.

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tas izdevās. Bet jūs man atgādinājāt manu veco aukli, kurai bija gatavs kāds sakāmvārds jebkuram gadījumam. Pie pilnas bļodas draugu daudz. Acīm prieks, sirdij bēdas. Ko sēsi, to pļausi. Izlaidīgu sievieti nepārmācīt… – Frānsisa aprāvās, piepeši sapratusi, cik neveiksmīgi trāpīga ir šī kodolīgā aukles paruna.

      Tomēr karalis tikai smējās vēl skaļāk. – Es labprāt iepazītos ar šo kvēlo tikumības aizstāvi. Mums noteikti būtu daudz kopīga.

      Doma, ka aukle un šādu slavu iemantojušais monarhs varētu saprasties, Frānsisai šķita tik neticama, ka viņa iespurdzās. – Nedomāju gan, Majestāte. Mana aukle ir diezgan aizspriedumaina.

      – Es viņai palīdzētu pārvarēt šos aizspriedumus, un viņa savukārt uzvestu mani atpakaļ uz rozēm kaisītā tikumības ceļa.

      – Vai neesat jau aizklīdis no tā pārāk tālu prom?

      Čārlzs papurināja galvu. – Kamēr dzīvojāt pie manas mātes, jums par mani izveidojies interesants uzskats.

      Viņi jau bija aizjājuši tik tālu, ka ieraudzīja augļu dārzu parka tālākajā malā.

      – Jums ir skaista ķēve, – karalis pauda savu apbrīnu. Frānsisa piesarka. – Es to iejāju pēc drauga lūguma.

      – Kā jums patīk straujāka jāšana? – karalis jautāja, paskubinādams zirgu, kas metās auļos.

      – Tā ir lieliskākā sajūta pasaulē. – Frānsisa viņam sekoja.

      – Ne gluži, bet pietiekami laba!

      Saule spoži spīdēja rīta debesīs, un abi traucās pār zaļajiem laukiem blakus parkam, izbiedēdami briežus un kādu fazānu, kas iebrēcies uzlidoja gaisā.

      – Kā klājas jūsu sievai, Majestāte? – Frānsisa painteresējās, tiklīdz atguva elpu. – Kā viņai patīk jaunā dzīve šeit?

      – Šķiet, viņa ir diezgan apmierināta, kopš tās baismīgās portugālietes atgriezās dzimtenē. Nāciet! – karalis aicināja, satvēris ķēves pavadu, un pagrieza zirgus pretējā virzienā. Viņš saprata, kāpēc meitene uzdevusi šo negaidīto jautājumu. Frānsisu savukārt izbrīnīja ķēves paklausība, tiklīdz karalis tai pieskārās. – Mana sieva ir krietna, labestīga dāma, es uztvēru jūsu mājienu un negrasos viņu sāpināt. Bet šobrīd mans vēders ilgojas pēc ēdiena, tāpēc mums jādodas atpakaļ. Zinu kādu vietu, kur pasniedz debešķīgu medījuma gaļas pīrāgu.

      Tā nu sešpadsmit gadu vecā Frānsisa Stjuarte pamanījās ne vien pirmo reizi nogaršot Londonas tavernā pasniegto ēdienu, bet arī darīt to karaļa sabiedrībā.

      Viņi izvēlējās “Kāju un zvanu”, salonu netālu no trāpīgi nosauktās Karaļa ielas. Apsēdušies blakus ducim ļoti pārsteigtu audēju, viņi pasūtīja brieža gaļas pīrāgu rauga mīklā, vārītu auna gaļu un Eseksas austeres, bet karaliskā svīta apmetās netālu no durvīm un nemanāmi turējās piedienīgā atstatumā.

      Kad viņi devās atpakaļ uz Vaitholas pili, Frānsisa nesaprata, ko domāt. “Vai karalis gluži vienkārši vēlas jautru draudzību? Varbūt, sastapis meiteni savas māsas Minetes sabiedrībā, viņš mani uztver līdzīgi, kā daudz jaunāku māsu, ar kuru aprunāties un reizēm aizbēgt no valdīšanas rūpēm?” Par spīti karaļa sliktajai slavai, viņa uzvedībā itin nekas neliecināja par sieviešu pavedinātāja nosliecēm.

