Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vienkārša un skaudra. Augšā dziedājums atkal aprāvās, bet Margarita turpināja to skandēt, aizrāvusies ar darbu un dziedāšanas sagādāto prieku.

      No augšas atskanēja balss: – Kurš tur lejā dzied?

      – Petrosinella! – pārējās meitenes uzsauca. Margarita nokaunējusies apklusa.

      – Turpini! – meitene lūdza. – Vai arī nāc augšā un pievienojies mums!

      Margarita palūkojās uz savām biedrenēm. Dimfna atplauka platā smaidā un pavicināja plaukstas; Agnese un Sperenca smaidot pamāja. – Ej vien, ej, – viena no viņām atvēlēja.

      Nolikusi bļodu un nazi, Margarita lēni uzkāpa augšā. Tur gaidīja apmēram sešpadsmit gadus veca meitene, kas smaidīdama sniedza viņai roku. – Vai tu esi mazā lakstīgala? Tev ir brīnišķīga balss. Vai gribi mums pievienoties?

      – Nezinu, vai drīkstu. Rāceņi…

      – Tos mizot var jebkurš. Dziedāt prot tikai retais, – meitene atbildēja, un viņas balsī skanēja dzelžaina pārliecība. – Kā tevi sauc? Petrosinella, vai ne?

      Margarita tik tikko manāmi paraustīja plecus, jau pārtraukusi centienus panākt, lai kāds viņu dēvētu īstajā vārdā.

      – Es esmu Elēna. Pasēdi pie mums nedaudz un paklausies, pat ja nevēlies dziedāt. Es parūpēšos, lai tev nerastos nepatikšanas.

      Neveikli klibodama, Elēna ieveda Margaritu istabā, kur rindās bija sastājušās kora meitenes. Margarita pamanīja, ka Elēnai ir kropla pēda, un viņas sirds sažņaudzās. Acīmredzot tāpēc meitene tikusi pamesta.

      Elēna apsēdināja Margaritu uz soliņa un turpināja mācīt dziedātājas. Margarita vēroja viņu, iepletusi acis. Elēna bija neliela auguma un trausla meitene ar dzintaraini brūnām acīm, kas bieži vien zeltaini iegailējās uzjautrinājumā. Baltā cepurīte bija pabīdīta sānis, atklājot apcirptus, brūnus matus. Nagi bija nograuzti līdz ādai, kas asiņoja.

      – Aleluja, aleluja, – meitenes dziedāja. Elēna neuzbāzīgi ierosināja uzlabojumus: – Karmela, varbūt tu varētu nostāties šeit? Man šķiet, ka tu centies dziedāt pārāk augstu. Ieklausies manī. – Elēna nodziedāja vienu garu noti, un Karmela centās viņu atdarināt. Elēna atkārtoja noti, un Karmela atkal sekoja viņas priekšzīmei, bet šoreiz trāpīja pareizi un radīja skaistu, sulīgu, dobju skaņu. – Lieliski, – Elēna noteica, un meitenes aplaudēja. Karmela piesarkusi smaidīja.

      – Imelda un Cita, pamēģiniet dziedāt nedaudz lēnāk. Katrai notij vajadzētu sastingt gaisā kā putnam, pirms tā ceļas mazliet augstāk. Jums dziļi jāievelk elpa. Pacentīsimies. – Abas meitenes darīja visu iespējamo, lai izklausītos tāpat kā Elēna, kuras balss traucās tikpat viegli kā vanags debesīs. – Brīnišķīgi! Pamēģināsim vēlreiz.

      – Aleluja, aleluja, aleluja, – meitenes dziedāja, balsīm uzlidojot augstu gaisā un zemu krītot. Elēna klausījās un kustināja kalsnās rokas, vienu no tām ik pa brīdim paceļot augstāk, otru pakāpeniski nolaižot zemāk. Radītā skaņa bija tik skaista, ka iesvēla Margaritā līksmi. Viņai acīs iedzēla asaras, bet vienlaikus arī gribējās skaļi smieties. Tāda pati aizgrābtība pārveidoja arī dziedātāju sejas. Elēna pievērsās Margaritai un pakustināja roku, un Margarita, pati to neapjautusi, jau piecēlās kājās un no visas sirds dziedāja: – Aleluja, aleluja, aleluja.

