Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mugurā bija tumšzili jūrnieku svīteri, no kuru apaļajiem kakla izgriezumiem spraucās laukā svītrainu kreklu apkaklītes, kas bija pavilktas uz āru tā, ka to stūri nemitīgi trinās valkātājām gar zodu. Dieva dēļ, viņas nebūt negrasījās vakarā doties laivu izbraukumos. Pie vislabākās gribas Konija nespēja saskatīt tajā visā jelkādu jēgu.

      Sākumā viņa pieskaitīja Mēriju stilīgo meiču pulkam. Viņas griezīgā balss pārskanēja atvērtā plānojuma biroja zāli no viena gala līdz otram. Tolaik Konija no visas sirds ticēja, ka neviens normāls un pieklājīgs cilvēks neķēmojas pakaļ smalkai runai. Viņas uztverē tās bija nesavienojamas lietas. Kaut arī apzīmējums “normāls” uz Mēriju nebija attiecināms, vēlāk izrādījās, ka viņa, izņemot Metu, ir viskrietnākais un cienījamākais cilvēks, ko Konijai dzīvē laimējies sastapt.

      Mērija aģentūrā skaitījās jaunākā grafikas māksliniece, tikai kāds laikam bija aizmirsis informēt, ka viņa ir jaunākā. Nepagāja gandrīz ne diena, kad Mērija nebūtu sacēlusi pamatīgu jezgu. Viņa mēdza iebrāzties konferenču telpā, izplatot ap sevi muskusa smaržu mākoņus, skiču mape vienā rokā, pusapgrauzts ābols otrā.

      Reiz viņa ieradās iknedēļas “prāta vētras” sanāksmē, ietinusies visās dārgakmeņu krāsās zaigojošā sari, kājās vienkāršas brūnas ādas siksniņsandales, kas tik tikko saturēja kopā kāju pirkstus, kas šķita spraucamies uz visām pusēm. Virs divkāršām siksniņām, ko nostiprināja sprādzes, druknās potītes un stilbus greznoja biezs apmatojums; Konijai likās neticami, ka sieviete spēj ko tādu ne tikai uzaudzēt, bet arī atklāt apkārtējo skatieniem. Citudien Mērijai kājās bija saplēsti, krāsām notraipīti džinsi un mugurā bezpiedurkņu sporta krekls, kas tik tikko apslēpa viņas plakanās krūtis. Par krūšturiem vispār nebija nekādas runas. Konijasprāt, tik eksotiska persona varēja būt vienīgi lesbiete.

      Vēlāk izrādījās, ka lesbiete viņa nav, turklāt Mērija bija tik talantīga, ka “puiši” piecieta viņas dusmu lēkmes un perfekcionismu tik ilgi, cik vien spēja. Kādu dienu Konija uzskrēja Mērijai virsū tualešu telpā, kur viņa izraudāja vai visas acis. Mērija bija izlolojusi kristāldzidru projekta ideju, bet bosi piespiežot viņu ielaisties kompromisā. Viņa jutās no sirds sāpināta, un Mērijas neviltotais godīgums rada atbalsi Konijā, kura tobrīd bija uzņēmusies Hērakla cienīgu darbu, proti, pārveidot sevi par gluži citu cilvēku.

      Viņas sāka izklaidēties, kopā apmeklējot klubus un bārus jebkurā diennakts stundā. Abas devās arī uz teātriem un izstādēm, kur Mērija pacietīgi atvēra Konijas priekšā gluži jaunu pasauli. Visbeidzot provinces meitene sāka saskatīt Londonas dzīvē jēgu. Mets priecājās, ka Konija vairs nav spiesta ik vakaru bezdarbībā nīkt drūmajā istabelē, kur vienīgā izklaide bija vērot viņu svīstam pie mācību grāmatām. Ja arī Mets jelkad izjuta skaudību vai greizsirdību, viņš nekad nelika to manīt; esot labi, ka Konija jauki pavada laiku. Savukārt Konijas sirdī šāds cildenums izraisīja divējādas izjūtas. Viņai tomēr kārojās, lai Mets būtu mazlietiņ greizsirdīgs.

      Konija gribēja, lai draugam iepatīkas Mērija, bet vienlaikus loloja vēlēšanos, lai Mets saskata viņā iespējamus draudus viņu mājīgajai divatnei. Tā vai citādi, bet viņš pieķērās Mērijai gluži tapat kā viņa. Par spīti sociālajām, kultūras un jebkurām citām atšķirībām, Mets Mērijas sabiedrībā jutās absolūti nepiespiesti. Pretstatā Londonai, kas šķita naidīga, varbūt pat kareivīgi noskaņota abu provinces jauniešu mokošā bikluma un sabiedriskā stāvokļa trūkuma dēļ, jauniegūtā draudzene bija tikpat patiesa un vienkārša kā Daremas grāfistes Konsetas pilsētiņā palikušie draugi.

