Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ gals, – viņa nošņāca. – Tavs tēvocis pāvests slēpjas savā Orvjeto citadelē, kamēr imperators ļāvis saviem vilkiem vaļu Romā. Lūk, pie kā mūs novedusi tavas dzimtas lepnība! Pie Dieva soda. Bet šoreiz tu nevarēsi no tā izbēgt. Šeit tu izpirksi visus Mediči grēkus.

      Es lūkojos uz nepazīstamo seju, ko kropļoja naids. Saltajā skatienā nebija ne miņas no žēluma, un es sapratu, ka viņa nemaz neredz mani. Karstas asaras svilināja manas acis, kamēr viņa vilka mani gar mūķenēm, kas nekustēdamās vēroja mūs, sastājušās rindā uz portika, un prom pa smakojošu gaiteni, līdz sasniedzām celli bez logiem, kur jau gaidīja cita mūķene.

      Durvis aizcirtās man aiz muguras. Rīkodamās skarbi un izdarīgi, mūķene mani izģērba kailu, līdz es aukstumā trīcēju. Viņa izņēma kaut ko no kabatas; es sarāvos, ieraudzījusi pamirdzam šķēres. – Ja pretosies, būs vēl sliktāk, – viņa brīdināja.

      Asaras ritēja man pār vaigiem, un mūķene satvēra manu bizi. Kastaņbrūnie mati, vēl joprojām pārsieti ar sārtu lenti, nokrita man pie kājām. Gribējās kliegt, tomēr es valdījos, trīcēdama tik spēcīgi, it kā stāvētu sniegā, bet centos neizrādīt savu pazemojumu, kamēr mūķene apcirpa manus matus līdz ādai.

      Pabeigusi darbu, viņa uzvilka man mugurā raupju vilnas tērpu un iegrūda man rokā apskrambātu slotu. – Satīri visu, – viņa pavēlēja un vēroja, kā es saslauku kuplās cirtas kaudzē. Kad tas bija paveikts, mūķene ielūkojās man sejā. Viņas acis atgādināja ziemīgu lauku, kurā nav ne miņas no dzīvības.

      Neteikusi ne vārda, viņa aizslēdza durvis un pameta mani vienu tumsā, kas oda pēc pelējuma, un sienās čabinājās žurkas, bet mati kutināja manas pēdas.

      Tonakt es raudāju, līdz iemigu.

      Nedēļām ilgi mani katru dienu ieveda ledainajā kapelā un spieda daudzas stundas tupēt uz ceļiem, līdz tie asiņoja. Man nācās ievērot mūķeņu skarbo dienas kārtību līdz sīkumiem; nebija ļauts runāt, un es apēdu vienu ūdeņainas zupas šķīvi dienā, bet pēc tam vajadzēja ilgi lūgties sērīgu zvana skaņu pavadībā. Mani nekad neatstāja vienu, tikai naktīs es sēdēju savā cellē un klausījos, kā tālumā dārd lielgabali. Es nezināju, kas notiek aiz klostera sienām, bet no ielas atplūda vaimanas un no dūmu pilnajām debesīm lija pelni, apberot klostera niecīgās dārzeņu dobes.

      Kādu nakti mūķene piespieda lūpas pie manām durvīm un ļauna prieka pilnā balsī paziņoja: – Franči atveduši sev līdzi sērgu. Tavs tēvocis nolīga slimus svešzemniekus, lai tie nospiež Florenci uz ceļiem, bet viņam nekas neizdosies. Mēs mirsim, bet nepieļausim, lai pār mums atkal valda Mediči.

      Mūķenes lūdzās divtik bieži, bet veltīgi. Četras no vecākajām māsām saslima un nomira, smakdamas savos vēmekļos un mocīdamās augoņu izraisītās sāpēs. Es zaudēju pēdējo pašcieņu un lūdzos, lai mani laiž vaļā, kaut vai izdzen uz ielas kā noklīdušu suni. Bet mūķenes uz mani skatījās kā uz dzīvnieku, ko gatavojas nokaut.

      Es iztēlojos savu nāvi. Šķita, ka paiet mūžība, tai gatavojoties. Es sev iestāstīju, ka nedrīkstu zaudēt drosmi, lai kāds gals mani gaidītu. Nedrīkstu izrādīt bailes, jo esmu Mediči pēctece.

      Pēc deviņiem ilgiem mēnešiem, kuru laikā pilsētas biezie nocietinājumi bija sagrauti drupās un ļaudis mira badā, sinjorijai neatlika nekas cits, kā vien padoties.

      Mana tēvoča apmaksātā armija iesoļoja pilsētā.

      Mūķenes krita panikā. Viņas aizveda mani uz lielāku istabu, atnesa man sieru un žāvētu gaļu no pagraba, kur bija noslēpušas labākos krājumus. Viņas apgalvoja, ka tikai pildījušas sinjorijas dotās pavēles un nav gribējušas man nodarīt pāri. Es truli vēroju viņas; pa manu galvas ādu rāpoja utis, smaganas asiņoja, bet augums bija izkaltis kā koka zars. Biju tā nogurusi pēc nāves gaidīšanas, ka man trūka spēka ienīst mūķenes.