      Pēc tam Elēna ar rokas mājienu lika Margaritai vēl palikt istabā. – Tu raudāji. Vai mūzika tevi aizkustināja?

      – Jā, bet…

      – Bet?

      – Es ļoti ilgojos pēc saviem vecākiem.

      Elēna pamāja. – Arī es ilgojos pēc savējiem. Mums visām pietrūkst vecāku. Varbūt tāpēc mēs tik labi dziedam. Mūsu balsīs ir arī tumsa, ne tikai gaisma.

      Margarita pamāja, kaut gan īsti nesaprata Elēnas teikto.

      – Es vēlos, lai tu dziedātu kopā ar mani. No tava mazā auguma plūst ļoti tīra skaņa, – Elēna sacīja. – Mums trūkst soprānu, it īpaši tādu, kas dzied tik izjusti. Ko teiksi? Vai tu gribi iemācīties dziedāt?

      – Jā, – Margarita kautri atbildēja un nosarka, dzirdot sevi šļupstam.

      Elēna pasmaidīja. – Neraizējies, tavi priekšzobi pavisam drīz izaugs. Žēl gan, tu bez tiem izskaties ļoti piemīlīga. Vai atnāksi pie manis rīt šajā pašā laikā? Drīkstēsi neapmeklēt lūgšanas.

      Margarita pamāja un skrēja lejā pie Dimfnas. Prātā viņa dzirdēja skanam mūziku un klusībā dziedāja: “Aleluja, aleluja, aleluja.”

*

      Margaritas divpadsmitajā dzimšanas dienā viņa un draudzenes sapulcējās siltajā virtuvē, lai kopā apēstu Dimfnas rokām veidoto kanēļa kūku. Tā bija šķība un gar malām apdegusi, bet nevienu tas nesatrauca.

      – Man patīk agrās Lieldienas. – Margarita nolaizīja gardās drupačas no mutes kaktiņiem. – Ir briesmīgi, ja dzimšanas diena ir gavēņa laikā.

      – Tev paveicies, ka zini savu dzimšanas dienu. Vairākumam no mums nav ne jausmas. – Elēnas balsī nebija miņas no skaudības. Viņa uzskatīja, ka nav nozīmes apraudāt pagātni, turklāt no visām meitenēm šajā patversmē bija atteikušās mātes. Daudzām nācās mocīties ar daudz smagākām kroplībām nekā viņas kāja.

      – Es gribētu zināt savu dzimšanas dienu, – Dimfna sev neraksturīgi ilgpilnā balsī ieminējās.

      – Vari ņemt pusi no manējās, – Margarita piedāvāja. Dimfnas apaļajā sejā ievilkās prieka grumbiņas.

      – Žēl, ka nevaram tev pasniegt dāvanu, – Elēna sacīja. – Ja man būtu daudz naudas, es tev sagādātu pašai savu lautu.

      – Man tas patiktu. – Lauta bija Margaritas iecienītais mūzikas instruments, kas spēja gan raudāt, gan paust līksmi. To varēja spēlēt vienatnē vai kopā ar citiem instrumentiem, radot augstu un tīkamu vai dobju un sulīgu skaņu.

      – Es tev uzdāvinātu brīvu nedēļu, kad nav jāberž katli, – sacīja Sperenca. – Nē, mēnesi, nevis nedēļu. Veselu mēnesi bez katliem.

      – Galvenais, lai tas darbs nebūtu jādara man, – paziņoja Agnese, otra virtuvenes palīdze.

      – Es tev uzdāvinātu citādas krāsas kleitu, – ieminējās Karmela. Viņa bija jūtīga meitene ar brīnišķīgu kontralta balsi un ilgojās pēc dailes un saskaņas. – Es tevi ietērptu zaļā vai ceriņu, vai tirkīzzilā kāsā. Vai pat pelēkā. Tikai ne koši sarkanā.

      Margarita pasmaidīja, bet uz brīdi juta neizskaidrojamu sāpju dzēlienu. Viņa atcerējās zaļu kleitu ar jostu viņas matu krāsā…

      – Tā būtu dāvana tev, nevis Margaritai, – Cita ķircināja draudzeni. – Es tev uzdāvinātu dienu lagūnā uz baržas klāja ar mielastu, mūziku un dejām. Bet tikai tad, ja tu paņemtu mūs visas līdzi.

      – Karnevāla СКАЧАТЬ