Baltā princese. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – Vai neviena cita nav? Varbūt ir kāds tuvāks? – Tā kā māte neskatās uz mani, bet tikko jaušami pamāj, es turpinu tincināšanu: – Mans mazais brālis Ričards? – Viņa atkal pamāj, it kā pat vējam neuzdrošinātos uzticēt vārdus. Es spēji ievelku elpu. – Vai viņš tiešām ir drošībā? Dzīvs? Anglijā?

      – Neesmu saņēmusi nekādas vēstis. – Māte papurina galvu. – Nekas nav droši zināms, un es tev neko nedrīkstu teikt. Mums jālūdz par abiem Jorku zēniem, prinčiem Edvardu un Ričardu, kā pazudušiem. Varbūt kāds mums atklās viņu likteni. – Viņa man uzsmaida. – Un labāk neietērpt vārdos savas cerības. Bet… kuram gan zināms, kāda būs nākotne, ja Henrijs Tjūdors nomirs?

      – Vai nevarat vēlēt viņam nāvi? – es čukstu. – Lai viņš mirst no slimības, ko pats atvedis?

      – Ja viņš nogalinājis manu dēlu, pār viņu jau guļas mans lāsts. – Māte pagriež galvu, it kā ieklausītos upes čalās. – Vai atceries, kā nolādējām zēnu slepkavas? Lūdzām, lai mūs atriebj Meluzīne, manas mātes priekštece dieviete. Vai atceries, ko teicām?

      – Vārdus nē. Bet es atceros nakti.

      Toreiz mēs ar māti gandrīz zaudējām prātu no sāpēm un bailēm, ieslodzītas patvērumā, kur ieradās Ričards un paziņoja, ka abi zēni ir pazuduši no savām istabām Tauerā. Tonakt mēs uzrakstījām lāstu uz papīra, salocījām to laiviņā, aizdedzinājām un palaidām upē, kur tas uzliesmoja. – Neatceros, ko tieši mēs teicām.

      Māte zina katru vārdu. Tas ir baisākais lāsts, ko viņa kādam uzsūtījusi.

      – Mēs teicām: “Uzklausi mūs! Nav iespējams atriebt ļauno, kas mums nodarīts, tāpēc mēs uzrunājam tevi, mūsu senā māte, un gremdējam šo lāstu tavā melnajā dzelmē: atņem pirmdzimto dēlu tam, kurš atņēma mūsējo!” – Viņa pievērš skatienu man, un acu zīlītes ir milzīgas un melnas. – Vai atceries? Mēs sēdējām pie šīs pašas upes. – Es pamāju, un māte piebilst: – Mēs teicām: “Zēns tika izrauts no mūsu rokām, vēl nekļuvis par vīru, vēl nekļuvis par karali, kaut gan bija dzimis tam. Tāpēc atņem viņa slepkavam dēlu, kad tas vēl ir zēns un nav izaudzis par vīru vai saņēmis mantojumu. Un pēc tam atņem arī viņa mazdēlu. Tad mēs zināsim, ka tā piepildās mūsu lāsts un zēna nāve ir atmaksa par mūsu zaudēto dēlu.”

      Es nodrebinos, jo mātes klusie vārdi, kas krīt pār upi kā lietus lāses, savij burvestību tīklu mums apkārt. – Mēs nolādējām viņa dēlu un mazdēlu.

      – Viņš to ir pelnījis. Kad mirs viņa dēls un mazdēls un viņam būs tikai meitenes, mēs pazīsim sava zēna – Meluzīnes zēna – slepkavu un būsim atriebušās.

      – Tas bija briesmīgs lāsts, – es nedroši ieminos. – Briesmīgs lāsts pār nevainīgām atvasēm. Nedrīkst vēlēt nāvi diviem bērniem, kas neko nav izdarījuši.

      – Jā, – māte rāmi piekrīt. – Un mēs to izdarījām, jo kāds to nodarīja mums. Un šis kāds izjutīs manas sāpes, kad mirs viņa dēls un mazdēls, atstājot tikai meitenes.

      Vienmēr ir baumots, ka mana māte nodarbojas ar burvestībām, un viņas pašas māti galu galā tiesāja un atzina par vainīgu melnajās mākslās. Tikai mana māte pati zina, kam tic un uz ko ir spējīga. Es biju vēl meitene, kad redzēju viņu piesaucam vētru. Toreiz es skatījos, kā paceļas upe un aizskalo Bekingemas hercoga armiju. Man šķita, ka viņa visu panākusi ar vienu svilpienu. Viņa man stāstīja par miglu, ko izelpojusi kādā aukstā naktī un kas paslēpusi mana tēva karaspēku tā, ka viņš varēja izauļot no mākoņa kalna galā, pārsteigt ienaidnieku un iznīcināt ar zobenu un vētru.

