Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Turklāt daudzas citas meitenes bija pamestas kādas kroplības vai nepilnības dēļ – dažas bija klibas vai drausmīgu baku rētu klātas, citas zaudējušas redzi vai kādu locekli, un vienai bija drausmīga, dziļa plaisa, kas stiepās no augšlūpas līdz pat degunam. Margaritu šīs meitenes biedēja. Viņa dzīvoja ilgās, pelēkās stundas kā apreibusi, klusi raudāja un sapņoja, ka tā visa bijusi drausma kļūda, ka vecāki drīz viņu atradīs un vedīs mājās.

      Bet neviens neatnāca.

      Pirmais gaismas stars viņas drūmajās dienās iespīdējās, pateicoties darbam virtuvē. Sākumā Margaritai uzdeva berzt katlus trauku mazgātavā, bet kādu dienu viņu paaicināja virtuvene. Uz kamīna spalgi dīca ūdens katliņš, un gaisā vējoja brīnišķīgie burbuļojošas zupas un ceptas jēra gaļas aromāti.

      Virtuvene bija apaļīga sieviete ar sarkanu seju. Viņa kapāja dārzeņus tik strauji, ka naža apveids izplūda. Vairākas kalsnas meitenes nopūlējās ap iesmu un krāsni, koši nosarkušas un nosvīdušas. Cita veca, tukla sieviete sēdēja uz soliņa, plati iepletusi kājas, un plūca vistu. Viņa ar strupu, apaļīgu pirkstu norādīja uz Margaritu. – Rau, vēl viena lapsa!

      – Es neesmu lapsa. – Margaritai jau bija apnicis, ka viņu dēvē par rūsgano, burkāneli un uguntiņu. Tēvam viņas mati vienmēr šķita skaisti, bet meitenes apgalvoja, ka rudmatainie cilvēki esot viltīgi un viņiem nevarot uzticēties. Kāda meitene teica, ka Jūdam bijuši rudi mati un viņš galu galā nodevis Jēzu.

      – Man patīk lapsas. Lapsas ir gudras un skaistas. – Vecajai sievietei bija apaļa seja un augums, pieplacināts deguns un miegainas, brūnas acis ar smagnējiem plakstiņiem. Viņas mēle šķietami neietilpa mutē, un viņa šļupstēja tāpat kā Margarita. – Lapsu meitenēm nekad negriež matus. Žēl, ka man neļauj paturēt matus. Man patīk gari mati. – Viņa atgrūda balto cepurīti pakausī, atklājot sirmus matu rugājus.

      – Man arī patīk gari mati. Tādi bija manai mātei.

      Vecā sieviete atdarināja Margaritas sejas izteiksmi; viņas mutes kaktiņi noslēga lejup, apakšlūpa izstiepās uz priekšu, acis kļuva lielas un skumju pilnas. – Kas noticis? Tu bēdājies?

      – Es zaudēju mammu un tēti. Sliktais cilvēks mani nozaga.

      Vecā sieviete pamāja. – Jā. Tā teica arī iepriekšējā lapsu meitene. Liels, ļauns milzis un liela, ļauna ragana.

      – Jā, viņi ir vainīgi. – Neviens cits Margaritai nenoticēja. – Kas notika ar pārējām lapsu meitenēm?

      – Viņas aizgāja prom.

      – Vai vecāki viņas atrada?

      Sieviete paraustīja plecus. – Nezinu. Laikam nē. Viņas dzīvoja šeit, bet pēc tam pazuda.

      – Cik lapsu meiteņu šeit jau bijušas? – Margarita jautāja.

      Sieviete pacēla dūri un nesteidzīgi pacēla tuklos pirkstus citu pēc cita, izbāzusi mēles galiņu. Kad visi pieci pirksti bija pacelti, viņa brīdi vilcinājās un palūkojās uz otru roku.

      – Petrosinella! – pavāre uzsauca. – Tu šeit neesi ieradusies, lai pļāpātu. Vai proti novilkt sālītai mencai ādu un izņemt asakas? Nē? Nu, ir pienācis laiks to iemācīties.

      – Tas nav mans vārds, – viņa iebilda, kaut gan balsī skanēja bezcerība. – Es esmu Margarita.

      – Margrietiņa vai pētersīlis – kāda gan atšķirība? – pavāre jautāja. – Tos abus var ēst, ja nav iebildumu pret rūgtiem salātiem. Abi noder pret sieviešu slimībām, ja no tiem pagatavo tēju. Ķeries pie darba. Tu arī, Dimfna!

