Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņa spēcīgo augumu kā samitrināta āda. Vairākums sieviešu un arī daži vīrieši labprāt redzētu šādu jaunekli savā gultā. Varbūt arī es kaut kur dziļi dvēselē jutu šādu vēlmi, jo mana sirds sitās kā bungas. Man kļuva nelabi; es vairījos no Fransuā de Gīza nicinājuma pilnā smaida un iekāpu gultā, bet Lukrēcija sakārtoja segu man apkārt. Bīskaps svētīja gultu, galminieki vēl pēdējo reizi iedzēra par mūsu laimi, un sveces tika nodzēstas. Visi aizgāja, lai turpinātu dzīrot.

      Istabā iestājās klusums. Es gulēju stinga kā akmens.

      Man nebija noslēpums, ar ko cilvēki nodarbojas kāzu naktī. Lukrēcija man visu paskaidroja, un es biju arī redzējusi suņus kopojamies, tomēr doma par gaidāmo nešķita iepriecinoša.

      Anrī izkāpa no gultas, un man aizrāvās elpa. Vai tiešām viņš uzdrošināsies pamest mani vienu? Atplaiksnīja uguns liesma, un Anrī iznāca no tumsas, rokā turēdams sveci. Viņš nolika to pie gultas, apsēdās uz matrača un nokremšļojās.

      – Vēlos atvainoties par savu rīcību. – Tie bija pirmie vārdi, ko Anrī man veltīja. Es piecēlos sēdus. – Kad satikāmies, es ar tevi nesasveicinājos, – viņš turpināja. – Manai uzvedībai nav attaisnojuma.

      Šī atvainošanās šķita neveikla, un man bija aizdomas, ka Fransuā dēlu norājis.

      – Taisnība, – es piekritu. – Nedomāju, ka esmu pelnījusi tādu izturēšanos.

      Anrī novērsās. Sveces liesma meta kustīgu ēnu viņam pār zodu. Es nospriedu, ka šādi viņš reiz izskatīsies, ja izaudzēs bārdu. Anrī bija ļoti izskatīgs, kaut gan vēl joprojām oda pēc kazu gana, tomēr tas nenozīmēja, ka man vajadzētu lolot pret viņu jūtas. Patiesībā es nopratu, ka mana dzīve būs daudz vienkāršāka, ja es šim jauneklim nepieķeršos.

      – Nē, tu tiešām neko sliktu neesi izdarījusi, – Anrī pēc brīža noteica. – Kaut gan daži uzskata… – Viņš ielūkojās man acīs. Mana jaunā vīra sejas izteiksme bija stinga un bezkaislīga. – Daži uzskata, ka šī laulība nav manis vērta.

      – Kādā ziņā? – Es izbrīnā iepletu acis.

      Šoreiz apmulsis izskatījās viņš. Acīmredzot Anrī nebija domājis, ka es uzdošu jautājumus. Vai Francijā sievām nav mēles?

      – Manuprāt, tas ir acīmredzams, – viņš sacīja, sparīgi atmetis galvu. – Es esmu Francijas princis, bet tu… tu esi vilnas tirgoņu meita.

      Es nekustīga sēdēju, balstīdamās pret spilveniem. Nekad vēl nebiju dzirdējusi šādus man veltītus vārdus un jau gandrīz iesmējos, jo tie bija pārāk neticami. Uzjautrinājums pagaisa, kad sapratu, ka viņš runā nopietni. Anrī ticēja, ka neesmu viņa vērta.

      – Manas ģimenes izcelsme ir necila, – es piekritu, – bet tagad mūsu radinieku vidū ir divi pāvesti un vairāki valdnieki. Itālijā šādas ģimenes tiek uzskatītas par augstdzimušām, jo…

      – Par tavu ģimeni es zinu visu, – Anrī mani pārtrauca. Šķita, ka viņš nav gaidījis tik atklātu sarunu; droši vien domāja, ka sākšu raudāt un lūgties, bet atklātība viņu pārsteidza. Līdz ar katru nākamo mirkli viņš man šķita arvien nicināmāks. Anrī līdzinājās mazam zēnam, kurš piespiests kaut ko darīt pret savu gribu un vēlas iznīcināt nepatikas cēloni, nedomājot par sekām. – Tev tik un tā jājūtas laimīgai, jo tavā gultā ir princis, – viņš turpināja, un es zināju, ka šie nav viņa vārdi. Anrī pats ticēja tam, ko tagad sacīja, bet kāds bija iedēstījis šo domu viņam galvā, kāds uzticams cilvēks. Kurš? Viņa priekšā es negrasījos taisnoties, kaut gan man gribējās atgādināt, ka mana izcelsme bija pietiekami laba viņa tēvam, kurš jau gadiem ilgi kāroja manu zemi un nekavējoties pieņēma gan manu pūra naudu, gan pāvesta solījumu piešķirt viņam hercogistes. – Jā, – es piekritu. – Tas ir liels gods.

