Baltā princese. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un precējusies. Jā, ja Henrijs atradīs Edvardu vai Ričardu dzīvu, tad nekavējoties nogalinās. Tādējādi viņš tikai turpinātu Bosvortā iesākto darbu. Viņš izdomātu, kā remdēt sirdsapziņas pārmetumus. Henrijs ir jauns vīrietis, pār viņu karājies zobens jau kopš brīža, kad viņš četrpadsmit gadu vecumā pameta Angliju, un līdz dienai, kad viņš jāja mājup cīnīties par savām tiesībām. Viņš lieliski apzinās, ka nedrīkst kavēties un ir jānogalina jebkurš cits pretendents uz troni. Neviens karalis nedrīkst atstāt sāncensi dzīvu.

      Henrija galms seko viņam uz Taueru, un zem Tjūdoru standarta pulcējas arvien vairāk cilvēku, jo viņš ir uzvarējis. Pilsētas ielās baumo par Bosvortas kaujas guvumu, ko Henrijs dienās pirms kronēšanas izdāļā kā atalgojumu pārējiem. Viņa māte saņem visas savas zemes un īpašumus; viņa sasniedz diženumu, ko vienmēr uzskatījusi par savējo, bet līdz šim nav varējusi izbaudīt. Viņas vīrs lords Stenlijs kļūst par Derbi grāfu un Anglijas virskonsteblu. Tas ir augstākais amats visā karaļvalstī, balva par drosmi, ko viņš izrādīja, lūkodamies vienlaikus divos virzienos un būdams divsejains nodevējs. Es to zinu, jo dzirdēju viņu apzvēram uzticību un padevību manam Ričardam; redzēju viņu metamies ceļos un solām mīlestību, pat piedāvājam dēlu kā sava krietnuma apliecinājumu. Viņš zvērēja, ka arī viņa brālis un visi pārējie radinieki atbalstīs Ričardu.

      Tomēr Bosvortas laukā liktenīgajā rītā viņš un sers Viljams sēdēja zirgam mugurā savas varenās armijas priekšgalā un gaidīja, lai redzētu, kā pavērsīsies kaujas gaita. Kad Ričards viens pats metās pašā cīņas biežņā gluži kā šķēps, kas nomērķēts Henrijam sirdī, abi Stenliji uzbruka viņam no aizmugures, augstu pacēluši zobenus. Viņi izglāba Henriju un gāza Ričardu, kad tikai īss mirklis šķīra viņu no zobena ietriekšanas Henrijam Tjūdoram sirdī.

      Sers Viljams Stenlijs pacēla no dubļiem mana Ričarda ķiveri, norāva no tās kroni un pasniedza Henrijam; tā bija ļaundarību pilnās dienas neģēlīgākā rīcība. Tagad Henrijs izrāda sunisku pateicību un ieceļ seru Viljamu par savu galma pārvaldnieku, noskūpsta uz abiem vaigiem un paziņo, ka Stenliji ir jaunā karaliskā ģimene. Viņš apjož sevi ar Stenlijiem un nespēj vien pienācīgi pateikties. Vienā uzvaras mirklī viņš ieguvis sev troni un ģimeni. Henrijs un viņa māte ir nešķirami, un lēdijai Mārgaritai vienmēr seko padevīgais vīrs, lords Tomass Stenlijs, bet pussoli aiz viņa savukārt iet sers Viljams. Henrijs iekārtojas starp šiem jaunajiem radiem, kas panākuši savējā kāpšanu tronī, un zina, ka beidzot ir drošībā.

      Blakus ir arī Henrija tēvocis Džespers, kurš devās trimdā kopā ar jaunekli un nezaudēja ticību Tjūdoru nākotnei jau kopš Henrija dzimšanas. Arī viņš saņem dāvanas kā atalgojumu par uzticīgi nokalpoto mūžu. Viņš atgūst titulu un zemes, kā arī drīkst izvēlēties amatus valdībā. Un viņš saņem vēl kaut ko. Henrijs aizsūta vēstuli manas mātes māsai Ketrinai, nodevēja Bekingemas hercoga atraitnei, un liek gatavoties jaunām laulībām. Džespers saņems gan viņas roku, gan Bekingema īpašumus. Visas Riversu sievietes kļuvušas par kara guvumu. Ketrina ierodas pie manas mātes Vestminsteras pilī, turot rokā šo vēstuli.

      – Vai Henrijs zaudējis prātu? – Ketrina jautā. – Vai nepietika ar to, ka mani apprecēja zēns, jaunais hercogs, kurš mani ienīda? Kāpēc man jāprecas ar citu mūsu dzimtas ienaidnieku?