      – Nespēju noticēt, ka man beidzot izdevās aizdabūt jūs abus uz Romu, – Mērija patlaban atzinās. – Es taču teicu, ka Mets būs sajūsmā, vai ne?

      – Mhmm.

      – Tad kur…

      – Paldies, ka pieskatīji puikas. Vai vari iedomāties – šo dienu laikā es gandrīz neatcerējos par viņiem! Mums biežāk jādodas kaut kur diviem vien.

      – Protams! – Mērija saviebās. – Paklau, māja taču nebija pārāk piecūkota, vai ne?

      Izņemot dzīvojamo istabu, ko Freds bija papūlējies mazliet sakārtot, citas telpas izskatījās kā pēc sprādziena. Mērija nespēja saskatīt nekārtību vai, pareizāk sakot, viņa to uztvēra kā lietu dabisko kārtību, ja kaut kas tika nomests un atstāts turpat. Konija nosprieda, ka tas varētu būt raksturīgi vidusšķiras augšējiem slāņiem, kur cilvēki raduši pie plašuma un kalpotājiem. Tā bija vēl viena tipiska atšķirība, kas Koniju izbrīnīja pēc pārcelšanās uz valsts dienvidiem. Konsetā sievietes sacentās, kurai būs spodrāka māja, tālab berza lieveņa pakāpienus, dažas pat mazgāja ietvi mājas priekšā.

      Logi mirdzēja un oda pēc etiķa. Vienīgi šis kodīgais šķidrums spēja pieveikt nodevīgos rūsas putekļus, kas ik nakti nosēdās pār pilsētu no metalurģijas rūpnīcas augstajiem dūmeņiem; rūpnīcas, kur valdīja dūmi un izgarojumi, karstums un šķidrs metāls. Sarkanie putekļi, ko izvirda dūmeņi, pārklāja namus, veļas auklas, mašīnas, proti, itin visu, kas atradās zem klajām debesīm. Gadu gaitā putekļu un netīrumu slāņi sacietēja un pārvērtās pastāvīgā čaulā. Sievietes berza savu namu ķieģeļus, kurus saēda ne tikai korozijas putekļi, bet arī skābes un sēra piesātinātie izgarojumi, kas nemitīgi izplūda gaisā. Turpretī šo māju šaurajās istabiņās valdīja leļļu namiņu akurātība.

      Dienvidos nereti varēja būt tā – jo plašāka māja, jo lielāka nekārtība tajā valda. Konija gadu gaitā mēģināja kaut vai daļēji atbrīvoties no savas nepārvaramās tieksmes visu savest nevainojamā kārtībā. Līdzīgi Mērijai – atstāt visu, kā ir.

      Ierīkots pārbūvētos staļļos, Mērijas pašas piedrazotais miteklis šķita kā svētnīca viņas absolūtajam intereses trūkumam par visu, kas attiecas uz dzīves materiālo pusi. Kāpēc nevar sēdēt uz otrādi apgrieztas koka kastes, ja tāda patrāpījusies pie rokas? Kāpēc uztraukties, lai šķīvji būtu vienādi? Īsts atvieglojums jucekļa vidū malkot tēju no apķepušas krūzes un neraizēties par dīvāna spilveniem vai paliktņiem, ko novietot uz noskrambātā galda. Tomēr Konija nesaņēmās šādus atvieglojumus ieviest arī savās mājās. Tas viņai gluži vienkārši nebija asinīs.

      – Tu jau zini, kāda es esmu. – Konija mazliet māksloti iesmējās. – Pat tad, ja tu būtu izsaukusi šurp profesionālus apkopējus, man vienalga atrastos, kur pašai pielikt roku. – To viņa teica gadījumam, ja Mērija būtu pamanījusi, ka sakopts piesvaidītais priekšnams un izberzta virtuves grīda. Protams, ka viņa neko nebija ievērojusi, tomēr tagad draudzenes skatiens patiešām pievērsās grīdai.

      – Kur Mets? – viņa laiski apvaicājās.

      – Joprojām Romā. – Konija runāja iespējami ikdienišķā tonī. Viņa iedzēra malku vīna un nevērīgi notrina glāzes peciņu ar pirkstu, it kā tā būtu gluži parasta lieta, ka Mets atrodas “joprojām Romā”.

      – Atkārto vēlreiz!

      Konija piecēlusies sāka novākt galdu.

      – Viesnīcā – tajā, ko tu mums ieteici – bija konference. Tici vai ne, zobārstu konference, dakteri no visas Apvienotās Karalistes. Pirms es paguvu atjēgties, viņš jau bija iesaistījies sarunās un ieinteresējies, tāpēc, hmm, izlēma СКАЧАТЬ