Vēlmju akmens. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pakāpes māsīca, attāla radiniece, – Elija sacīja Džemmai. – Mūsu pilsētiņas iedzīvotāja izveidojusi dažu Edilīnas ģimeņu ģenealoģisko koku, un mēs beidzot uzzinājām, kādi kuram radi esam. Es paspiestu tev roku, bet… – Viņai rokās bija sterili cimdi.

      – Priecājos iepazīties, – Džemma teica. – Vai esat šī veikala īpašniece?

      – Kas tad mani nodod? – Elija vaicāja.

      – Īpašnieciskā attieksme, – Kolins atteica. Izdzirdējis, ka mazulis sāk raudāt, viņš ātri sacīja: – Vai varam dabūt dažas sviestmaizes? Līdznešanai.

      – Kolins ir vietējo bērnu mīlulis, – Elija paskaidroja Džemmai un ziņkārīgi nopētīja te vienu, te atkal otru.

      – Nu jau pietiks, – Kolins sacīja. – Es te cenšos viņai radīt iespaidu par sevi, stāstu, ka esmu šerifs un man darīšana ar nelietīgiem noziedzniekiem.

      – Un kā? Vai viņš atstājis uz tevi iespaidu? – Elija vaicāja.

      Džemma nolēma, ka pienācis laiks visu paskaidrot. – Es esmu viena no pretendentēm uz darba vietu, ko piedāvā misis Freizere.

      – Ak jā! Tikt galā ar visu to jūkli, ko viņa atveda no Anglijas. – Elija paraudzījās uz Kolinu. – Un kur tad ir pārējie divi, kas pretendē uz šo darbu?

      – Mājās. Pie baseina. Mamma aizgāja nosnausties.

      Elija pavīpsnāja. – Tava māte nekad mūžā nav gulējusi diendusu.

      – Es to zinu, – Kolins atbildēja un pasmaidīja.

      – Un kādas sviestmaizes jūs abi vēlaties? – Elija atkal paraudzījās vispirms uz Kolinu, tad uz Džemmu.

      – Ar rostbifu, – abi vienā balsī atsaucās.

      – Un piedevās? Man ir kāpostu salāti un kartupeļu salāti.

      – Kāpostu, – abi, gluži kā sarunājuši, atkal vienā balsī atteica.

      – Tūlīt dabūsiet. – Kad Elija aizgriezās, viņas sejā rotājās smaids.

      – Vai gribēsi apskatīt apkārtni? – Kolins vaicāja.

      – Lai varu Ailai pastāstīt par vietu, kur viņa dzīvos?

      – Jā, tieši tā es arī biju iedomājies, – Kolins ķircinājās, bet Džemmai darba iegūšana vai neiegūšana nebija nekāds joks, to viņš redzēja pēc meitenes sejas izteiksmes. Viņa balss kļuva klusāka. – Es šovakar parunāšu ar mammu. Ceru, ka arī tētim būs savs vārds sakāms. Un Šeimusam. Varbūt mums trim izdosies pierunāt viņu izvēlēties pareizo cilvēku. – Kolins jau grasījās sacīt vēl kaut ko, bet apklusa, jo sieviete, kura stāvēja pie izliktajām graudaugu pārslām, pagriezās uz viņa pusi.

      – Kolin! – viņa teica. – Biju šodien iegājusi tavā birojā, bet Roja sacīja, ka tev esot ģimenes lietas kārtojamas. Es ļoti priecājos tevi satikt!

      – Vai tas notika atkal, Tāra? – Kolins vaicāja.

      Pirmo reizi Džemma redzēja Kolina “šerifa seju”. Vienā sekundē no ķircinātāja un smējēja viņš kļuva par ļoti nopietnu cilvēku.

      – Kāds atkal izbradājis manas puķes, – sieviete atbildēja, un Džemmai nācās apslēpt smaidu. Ziņu izlaidumi bija pilni ar stāstiem par slepkavībām un citiem šaušalīgiem noziegumiem, bet šī sieviete uztraucās par savām tulpēm!

      – Vai Roja izveidoja pēdu atlējumus?

