Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ plūdumu pārtrauca šļūkājošs troksnis apakšstāvā. Visticamāk, Benijs pusaizmidzis bezmērķīgi klīst pa māju, tātad bērnu kaut kas satrauc. Viņš tomēr ir sajutis mātes nemieru. Ne jau apzināti, ar Beniju tas tā nenotika, tomēr Konija noprata, ka maņu līmenī viņas jaunākais itin kā skenē mājas atmosfēru. Viņa ausījās, kamēr viena, tad otra pakāpiena iečīkstēšanās apliecināja, ka Benijs atgriezies gultā.

      – Met, – viņa uzrunāja vīra spilvenu, – kur tu esi? Šeit ir tavas mājas.

      Nudien, visu pārdomājot, Konija secināja, ka vienīgie nopietnie strīdi laulātajiem izraisījušies par viņu jaunāko atvasi, bet arī tie gadu gaitā pamazām zaudēja asumu. Tomēr mazuļa vecumā, kad Benijs bija tik kluss un savrups, ka Konijas rīklē pastāvīgi spiedās ciets asaru kamols, Mets nespēja saskatīt vai arī izlikās neredzam neko savādu sava bērna uzvedībā. Mazajam nepatika, ka viņam pieskaras. Ar Fredu un Džo viss bija noritējis gluži citādi.

      Benijs reti raudāja. Vēl retāk laimējās dzirdēt viņa smieklus. Jau no pirmās dzīves dienas viņš bija pilnīgi iegrimis sevī, un bērna savaldība biedēja Koniju. Tolaik viņa nestrādāja, un beigu beigās radās sajūta, ka viņu aizvedīs projām vīri baltos uzsvārčos. Tai vajadzēja būt īstai medusmaizei – netraucēti dzīvoties pa māju ar Beniju, kamēr vecākie dēli ir skolā. Tomēr augas dienas savas jaunākās atvases sabiedrībā Konijai nebūt nenāca par labu, turklāt viņai atlika pārāk daudz laika teju vai līdz nemaņai bažīties par šī bērna savādībām. Kur nu vēl sasprindzinājums, ko izraisīja pūliņi slēpt savu nemieru no paša Benija. Itin viss šī bērna raksturā un uzvedībā Konijai izraisīja dučiem pretrunīgu reakciju. Nācās godīgi atzīt, ka Metam gluži vienkārši nav izredžu tikt cauri sveikā. No vienas puses, viņa gribēja, lai vīrs atzīst, ka eksistē problēma, kamēr no otras vēlējās viņa kluso piekrišanu tam, lai viss rit kā ritējis. Ak vai, tajā laikā Konija spēja būt ārkārtīgi nesaprātīga un uzsākt ķildas par katru sīkumu, lai tikai nenāktos runāt par to, kas patiešām satrauc un biedē.

      Kādu vakaru atkal ne no šā, no tā uzliesmoja ķilda, un Meta šķietami bezgalīgā pacietība pārsprāga kā balons.

      – Konij, – viņš pārtrauca sievu tirādes vidū, – mēs abi zinām, kur tas suns aprakts. Lai notiek, vedīsim Beniju pie psihiatra, ja to tu vēlies.

      – Vai es būtu pieminējusi psihiatru?

      – Tad ko īsti tu vēlies? Kā tev pietrūkst? Ko īsti es neesmu tev nodrošinājis?

      Pēdējais jautājums aizskāra ne pa jokam. Proti, pieņēmums, ka viņa varā ir nodrošināt sievai laimi – vai arī ne. Mājiens, ka viņš ir gādnieks, bet viņa apgādājamā. Kā viņš uzdrīkstējās?

      – Nodrošinājis?

      – Jā, – Mets pamāja ar galvu, tomēr bija skaidrs, ka viņš nožēlo neveiksmīgo vārda izvēli. – Es runāju vispār.

      – Un proti?

      – Tu nestrādā. Es strādāju. Nopelnu naudu. Neko vairāk es negribēju ar to sacīt. Neiztēlojies vairāk nekā…

      – Nē, esi nu tik laipns. Domāju, ka tev vajadzēs paskaidrot sīkāk.

      – Labāk ne. Vai tev tas viss vēl nav līdz kaklam? Man ir. Es pateicu muļķību, piedod.

      – Tagad tu esi noguris un gribi līst zem segas. Nekā nebija. Paskaidro savu “nodrošinu”.

      – Es piepildu ledusskapi ar pārtiku. Tu to pagatavo. Liecies taču mierā. Beigsim šo sarunu.