      Naktī Margarita savā gultā domāja par citām lapsu meitenēm. Iespēja, ka burve atvedusi šurp vairākus rudmatainus bērnus, bija šausminoša, tomēr arī sagādāja atvieglojumu, jo Margarita vismaz zināja, ka nezaudē prātu drudža, slimības vai sātana uzsūtītu maldu dēļ. Murgainās atmiņas par nakti, kad viņa zaudēja vecākus, prātā atkārtojās tik bieži, ka viņa vairs nebija pārliecināta, vai tās ir īstas. Dimfnas vārdi bija kā salmiņš, pie kā pieķerties. Tas bija noticis ar Margaritu un arī ar citām meitenēm.

      Šoreiz Margarita nesavilkās kamoliņā un neraudāja, līdz iemiga. Viņa domāja.

      Mans vārds ir Margarita.

      Vecāki mani mīlēja.

      Reiz es no šejienes aizbēgšu.

      Nākamajā dienā viņa apņēmīgi stājās pretī māsai Eugēnijai un atkārtoja šos trīs teikumus. Mūķene pavēlēja viņu nopērt, lai izdzītu melīguma dēmonus.

      – Es nemeloju! – Margarita sauca. – Pajautājiet Dimfnai virtuvē. Viņa zina. Arī citas meitenes tika nolaupītas, tādas pašas rudmatainas meitenes kā es.

      – Dimfna ir plānprātīga, – māsa Eugēnija salti noteica. – Viņai piemīt maza bērna saprāts, kaut gan viņa jau ir veca sieviete.

      – Viņa atceras meitenes. Esot bijušas vismaz piecas…

      – Dimfna neprot skaitīt, muļķa meitēn.

      – Viņa skaitīja!

      – Nestrīdies ar mani. Es saprotu, cik grūti tev ir pieņemt, ka māte tevi vairs negrib, bet, jo ātrāk to atzīsi, jo ātrāk gūsi sirdsmieru. Izstiep roku.

      Margarita šausmās satrūkās. Vēl dzīvas bija atmiņas par dienu, kad burve nokoda viņas pirksta galu. Viņa aizlika abas rokas aiz muguras, purinādama galvu. Māsa Eugēnija parāva viņas labo roku, kaut gan Margarita pretojās, cik vien spēja. Saņēmusi trīs asus sitienus pa delnu ar vītola rīksti, viņa izbijusies iekliedzās.

      – Nekad vairs nerunā man pretī. Un es vairs nevēlos dzirdēt šīs muļķības par zagšanu. Sinjorina Leonelli ir viena no dāsnākajām mūsu labdarēm, un bez viņas palīdzības tu šobrīd ubagotu ielās.

      Margarita dumpodamās uzmeta apakšlūpu, bet neko neteica.

      Viņa smēlās mierinājumu klusajās eņģeļu dziesmās, ko dzirdēja vairākas reizes dienā, un darbā, kā arī sabiedrībā, ko rada virtuvē. Pavāre Kristina bija skarba un nepacietīga, bet diezgan labsirdīga, un bieži iedeva Margaritai papildu kumosus, savukārt citas meitenes strādājot mēdza tērgāt un dziedāt.

      Tomēr visciešāk Margarita sadraudzējās ar Dimfnu. Viņas kopā cepa kroplīgus piparkūku vīriņus, veidojot platus, priekpilnus smaidus no rozīnēm. Abas berza katlus, sālīja cūkgaļu un kūla sviestu; Dimfna ar savām spēcīgajām plaukstām grieza rokturi, kamēr Margarita uztvēra sviestu krūkā un ielēja tajā auksto avota ūdeni.

      Dimfnu sajūsmināja atklājums, ka Margarita prot sarullēt mēli laiviņā. Kad abas kopā mizoja dārzeņus, Margarita bieži vien izklaidēja draudzeni, uzlokot mēles malas un izbāžot to pa spraugu starp priekšējiem zobiem. Dimfna skaļi smējās, iepletusi kājas, uzlikusi plaukstas uz tuklajiem ceļgaliem un aizvērusi acis. Smiekli bija ārkārtīgi lipīgi. Neviens nespēja uzturēties blakus smejošai Dimfnai un nesmieties pats. Neviens, izņemot māsu Eugēniju, СКАЧАТЬ