Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pusē vīdēja daļiņa Sv. Pētera katedrāles kupola, gluži kā sīks, bet zīmīgs atgādinājums, ka viņš joprojām atrodas Romā. Sev vien zināmu iemeslu dēļ Grēta bija izvēlējusies mitekli tīkami modernā priekšpilsētā, kādas atrodamas kurā katrā Eiropas lielpilsētā. Iespējams, izšķirošais bija finanšu jautājums. Grēta sauca Metu iekšā.

      – Ko tu tur laukā dari?

      – Apbrīnoju skatu.

      – Kādu skatu?

      – Jā, es arī par to prātoju.

      – Skats ir nekāds, bezpersonisks.

      – Un tev tas patīk?

      Viņa pasmaidīja to pašu mazliet greizo smaidu, kas bija palicis Meta atmiņā – viens mutes kaktiņš izliecies augšup, it kā viņa nemitīgi kādu izzobotu, varbūt pati sevi. Viņš pamanīja, ka sievietes kreisā uzacs mazliet uzraucas, ja viņa jautā klusēdama; to viņš bija piemirsis. Grēta joprojām bija skaista. Protams, vecāka, kastaņbrūnajos paīsajos matos, kas līdz pusei apsedza kaklu, ievijies sirmums. Pār seju krita gara šķipsna, reizēm apēnojot acis;

      bija skaidrs, ka matus viņa nekrāso. Ap pelēkajām acīm, ko ietvēra ļoti garas, biezas skropstas, vīdēja sīku grumbiņu tīkls, kas, viņai pasmaidot, sabīdījās kā harmoniku plēšas. Biezo melno uzacu loki nevainojami daiļi kā divi spārni. Mets ievēroja, ka joprojām katrs uzacu matiņš izskatās kā rūpīgi ieeļļots.

      Netālu no lūpu kaktiņa vīdēja sīka, brūna dzimumzīmīte. Tieši mute visnodevīgāk liecināja par aizritējušajiem gadiem. Tā šķita saspringta, it kā lūpām vairs negribētos pavērties smieklos. Tumšas ēnas, kas melnēja zem acīm, to iekšējos kaktiņos iezaigojās gandrīz metāliskā zilumā, itin kā virsdegune tiktu pastāvīgi saspiesta ar tintē iemērktu īkšķi un rādītājpirkstu.

      Augums kalsnāks nekā agrāk, zaudējis pusaudzes gadu maigo apaļīgumu, lai gan arī toreiz nebija ne runas par lieko svaru – to nepieļāva šī ķermeņa elastīgais atsperīgums. Grēta nespēja pa īstam palikt mierā, allaž kustējās kāda viņas ķermeņa daļa, visbiežāk pirksti, tie savilkās un izstiepās, it kā skartu neredzamus klavieru taustiņus.

      Kamēr Mets vēroja viņu žigli rosāmies pa dzīvojamo istabu – Grēta pārbaudīja neglītās, bet modernās logu aizlaidnes, noliecās, lai paceltu kaut ko no šķietami bezgalīgā mantu jūkļa uz grīdas –, atmiņā atausa viņas spēja piepildīt ar savu klātbūtni jebkuru telpu. Gribot negribot skatiens vienmēr pievērsās viņai.

      – Es nesaprotu, kālab tu uzskati, ka tev tas jādara. – Grēta notrauca daļu sasvaidīto drānu no dīvāna un papliķēja pa atbrīvoto vietu. – Sēdies!

      – Arī es to nesaprotu. – Viņš paklausīgi apsēdās. Apziņas dzīlēs urdījās apjauta, ka viņam vajadzētu to zināt, tikai gluži vienkārši vēl nebija iznācis laika izvērtēt šo domu. Iespējams, pirmo reizi dzīvē Mets rīkojās absolūti instinktīvi. Īsta likteņa ironija, ka Koniju tagad sāpina tas, ko viņa pati tik augstu vērtē.

      Iztēlē pazibējusī sievas sejas izteiksme, kad viņa šorīt bija devusies uz lidostu, lika viņam nodrebēt. Acis pietūkušas, viss augums kā uzlādēts no niknuma, kas visbeidzot bija apklusinājis viņu pēc nemitīgā runāšanā pavadītās nakts, tomēr atmiņā kā iegravēts palika Konijas apjukums un teju bērnišķīgā rezignācija skatienā, ko viņa atskatoties veltīja Metam, jau sēžot projām braucošā taksometrā. Viņš neomulīgi sagrozījās un pagrieza galvu, lai paraudzītos, ko dara Grēta. Viņa patlaban pielēja divām bagātīgām viskija porcijām ūdeni, kaut arī nebija pavaicājusi, vai Mets joprojām lieto šo dzērienu. No Grētas mātes mājām nočieptā viskija pudele bija pēdējā, ko viņi bija tukšojuši kopā. Dienā, kad viņš, alkohola apdullināts, bija nošņāpis Grētas zirgasti. Mets pieminēja šo atgadījumu, un viņa piemiedza acis, mēģinot to atsaukt atmiņā.