      – Kā lai es liekos mierā? Tu izmet šo vienu vārdu. Tu atklāj savas patiesās domas. Tu nodrošini, bet mēs, pārējie, esam tikai nodrošināmie.

      – Tu gluži vienkārši gribi ķildoties.

      – Tiešām? Vai tiešām es to vēlos?

      Konijai nebija ne jausmas par savu nodomu līdz pat brīdim, kad viņas delna ar skaļu plīkšķi atsitās pret vīra vaigu. Meta galva pašāvās atpakaļ, viņš uzlūkoja sievu piemiegtām, niknumā miklām acīm, mute bija sakniebta šaurā, baltā švīkā.

      – To tev nevajadzēja darīt, – viņš klusi noteica.

      – Es zinu. – Konija izbailēs satvēra seju plaukstās. – Piedod, man tik ļoti žēl. Arī tev Benijs dara raizes. Tikai tu gluži vienkārši labāk proti tikt ar to galā. Man ļoti žēl.

      Televīzijā nakts ziņu pārraide vēstīja par AIDS epidēmiju Āfrikā. Zibēja sirdi plosoši kadri ar inficētiem, bāreņos palikušiem bērniem. Pirms tam tika pārraidīts materiāls par spēcīgu zemestrīci Filipīnās, kas prasījusi vismaz trīs tūkstošus upuru. Un tā pat nebija pirmā ziņa. Daudz tuvākā reģionā bija notikusi reaktīvā lainera katastrofa, trīssimt piecdesmit septiņi pasažieri gājuši bojā. Trīssimt piecdesmit septiņas bēdu satriektas ģimenes. Šis skaitlis vieglāk pakļāvās iztēlei nekā trīs tūkstoši.

      Konija vēroja smalkos zīda aizkarus pie loga. Ar brūnu zamšādu apsisto kājsoliņu uz grīdas. Kristāla lustru, par kuras cenu viņiem bija izraisījušās domstarpības. Kur nu vēl neticami mīkstie dīvāni! Dzeltenbrūnais tīras vilnas paklājs ar biezu, collu garu uzkārsumu. Gaišās, mirdzoši pulētās masīvkoka mēbeles. Priekštelpā sporta kurpju rinda, katrs pāris lepojas ar patlaban visiecienītāko zīmolu logo. Augšstāvā naktsmieru bauda viņu bērni. Šeit bija viss. Viss, ko viņa mīlēja, viss, kas viņai bija nepieciešams.

      – Konij, bet ko mēs vēl varētu vēlēties? – Mets iejautājās. Viņa uzlūkoja vīru caur asaru dūmaku. Ja viņi vēlētos redzēt savu dēlu citādu, tas vairs nebūtu tas bērns, ko viņi pazina un mīlēja. Bet, ja viņi to nevēlētos, Benijs būtu lemts mūžīgai savrupībai un nespējai iekļauties sabiedrībā.

      Konija pieskārās sarkanajam plankumam, ko uz vīra vaiga atstājusi viņas plauksta. Tas šķita iezīmējam un aptraipām Meta nemāksloto labestību ar vajadzībām, ko viņa neprata nosaukt vārdā. No Konijas ķermeņa dzīlēm uzvirmoja svelošs kauns. Patiesi, ko vēl viņi varētu vēlēties?

      – Vairāk. – Viņas balss nebija skaļāka par čukstu, pleci pacēlās un nolaidās.

      Konijai šķita, ka vīra sejā iezagsies pretīgums. Tomēr Mets paraudzījās un gluži tāpat uzrāva plecus, tad pacēla plaukstas žestā, kas pauda bezpalīdzību.

      – Es saprotu, – viņš apliecināja. Konija noprata, ka vīru apstulbinājusi paša spēja tik dziļi izprast to, ko viņa vēlējusies pateikt. – Jā, es saprotu.

      Pēc tam Konija sāka raudāt, Mets viņu apskāva. Viņi šūpojās uz priekšu un atpakaļ tik ciešās skavās, ka elpu ievilkt bija iespējams ar lielām pūlēm. Konija vēl un vēlreiz tiecās noskūpstīt vaigu, ko bija ķērusi viņas pļauka.

      – Būs jau labi, – Mets murmināja. – Mēs esam kopā. Ar mums viss būs kārtībā. Ar Beniju arī. Gluži vienkārši šis ir grūts posms dzīvē.

      Vēlāk viņi mīlējās tik maigi un saudzīgi, tik piemīlīgi un plūstoši, it kā tas tā notiktu СКАЧАТЬ