      Karalis atvadījās un aizjāja kopā ar svītu, gribēdams uzspēlēt tenisu, iekams nāksies ķerties pie valsts vadīšanas. Frānsisa pasmaidīja, juzdama līdzi kancleram Klerendonam, kura uzdevums bija piesaistīt karali darbam.

      Atgriezusies staļļos, Frānsisa iedomājās, ka vajadzētu aprunāties ar Mollu, kas pazīst karali un aplidošanas noteikumus. Bet viņa nepaguva uzmeklēt draudzeni, jo no Samerseta nama viesos ieradās māte. Tas notika reti, jo Frānsisas māte nebija radusi izrādīt pieķeršanos meitai. Šoreiz viņu pavadīja kāds vīrietis.

      Tiklīdz Frānsisa bija nokāpusi no zirga, abi devās viņai pretī. Meitene pazina majestātisko rudmataino Ludoviku Stjuartu.

      – Vai atceries senjoru d’Obiņī? – māte jautāja. – Viņš ieradies no Parīzes kopā ar Karalieni Māti un pildīs viņas dāvanu izsniedzēja pienākumus.

      – Cik glīta ķēve, Stjuartes kundze! – Vīrieša skatienā pavīdēja pastiprināta interese. – Manai brāļameitai Ketrīnai ir tieši tāda.

      Frānsisa prātoja, vai vajadzētu atklāt patiesību, bet nolēma to nedarīt. Londonā noteikti bija daudz melnu ķēvju.

      Māte pārmaiņus nopētīja zirgu un Frānsisas jāšanas tērpu. – Vai biji izjādē?

      – Haidparkā, – Frānsisa piesardzīgi atbildēja.

      – Aplī? Ir pārāk agrs, lai dotos turp. Vai karaliene vēlējās paelpot svaigu gaisu?

      – Es nebiju kopā ar karalieni. – Frānsisa brīdi vilcinājās.

      – Mani pavadīja karalis.

      – Vai tiešām? – Sofija Stjuarte, pavadījusi daudzus gadus Čārlza Pirmā un Luija Četrpadsmitā galmos, mirkli apsvēra šo interesanto jaunumu.

      Ludoviks Stjuarts nedaudz samiedza savas bāli zilās caururbjošās acis.

      – Esmu spiests jūs pamest, dāmas. Man jākārto darīšanas Karalienes Mātes vārdā.

      – Vai es rīkojos nepareizi? – Frānsisa jautāja, kad abas bija palikušas divatā. – Es centos atteikties, bet karalis manus iebildumus noraidīja. – Viņas skatiens pievērsās mātei; meitene alka uzklausīt kādu viedu padomu.

      Sofijas Stjuartes seja bija savādi neizteiksmīga.

      Frānsisa satriekta iedomājās, ka varbūt arī pašas māte ir tāda pati kā visi pārējie un cenšas saprast, kā izmantot karaļa interesi savā labā.

      – Vai viņš neko… – māte nepabeidza jautājumu.

      – Es nepieļautu nekādas vaļības. – Frānsisa saniknota novērsās. – Jums tas jāsaprot. Turklāt viņš pret mani izturējās kā pret māsu. Man pat ienāca prātā, ka viņš ilgojas pēc māsas un es viņam atsaucu atmiņā Mineti.

      Sofija Stjuarte pamāja. – Labi. Tomēr nezaudē piesardzību. Mums jāapsver, ko tas nozīmē. Es iesaku no viņa izvairīties, kad vien iespējams, un viņa sabiedrībā tēlot kautru, pieticīgu meiteni.

      – Man nav nepieciešami padomi par uzvedību! – Frānsisa atcirta. – Cik zināms, vairāk jāsatraucas par karaļa rīcību, nevis manējo. Es nemūžam nepakļaušos lūgumiem, kas varētu apkaunot mani un ģimeni.

      – Taisnība. – Sofija noglāstīja Frānsisas matus; šādi pieķeršanās apliecinājumi bija tik reti, ka meitene satrūkās.

      – Tomēr atteikties ir grūtāk, ja lūgumu izsaka valdnieks. – Viņa brīdi klusēja. – Žēl, СКАЧАТЬ