      Pēc dažām dienām ieradās Aldobrindi. Biju ēdusi pietiekami, lai viņu sagaidītu neģībstot, un man mugurā bija tas pats tērps, kādā biju ieradusies no pils. Mani ieraugot, vīrietis satrūkās. Acīmredzot es izskatījos pēc skeleta, kas ieģērbts greznās damasta drānās, un viņš metās ceļos, lūgdams man piedošanu. Žēlabainie attaisnojumi nesasniedza manas ausis; kad Aldobrindi bija beidzis mani pārliecināt, ka es tikšu atbrīvota un nosūtīta uz Romu, es klusi painteresējos: – Kur ir mana krustmāte?

      Brīdi valdīja smagnējs klusums, līdz viņš atbildēja: – Stroci kundze bija spiesta pamest pilsētu, bet pat izsūtījumā viņa ne mirkli nepārtrauca cīņu par jums. Viņa saslima ar drudzi un… – Aldobrandi izvilka no kamzoļa aizzīmogotu aploksni. – Viņa jums atstāja šo.

      Uz vēstuli es neskatījos, tikai saliecu pirkstus ap to un caur papīru sataustīju neredzamo tās sievietes klātbūtni, kas veidoja milzīgu daļu manas pasaules; bija grūti iedomāties, ka viņas vairs nav. Es neraudāju, jo nespēju to darīt. Manas sāpes bija pārāk skaudras.

      Tajā pašā dienā es pametu Svētās Lūcijas klosteri un devos uz Romu. Man nebija ne jausmas, kas gaidāms turpmāk.

      Es zināju tikai to, ka esmu vienpadsmit gadus veca, mana krustmāte ir mirusi un dzīve neatgriezeniski mainījusies.

      4. nodaļa

      Pilsēta, ko pametu, bija sagrauta; pilsētu, kurā atgriezos, nebija iespējams pazīt. Pavadoņi mani brīdināja, ka imperatora rīkotā aplenkuma laikā Roma daudz cietusi, bet, kad pārjājām pāri pakalniem un sasniedzām Tibras ieleju, es nevarēju noticēt savām acīm. Man bija saglabājušās neskaidras atmiņas par laiku, kas pavadīts mūžīgās pilsētas mitrajā purva gaisā un brīnišķīgajās pilīs; ar to pietika, lai es vēlētos, kaut neko nevarētu atcerēties.

      Tuksnesīgās ainavas vidū slējās kūpoša drupu kaudze; kad iejājām pilsētā, es redzēju dažas nomocītas sievietes un vīriešus tukšām acīm sēžam pie izdegušām čaulām, kas reiz bija mājas, bet visapkārt mētājās laupītāju samīdītas mantas. Es pamanīju vairākus skrandainus bērnus; tie stāvēja nekustīgi un klusi, it kā nezinādami, kur viņiem jāiet. Man sažņaudzās sirds, jo es sapratu, ka tie ir bāreņi, tādi paši kā es, un viņiem nav māju. Nekur nebija manāmi dzīvnieki, pat mūžam visur esošie kaķi; es redzēju tikai mūļus, kas tika izmantoti, lai aizvāktu drupas. Ielās gluži kā malkas pagales bija sakrauti uzpūsti līķi, zemē melnēja sakaltušu asiņu lāmas, kas uzsūca sarkano debesu atspīdumu; es novērsos un lūkojos tikai uz priekšu, tuvodamās Laterāna pilij, kur man bija sagatavotas istabas ar skatu uz izbradāto dārzu.

      Tur jau gaidīja vairākas augstdzimušas sievietes, kurām bija uzdots mani apkalpot. To vidū bija arī Lukrēcija Kalvakanti, gaišmataina meitene ar mirdzošām, zilām acīm un vijīgu augumu. Lukrēcija man pavēstīja, ka Viņa Svētība vēl nav atgriezies no Orvjeto, bet atstājis ziņu, ka esmu pelnījusi visas ērtības.

      Meitene pasmaidīja. – Mums gan nav nekā daudz, ko piedāvāt. Pāvesta apartamentus izpostīja kareivji, un viss vērtīgais ir nozagts. Bet ēdiena pietiek, tāpēc varam uzskatīt, ka mums paveicies. Mēs centīsimies jūsu labā darīt visu iespējamo, hercogiene, bet diemžēl zīda palagus šobrīd nevaram sagādāt.

      Viņa bija piecpadsmit gadus veca un uzrunāja mani kā pieaugušu sievieti, kuru nevajag aizsargāt no pasaules šausmām. Man tas patika. Es nevēlējos, lai mani kāds lutina СКАЧАТЬ