      Anrī piecēlās un izrieza krūtis kā gailis, kas gatavojas cīņai. – Protams, tu neesi vainojama savā izcelsmē. Domāju, ka tu labprātāk paliktu Itālijā pie savas tautas.

      Es klusēju, negribēdama atzīt, ka dzimtajā zemē esmu zaudējusi gandrīz visu, pēc kā būtu vērts ilgoties.

      – Un man teikts, ka mūsu laulībai nav jābūt naida pilnai, – Anrī turpināja, uztverdams manu nerunīgumu kā piekrišanas zīmi. – Ja darīsim visu, kas no mums tiek prasīts, reiz varēsim dzīvot kā vīrs un sieva.

      Šī nakts bija veltīta patiesībai. Man vēl nebija pat piecpadsmit gadi, un es neko nezināju par mīlestību, tomēr pat man bija skaidrs, ka veiksmīga laulība nebalstās uz jūtām. Tādas sievietes kā es bieži apprecējās ar svešiniekiem. Ja viņām izdevies apvaldīt vilšanos, tas būs pa spēkam arī man.

      Es pamāju. Anrī apmierināts nopūta sveci un apgūlās zem segas. – Arlabunakti, – viņš noteica un uzgrieza man muguru. Jau pēc mirkļa viņa elpas vilcieni kļuva dziļāki, un drīz tos papildināja dobji krācieni. Viņš gulēja kā vīrietis, kurš veicis smagu darbu.

      Toties es vēl stundām ilgi biju nomodā un lūkojos uz tumsā slīgstošo baldahīnu.

      7. nodaļa

      Pametuši Marseļu, mēs virzījāmies uz Luāras ieleju pašā Francijas vidienē.

      Mani pavadīja smejoši vīri piegulošos samta tērpos un nekaunīgas dāmas krāsotām sejām. Mums sekoja vairāki simti ratu, pilni grīļīgām mēbeļu, piederumu, paklāju un gobelēnu kaudzēm jeb visu, ko galmam varētu ievajadzēties, un es sajūsmināta to aplūkoju. Nekas Itālijā redzētais nespēja līdzināties šī galma greznībai; mūsu svīta vijās pa ceļiem kā daudzkrāsaina lente, un tās apspurušo malu veidoja skaļie kalpotāji un rejošie suņi. Pašā galma vidū vienmēr bija karalis, kuru ielenca tā vīri. Es bieži manīju viņam blakus skaistu, rudmatainu dāmu tumši zaļās satīna drānās. Viņas garo kaklu rotāja mirdzoši dārgakmeņi, un viņa mēdza pieskarties Fransuā rokai tik intīmi, it kā abi būtu ļoti tuvi paziņas. Mani neviens neiepazīstināja ar šo sievieti, bet es nospriedu, kā tā ir karaļa mīļākā, un domāju par viņa bargo sievu spānieti, kas Marseļā no manis salti atvadījās un kopā ar savu svītu devās citā virzienā.

      Un zeme, ko mēs apceļojām, bija pārsteidzoša, tik plaša, ka Itālija salīdzinājumā šķita kā šaura strēle. Es skatīju leknas ielejas zem mirdzošām debesīm, kas izliecās virs mums kā zili velves griesti; majestātiskus mežus, kas stiepās līdz pat apvārsnim; un auglīgus laukus ap ziedošiem ciematiem, kur lielos aplokos ganījās lopi un zem akmens tiltiem vijās upes. Lukrēcija jāja man blakus, tikpat izbrīnīta kā es. Anna Marija, līdz šim apbrīnojami nesatraucama, nočukstēja: – Te izskatās kā pasakā. Nevaru noticēt, ka šī ir īstenība.

      Es biju vienisprātis ar viņu. Francija patiesi atgādināja apburtu valstību, un es nospriedu, ka te varētu justies negaidīti laimīga. Te man būtu iespēja radīt sevi no sākuma, atbrīvojoties no pagātnes nastas. Šajā brīnišķīgajā zemē viss šķita iespējams. Karalis uztvēra manu skatienu un piemiedza ar aci, it kā nojautis manas domas. Viņš pieliecās tuvāk un pačukstēja: – Pagaidiet, līdz ieraudzīsiet manu Fontenblo muižu. Redzēsiet, ka neesmu žēlojis naudu, lai radītu Mediči cienīgu pili.

      Viņam СКАЧАТЬ