      – Vai tu saņēmi samaksu? – māte skarbi painteresējas. Arī viņai ir vēstule, ko parādīt māsai. – Mums ir savi jaunumi. Man izmaksās pensiju. Sesilija precēsies ar seru Džonu Velsu, un Elizabete saderināsies ar karali.

      – Paldies Dievam! – Ketrina iesaucas. – Jūs noteikti satraucāties.

      Māte pamāj. – Henrijs atteiktos no solījuma, ja vien to varētu. Viņš jau meklēja citu līgavu.

      Es paceļu skatienu no izšuvuma, bet mana māte un viņas māsa visu uzmanību pievērsušas vēstulēm.

      – Kad notiks kāzas?

      – Pēc kronēšanas. – Māte norāda uz kādu rindkopu. – Protams, viņš nevēlas radīt iemeslu runām, ka abi valdīs kopā. Viņš grib kāpt tronī viens pats. Neviens nedrīkst uzskatīt, ka viņš saņēmis savu kroni tikai Elizabetes dēļ.

      – Bet uz kronēšanu taču dosimies mēs visi, vai ne? – Ketrina jautā. – Ir jau vēls, bet…

      – Mēs neesam aicināti, – māte asi nosaka.

      – Kāds apvainojums! Elizabetei jābūt ceremonijā!

      Māte parausta plecus. – Kas notiks, ja apkārtējie viņai uzgavilēs vai sauks mūsu vārdu? – viņa klusi jautā. – Tauta noteikti uzgavilētu manai meitai, ja viņu ieraudzītu. Londonieši mīl Jorku dzimtu. Viņi varētu mūs ieraudzīt un saukt Vorikas Edvarda vārdu. Varētu izsvilpt Tjūdorus un pieprasīt Jorkus Henrija kronēšanas laikā. Viņš negrib riskēt.

      – Ceremonijā piedalīsies citi Jorki, – Ketrina atgādina. – Tava svaine Elizabete ir metusi kažoku otrādi, sekojot sava vīra Safolkas hercoga priekšzīmei. Viņas dēls Džons de la Pols, kuru karalis Ričards iecēla par savu mantinieku, ir lūdzis Henrijam apžēlošanu, un visa ģimene vēros kronēšanu.

      – Tā ir pareizi, – māte saka. – Un es esmu pārliecināta, ka viņi uzticīgi kalpos jaunajam karalim.

      Ketrina iesmejas, un arī māte nespēj apslēpt smaidu.

      Es uzmeklēju Sesiliju. – Tu apprecēsies, – es bez aplinkiem pavēstu. – Tikko noklausījos mātes sarunu ar Ketrinu.

      Māsa nobāl. – Kas būs mans vīrs?

      Viņa baidās no jauna pazemojuma laulībā ar kādu neievērojamu Tjūdora atbalstītāju.

      – Viss būs labi, – es mierinu. – Lēdija Mārgarita par tevi ir parūpējusies. Viņa tevi izprecinās savam pusbrālim seram Džonam Velsam.

      Sesilija nodrebējusi iešņukstas un palūkojas uz mani.

      – Lizij, es tā baidījos… ļoti baidījos.

      – Zinu, zinu. – Es apskauju viņas plecus.

      – Un neko nevarēju izdarīt. Kad tēvs bija dzīvs, visi mani dēvēja par Skotijas princesi, jo man vajadzēja apprecēties ar skotu karali! Pēc tam es biju tikai lēdija Skropa, bet vēlāk zaudēju arī šo vārdu. Lizij, es pret tevi izturējos nejauki.

      – Pret visiem, – es atgādinu.

      – Zinu! Zinu!

      – Tagad tu būsi vikonta sieva! – Es cenšos māsu uzmundrināt. – Un varbūt tiksi pat augstāk. Lēdijai Mārgaritai ģimene ir svarīgāka par visu, un Henrijs ir pateicību parādā seram Džonam par atbalstu. Viņam piešķirs vēl kādu titulu un zemes. Tu būsi bagāta, ieņemsi augstu vietu, būsi saistīta ar karaļa māti un Stenlijiem.

      – Vai mūsu māsas arī kaut ko saņēmušas? Un mūsu māsīca Mārgarita?

      – Pagaidām nē. Toties Tomass Grejs drīz atgriezīsies mājās.

      Sesilija nopūšas. Pusbrālis bijis mums tēva vietā un vienmēr kvēli mūs atbalstījis. Viņš pievienojās СКАЧАТЬ