      Daudzi tic, ka viņai piemīt neparastas spējas, jo viņas māte ir no Burgundiju karaliskās dzimtas, kam pieder arī ūdens dieviete Meluzīne. Mēs dzirdam viņas dziesmu, kad mirst kāds no dievietes bērniem. Es pati to dzirdēju un nekad neaizmirsīšu šo skaņu – liegu, mierpilnu melodiju nakti pēc nakts. Mans brālis vairs nerotaļājās Tauera laukumā, viņa bālā seja vairs nebija redzama logā, un mēs sērojām par mirušu zēnu.

      Varbūt mana māte pati nezina, kādas spējas viņai piemīt. Lai nu kā, viņai dažreiz veicas, un viņa to nodēvē par burvestību. Bērnībā es uzskatīju savu māti par burvi, kas spēj piesaukt visas Anglijas upes. Tagad mūsu ģimene ir sakauta, viņa zaudējusi dēlu, mēs visi esam iestiguši dziļā purvā. Ja viņa tiešām prot kaut ko pieburt, viņai tas acīmredzot sevišķi labi neizdodas.

      Tāpēc es nejūtos pārsteigta, kad Henrijs nemirst, kaut gan viņa atvestā slimība vispirms nopļauj Londonas lordmēru, pēc tam viņa steigā iecelto aizstājēju un vēl sešus padomniekus mēneša laikā. Katrā pilsētas namā ir kāds mirušais, un ik nakti pa ielām grabēdami ripo līķu rati, it kā šis būtu melnās sērgas gads.

      Kad sākas aukstais laiks un slimība izzūd, mana istabene Dženija neatgriežas darbā. Viņa ir mirusi. Visi cilvēki viņas namā saslima ar sviedru drudzi un nomira laikā no prīmas līdz kompletorijam. Nekad vēl nāve nav bijusi tik strauja, un visur skan čuksti par jauno karali, kura valdīšana sākusies ar līķu ratu parādi. Tikai oktobra beigās Henrijs nolemj, ka var droši sapulcēt karaļvalsts augstmaņus un sīkmuižniekus Vestminsteras abatijā un rīkot kronēšanu.

      Pie lielajām pils durvīm klauvē divi heroldi. Tie nes Bofortu standartu ar paceļamā režģa attēlu, un viņus pavada ducis sargu Stenliju krāsas livrejā. Heroldi ziņo, ka lēdija Mārgarita Stenlija nākamajā dienā pagodinās mani ar savu klātbūtni. Māte pieliec galvu un klusi atbild, ka mēs labprāt pieņemsim Viņas Gaišību. Šķiet, mēs esam pārāk labi audzinātas, lai jebkad paceltu balsi.

      Tiklīdz heroldi aizgājuši un durvis aizvērtas, mēs sākam drudžaini apspriest manu tērpu.

      – Tumši zaļš, – māte paziņo. – Tam jābūt tumši zaļam.

      Šī ir vienīgā droši izmantojamā krāsa. Tumši zilā ir karaliskā sēru krāsa, bet es ne mirkli nedrīkstu radīt iespaidu, ka sēroju pēc sava mīļotā un īstenā Anglijas karaļa. Tumši sarkanā ir mocekļu krāsa, bet dažreiz to nēsā arī netikles, lai āda izskatītos nevainojami balta. Mēs nevēlamies raisīt bargās lēdijas Mārgaritas prātā šādas domas. Viņa nedrīkst domāt, ka laulība ar viņas dēlu man būtu kā spīdzināšana, un viņai jāaizmirst baumas par manu dēku ar Ričardu. Tumši dzeltena krāsa derētu, bet tā nevienam nepiestāv. Man nepatīk purpurs, un tas galu galā ir pārāk majestātisks pazemotai meitenei, kuras vienīgā cerība ir kāzas ar karali. Atliek tumši zaļā, un tā ir Tjūdoru krāsa, tāpēc nāks tikai par labu.

      – Man nav neviena tumši zaļa tērpa! – es iesaucos. – Nav laika tādu sagādāt.

      – Mēs vienu pasūtījām Sesilijai, – māte atbild. – Uzvilksi to.

      – Un ko es ģērbšu mugurā? – Sesilija iebilst. – Vai vecu tērpu? Varbūt es nepiedalīšos nemaz? Vai Elizabete vienīgā tiksies ar lēdiju Mārgaritu? Vai pārējiem jāslēpjas? Vai gribat, lai es pavadu dienu gultā?

      – Tava klātbūtne nav nepieciešama, – māte skarbi paskaidro. – Bet lēdija Mārgarita ir tava krustmāte, tāpēc uzvilksi zilo tērpu, un Elizabete uzposīsies tavā zaļajā kleitā, bet tu pacentīsies… ļoti pacentīsies… ciemošanās СКАЧАТЬ