Baltā princese. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mūsu galma dejas, drānas un spožumu. Viņš bija Bretaņā, kur dzīvoja nabadzīgi kopā ar istabenēm un kalpotājiem. Mitinājās dažādās necilās iebraucamajās vietās. Un pēc tam viņš ieradās Anglijā, kur visu laiku pavada ar savu neglīto māti, un tā ģērbjas kā mūķene. Man jāizskatās pieticīgi, nevis krāšņi.

      Māte uzsit knipi, dusmodamās uz sevi. – Kāda es esmu muļķe! Tev taisnība. Jā, ej! – Viņa mani nedaudz pagrūž. – Pasteidzies! – Viņa smejas. – Esi tik nepievilcīga, cik vien spēj! Ja tev izdosies nebūt skaistākajai meitenei Anglijā, tas būs lieliski!

      Es skrienu, un zēns, kurš parasti nes malku, ieveļ manā guļamistabā lielo koka toveri. Pēc tam viņš stiepj smagas karstā ūdens krūkas pa kāpnēm un pasniedz tās manai kalponei pie durvīm. Es steigšus nomazgājos, pēc tam nosusinu matus un saviju tos zem melnās jumtiņveida galvassegas, kas smagi nospiež manu pieri. Virs ausīm plešas tādi kā plati spārni. Es uzvelku apakškreklu un zaļo tērpu, un Besa skraida man apkārt, ieverot mežģīnes caurumos, lai nostiprinātu ņieburu, līdz esmu nosieta kā vista. Tad es ieauju kājas kurpēs un pagriežos, un Besa pasmaidījusi nosaka: – Jūs esat ļoti daiļa, Jūsu Gaišība.

      Paņēmusi mazo spoguli, es redzu savas sejas neskaidro atspulgu sudrabā. Pēc karstās vannas esmu pietvīkusi un izskatos labi; mana seja ir ovāla, acis tumši pelēkas. Es mēģinu pasmaidīt un redzu lūpas saraucamies; tā ir tukša izteiksme, kurā nav ne miņas no prieka. Ričards mani dēvēja par skaistāko meiteni, kāda jebkad dzimusi. Mans skatiens spējot iekvēlināt viņā iekāres liesmu, mana āda esot nevainojama, mani mati lieliski, un viņš nekad neesot gulējis tik saldi kā brīžos, kad varējis ieslēpt seju manā gaišajā bizē. Domāju, ka nekad vairs nedzirdēšu tik mīlpilnus vārdus un nekad vairs nejutīšos skaista. Mans prieks un meitenīgā paštīksme ir apglabāta līdz ar mīļoto vīrieti, un es droši vien nekad vairs neļaušos tādām izjūtām.

      Guļamistabas durvis strauji atveras. – Viņš ir klāt! – Ena aizelsusies paziņo. – Iejāja pagalmā četrdesmit vīru pavadībā. Māte teica, lai nekavējies.

      – Vai Voriku bērni ir savā mācību istabā?

      Māsa pamāj. – Viņi zina, ka nedrīkst kāpt lejā.

      Es dodos lejā pa kāpnēm, turot galvu augstu paceltu, it kā to rotātu kronis, nevis smagnējā galvassega. Mans zaļais tērps notrauc malā smaržīgās zālītes, kas izkaisītas zemē. Kalpotāji atrauj vaļā divvērtņu durvis, un zālē ienāk Henrijs Tjūdors, Anglijas iekarotājs, nupat kronētais karalis un manas laimes slepkava.

      Pirmā doma, kas iešaujas man prātā, ir atvieglojums; viņš ir mazāks, nekā biju gaidījusi. Visus šos gadus es zināju, ka viņš ir troņa kārotājs un gaida savu iespēju uzbrukt, tāpēc viņš pārvērtās par biedu un diženu briesmoni. Runā, ka Bosvortā Henriju sargāja milzis, un es arī viņu iztēlojos lielu. Bet vīrietis, kurš ienāk zālē, ir trauslas miesasbūves, garš, kalsns. Viņam ir gandrīz trīsdesmit gadu, un gaitā jaušams spars, toties sejā manāma spriedze. Viņš ir samiedzis brūnās acis, un arī mati ir brūni. Es pirmo reizi aptveru, ka ir grūti pavadīt dzīvi trimdā un beidzot par mata tiesu iegūt savu karaļvalsti, paļaujoties uz nodevēju kaujas laukā un zinot, ka vairākums iedzīvotāju nepriecājas par šādu veiksmi, bet topošā sieva mīl citu – viņa mirušo ienaidnieku un likumīgo karali. Līdz šim es viņu uzskatīju par uzvarētāju, bet tagad redzu cilvēku, kas kļuvis par upuri savādam likteņa pagriezienam. Viņš uzvarējis tikai zaglīgas nodevības dēļ kādā karstā augusta dienā un pat tagad nezina, vai Dievs patiesi ir viņam līdzās.

