasi rokās, bet vīrieši mocījās galvassāpēs un mēģināja nedomāt par iepriekšējā vakarā kāršu vai kauliņu spēlē zaudēto naudu.

      – Vai šis rīts nav gluži kā no Ēdenes dārza ņemts, Stjuartes kundze? – Izrādījās, ka viņai tuvojas karalis, cepures spalvām plīvojot skarbajā vējā. – Vai šādā dienā pats Dievs neskatītos uz paša radīto pasauli un nedomātu, ka tā ir laba?

      – Noteikti. Un šī apziņa Viņu mierinātu dienās, kad pasaule nav tik laba.

      – Tādu pēdējo gadu laikā bijis daudz. Protams, es uzskatu Dievu par rojālistu. – Karalis atmeta galvu un iesmējās.

      Viņš bija pagriezis zirgu un jāja Frānsisai blakus. Meitene palūkojās uz galminiekiem, kas turējās piedienīgā attālumā, droši vien klausīdami karaļa pavēlei. Vēsts, ka abi devušies kopīgā izjādē, noteikti aplidos galmu zibenīgā ātrumā vēl pirms viņu atgriešanās.

      – Vai jums patīk dzīve Vaitholā? Vai arī ilgojaties pēc Parīzes priekiem?

      – Man šeit ir ļoti labi. Tomēr man pietrūkst māsas un brāļa. Un arī tēva. Vismaz māte ir kopā ar mani.

      – Arī es skumstu pēc māsas. Minete man ir svarīgāka par jebkuru citu cilvēku šajā pasaulē. – Karalis pamirkšķināja. – Tagad gan man ir jauna māsa, Jorkas hercogiene, bet šī maiņa nav īpaši iepriecinoša.

      Frānsisa atcerējās skandālu, ko sacēla karaļa brāļa Džeimsa laulības. Jorkas hercogs slepus apprecējās ar kanclera meitu Annu Haidu un sagādāja viņai bērnu, bet pēc tam apkaunojoši centās atteikties no laulības, uzklausot draugu СКАЧАТЬ