      – Jā. Ieradās uzreiz pēc tam, kad piezvanīju.

      Džemma iepleta acis. Pēdu atlējumi?! Izskatījās, ka viss ir daudz nopietnāk par izbradātām puķēm.

      – Es nezinu, ko iesākt, Kolin, – Tāra sacīja. – Man ir divi mazi bērni, un tagad, kad Džimijs tik bieži ir projām…

      Kolins apskāva sievieti, un viņa piespieda vaigu vīrieša krūtīm, ar pūlēm valdīdama asaras. – Vai vēlies padzīvot mūsu viesu namiņā? – viņš vaicāja. – Lielākais jau ir aizņemts, bet jūs ar bērniem esat laipni aicināti apmesties otrajā.

      Viņa atvirzījās. – Nē, mums viss būs labi. Tas cilvēks, ko tu ieteici, uzliks novērošanas kameras, un Džimijs šovakar būs mājās. Mums viss būs labi. – Tāra izņēma nēzdodziņu no kabatas un izšņauca degunu. Tad viņa paraudzījās uz Džemmu. – Jaunā draudzene?

      – Es esmu viena no pretendentēm uz misis Freizeres piedāvāto darba vietu. Runa ir par dokumentu kataloģizāciju, – Džemma aši paskaidroja un pakāpās mazliet tālāk no Kolina. Šī bija maza pilsētiņa, un viņa nevēlējās būt par tenku iemeslu.

      Spriežot pēc Tāras vienaldzīgās sejas, viņai nebija ne jausmas par ko Džemma runā. – Ja Kolinam tu patīc, es balsoju par tevi. – Viņa lūkojās savos iepirkumu ratiņos. – Man jāiet, lai tas viss neatkūst. Kolin, paldies par tavu… par visu.

      – Tev ir mana mobilā telefona numurs. Ja dzirdi kaut ko vai kaut ko pamani, tikai piezvani man, un es būšu klāt.

      – Paldies! – Tāra pateica un aizstūma iepirkumu ratiņus. Viņš pagriezās pret Džemmu, izskatīdamies tik ikdienišķi, it kā nebūtu atgadījies nekas neparasts. – Šī ir tā vieta, kur Elija glabā brokastu pārslas. Ja tev garšo Kellogg’s Raisin Bran… tādas, kā ēd īsti cilvēki… tad pateicies man, ka tās te ir. Es paziņoju Elijai, ka braukšu uz Viljamsburgu, ja viņa nesāks tirgot arī Kellogg’s Raisin Bran, un…

      – Par ko bija runa? – Džemma vaicāja, pārtraukdama Kolinu. – Lūdzu, pasaki, ka drīksti man to atklāt, jo citādi es sajukšu prātā, mēģinot izdomāt pati.

      Kolins paraustīja plecus. – Mēs neko skaidri nezinām. Kāds nemitējas izbradāt Tāras puķu dobes, un tas parasti notiek ap pusnakti. Vakar lija sīks lietutiņš, tāpēc mana vietniece Roja varēja izgatavot pēdu atlējumus. Tā gan ir vecmodīga metode, bet mēs jau arī dzīvojam vecmodīgā pilsētā, un mūsu budžets ir visai ierobežots…

      – Vai tu domā, ka tas tiek darīts ļaunprātīgi, ar nolūku viņu iebiedēt? Vai tas varētu būt zaglis? Vai pat ļaunāk…

      – Ielaušanās nav bijusi, nekas nav paņemts arī no viņas pagalma, taču Tāra ir pārbiedēta līdz neprātam. Viņa likusi izvietot novērošanas kameras.

      – Un tu viņai piedāvāji pajumti, – Džemma sacīja.

      – J-jā. Viesu namiņus mēs galvenokārt izmantojam, lai izmitinātu cilvēkus, kam tas nepieciešams. Elija mums māj ar roku. Mūsu sviestmaizes ir gatavas.

      Džemma devās viņam līdzi uz tālāko veikala daļu un pagaidīja, kamēr Elija iedod Kolinam baltu turzu.

      – Vai runāji ar Tāru? – Elija vaicāja.

      – Jā, СКАЧАТЬ