      Es apstājos uz kāpnēm, satvērusi vēsās marmora margas, un pārliecos tām pāri, lai aplūkotu Henriju. Viņa mati galvvidū ir paretināti; es to redzu, kad viņš noņem cepuri un zemu noliecas, lai noskūpstītu manas mātes roku. Iztaisnojies viņš pasmaida, bet šajā izteiksmē nav nekā sirsnīga. Viņš šķiet piesardzīgs, un tas ir saprotams, jo viņš ieradies visneuzticamākā sabiedrotā mājās. Reizēm mana māte atbalstīja viņa plānus Ričarda gāšanai, bet reizēm bija pret tiem. Viņa nosūtīja savu dēlu Tomasu Greju uz Henrija galmu, bet pēc tam aicināja mājās, jo turēja Henriju aizdomās par mūsu prinča nonāvēšanu. Henrijs nekad nezināja, vai mana māte ir viņa draugs vai ienaidnieks, un arī tagad viņai neuzticas. Viņš noteikti neuzticas arī mums, melīgajām princesēm. Un no manas neuzticības viņš baidās visvairāk.

      Henrijs noskūpsta manas mātes pirkstus, cik viegli vien iespējams, it kā gaidītu no viņas un visiem pārējiem tikai tēlotus pieklājības žestus. Pēc tam viņš izslejas un ierauga mani stāvam uz kāpnēm.

      Viņš zina, kas esmu, un es pamāju, ļaujot noprast, ka esmu viņā pazinusi savu topošo vīru. Mēs izskatāmies pēc diviem svešiniekiem, kas vienojušies doties kopīgā, bet neērtā ceļojumā, un nemaz nelīdzināmies diviem mīlētājiem. Vēl pirms četriem mēnešiem es biju viņa ienaidnieka mīļotā un katru dienu trīs reizes lūdzu Dievam Tjūdora sakāvi. Vakar viņš uzklausīja padomus par to, kā izvairīties no saderināšanās ar mani. Šonakt es sapņoju, ka Henrija nav šajā pasaulē, un pamodusies vēlējos, kaut būtu diena pirms Bosvortas kaujas un viņu gaidītu sakāve un nāve. Tomēr viņš uzvarēja un nevar izvairīties no zvēresta mani precēt, un es nevaru izbēgt no mātes dotā solījuma, ka kļūšu par viņa sievu.

      Es gausi kāpju lejā, un mēs abi viens otru nopētām, it kā pirmo reizi redzētu sen iztēlotu ienaidnieku. Ir grūti samierināties ar domu, ka neatkarīgi no savām vēlmēm man nāksies ar viņu precēties un gulēt, laist pasaulē viņa bērnus un pavadīt blakus visu atlikušo mūžu. Es saukšu viņu par vīru, viņš būs mans pavēlnieks, es būšu viņa sieva un īpašums. Līdz pat viņa nāvei es nespēšu aizbēgt no viņa varas. Es salti prātoju, vai līdz mūža galam ik dienu gaidīšu Henrija nāvi.

      – Labdien, Jūsu Gaišība, – es klusi nosaku, nolaižos reveransā un sniedzu roku.

      Pieliecies Henrijs noskūpsta manus pirkstus, pievelk mani tuvāk un noskūpsta uz abiem vaigiem kā franču galminieks. Tas ir skaists, bet tukšs žests. Viņš smaržo tīri un patīkami, es sajūtu svaigo ziemas lauku gaisu viņa matos. Viņš atkāpjas un piesardzīgi mani vēro, bikli smaidot.

      – Labdien, princese Elizabete, – viņš atbild. – Priecājos beidzot jūs satikt.

      – Vai pieņemsiet glāzi vīna? – māte piedāvā.

      – Pateicos, – Henrijs nosaka, bet nenovērš skatienu no manas sejas. Šķiet, viņš mani vērtē.

      – Lūdzu, sekojiet man, – māte rāmi aicina un dodas uz istabu blakus lielajai zālei. Tur jau sagatavota Venēcijas stikla karafe un pieskaņoti vīna kausi mums trim. Karalis apsēžas uz krēsla, bet nepieklājīgi piemirst dot atļauju apsēsties arī mums, tāpēc mēs paliekam stāvam. Māte ielej vīnu un pirmo kausu pasniedz Henrijam. Pacēlis to manā virzienā, viņš izdzer, it kā sēdēdams krogā, bet neuzsauc tostu. Viņš tikai klusēdams sēž un domīgi vēro mani.

      – Lūk, manas pārējās meitas, – māte mierīgi nosaka. Nav viegli satricināt manu māti, kas reiz saldi gulēja karaļa slepkavības laikā, un viņa ar mājienu norāda uz durvīm. Sesilija un Ena ienāk pirmās, un viņām seko Bridžita un Ketrīna. Visas nolaižas ļoti zemā reveransā. Es nespēju apvaldīt smaidu, kad redzu, cik cēli pieliecas un pieceļas Bridžita. Viņa ir maza meitene, bet jau uzvedas tikpat cienījami kā hercogiene. Māsa pārmetoši mani uzlūko; viņa ir ļoti nopietns bērns.

      – Priecājos СКАЧАТЬ