      – Ak, jā. Ko tu tobrīd domāji?

      – Skaidrs kā diena, es nedomāju vispār. Tu pat nesadusmojies, bet gluži vienkārši smējies un plītēji man seju ar nogrieztajiem matiem. Tavi skaistie garie mati… Toties tava māte grasījās pārmācīt mani ar slotu.

      – Mati… – Grēta pasniedza viņam glāzi. – Nu, tātad?

      Ieritinājusies dīvana otrā galā, sieviete pavilka zem sevis basās pēdas. Viņa sēdēja uz saņurcītu drānu kaudzes, tāpēc Metam nācās pacelt acis, lai sastaptu viņas skatienu. Grēta aizkūpināja cigareti un izbēra no dozītes vairākas tabletes, ko norija, uzdzerot virsū malku viskija. Viņas nagi bija gari un spilgti sarkani. Tādi tie bijuši vienmēr.

      – Nu, tātad. – Viņa izpūta pret griestiem garu dūmu grīsti. – Ko īsti tu pateici savai sievai?

      Savai sievai. Savādi, ka šie vārdi itin kā mazināja Konijas nozīmi viņa dzīvē. Itin kā divdesmit gadu ilgusī laulība būtu tikai nesvarīgs starpgadījums, kas gluži vienkārši izjaucis pāri Grēta un Mets.

      – Es pateicu patiesību. Ka esmu par tevi noraizējies.

      – Nav nekādas vajadzības. Proti, raizēties. To es tev pateicu jau vakar.

      Mets nobraucīja ar plaukstām seju. Viņš būtu varējis pastāstīt Konijai patiesību, vismaz tik daudz, cik izprata pats, proti, kāpēc nolēmis palikt Romā uz nenoteiktu laiku. Tikai to gan viņš neatklāja, ka vakardienas tikšanos ar Grētu bija norunājis pats. Bija atstājis zīmīti, ka dodas pastaigā, bet atgriezās tikai pievakarē. Nav brīnums, ka Konija izskatījās vai slima no raizēm, kad viņš visbeidzot pārradās viesnīcā.

      Nē, šī paša būtības jaunā, nekrietnā versija sevi lika manīt jau agrāk. Aptuveni gadu viņa prātu nodarbināja sīka informācijas driska par Grētas iespējamo uzturēšanās vietu. Pat ne driska, jo kāds sens draugs no Konsetas bija saticis citu senu draugu, kuram bija licies, ka viņš manījis Grētu Pārkeri aiz bāra letes amerikāņu krodziņā Romā. Viņš pat esot pagājies atpakaļ, lai ieskatītos uzmanīgāk, bet no viņas tur vairs nebijis ne miņas. Droši vien viņam tikai izlicies. Tomēr redzējums palicis prātā, turklāt viesnīca atradusies netālu, tālab viņš garāmejot ikreiz ielūkojies iekšā pa bāra logu, tomēr vairs nav ieraudzījis nedz Grētu, nedz kādu viņai līdzīgu personu.

      Mets tomēr bija noskaidrojis, kurā Romas viesnīcā vai rajonā bijis apmeties drauga draugs. Tad uzsāka plānot ceļojumu kopā ar Koniju. Melot nevajadzēja, jo ģimenes draudzene Mērija bija bieži mudinājusi Vilsonu pāri apmeklēt Romu. Mets noglabāja iegūto informāciju savas atmiņas neskarto prēriju iegulās pie citiem sīkumiem. Tikpat labi tā varēja būt tikai sagadīšanās, ka pirms divām dienām viņš un Konija bija gājuši pa šo avēniju. Neapzināts atmiņas uzplaiksnījums lika viņiem ienākt amerikāņu bārā, kad laukā vēl agra pēcpusdiena un apskatāmā vēl tik daudz. Nepatiesāks cilvēks varbūt mēģinātu iestāstīt sev, ka tā bijusi nejaušība, bet Mets loloja savu godīgumu ar nopietnu, teju presbiternānisku tīksmi, gluži kā viņa tēvs. Vismaz es atzīstos, ka esmu tāds.

      Bārā atradās apļveida lete, tās centrā līdz griestiem iebūvēti plaukti dzērienu pudelēm. Vilsoni pasūtīja divas glāzes alus un ņēmās pētīt ēdienkarti, kas piedāvāja lenču amerikāņu gaumē. Abi gandrīz reizē izteica domu, ka tik skaistā pēcpusdienā Romas vidū СКАЧАТЬ