Vēlmju akmens. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ dēlam skatienu, kurš vēstīja, ka tas ir tikai sākums. Iesaistījusies jelkādā projektā, misis Freizere kļuva līdzīga dabas spēkam, apmēram tādam kā tornado, kas traucas pāri zemei, noslaucīdams visu savā ceļā. Izskatījās, ka Riptonas grāfa lieta kļūs par viņas nākamo aizraušanos.

      Tas notika pirms trim gadiem, bet nesen Anglijā grāfa ģimenei piederējusī māja tika izlikta pārdošanā. Misteram Freizeram nācās pamatīgi nopūlēties, lai atrunātu sievu no nodoma to iegādāties. Tika atrasts kompromiss – viņa nopirka visus dokumentus, kas glabājās mājā. Visus līdz pēdējai papīra druskai. “Mūsu vēsture” – tā viņa tos nodēvēja. Dokumenti tika savākti un nogādāti uz viņu mājām Virdžīnijā. Kad viņa atgriezās no sava brauciena uz izsoli, kurp bija devusies viena pati, ģimene nodomāja, ka māte droši vien iegādājusies kādu pusduci papīriem pilnu kastu. Rēķini tobrīd vēl nebija atsūtīti. Tomēr ieradās seši FedEx furgoni un atveda profesionāli iesaiņotus koferus, grozus, kastes un pat ceļasomas, kuras bija piebāztas ar laika zoba skartiem veciem dokumentiem.

      Misters Freizers nepavisam nejutās laimīgs, kad nācās no viesu namiņa garāžas izbraukt divus antīkus automobiļus, lai to vietā sakrautu sievas jaunieguvumus. – Alij, – paraudzījies uz kolekciju, viņš neiedomājami pacietīgi sacīja. – Kurš gan to visu… to visu varēs…

      – Visumīļais, par to neraizējies! Esmu par to parūpējusies. Es piezvanīju Fredijam, mēs ilgi un pamatīgi pārrunājām, kā varētu šo visu izskatīt. Viņš piedāvāja patiesi izcilu risinājumu.

      – Fredijs? – misters Freizers stīvi pārvaicāja. Frederiks Dž. Taunzends bija rektors universitātē, kuru absolvējusi viņa sieva. Turklāt arī kādreizējais mīļotais. Vīrietis, ar kuru viņa gandrīz bija apprecējusies. – Un kā tad vecajam zēnam Fredijam klājas? – misters Freizers caur sakostiem zobiem vaicāja.

      – Kā allaž lieliski. Viņš man nosūtīs vairāku šim uzdevumam piemērotu studentu dzīves un darba aprakstus. Iespējams, tie būs pat doktoranti. Izvēlēšos četrus vai piecus un uzaicināšu šurp uz interviju. Vai varbūt, tavuprāt, tas ir par daudz? Varbūt man vajadzētu samazināt skaitu un izvēlēties trīs kandidātus. Jā, tā ir laba doma. Fredijs apsolīja, ka atsūtīs pašus labākos, kādus vien universitāte spēj piedāvāt. Ko tu par to saki, mīļais?

      Misters Freizers piemiegtām acīm paraudzījās uz sievu. Viņš skaidri manīja, ka tiek muļķots. Misis Freizere ne tuvu nebija pateikusi visu. Nu, kaut vai to, cik lielu algu jau noteikti piedāvājusi par šo darbu, vai arī to, cik ilgi izvēlētais kandidāts pie viņiem strādās. Tā kā sieva bija uzstājusi, ka jaunieguvumi jānovieto garāžā pie viesu namiņa, viņam bija aizdomas arī par to, kur šis students dzīvos. – Es domāju, – viņš lēnām sacīja, – ka mēs abi apsēdīsimies un tu man izstāstīsi visu, ko esi iecerējusi darīt.

      – Protams, dārgais, – viņa smaidot atteica. – Ar prieku tev visu izstāstīšu.

      Tajā dienā pie vakariņu galda ģimene tika iepazīstināta ar mātes ieceri nolīgt kādu, kurš mitinātos viesu namiņā un divu vai vairāku gadu laikā izlasītu un kataloģizētu visus no Anglijas atvestos dokumentus.

      – Divus gadus?! – Perijs satriekts pārvaicāja.

      Lenijs savukārt piebilda: – Tikai izvēlies sievieti. Un skaistu.

      – Trīs draudzenes tev pašlaik jau ir. Manuprāt, ar to pilnīgi pietiek, – misters Freizers aizrādīja, bet Lenijs tikai pasmaidīja.

      Misis Freizere pievērsās vecākajam dēlam: – Kolin, un ko domā tu?

      Ģimenē visi zināja, ka parasti Kolins nemēdz izpaust savas domas. Viņa māte bieži sacīja, ka vecākais dēls piedzimis ar neatkarīgu raksturu, tāpēc dodas, kur un kad pats vēlas. Viņa tēvs teica, ka vainojami apstākļi. Kad Kolinam bija tikai trīs gadi, viņam bija divi jaunāki brāļi, kuri nemitīgi pieprasīja lielāko daļu vecāku uzmanības. Tēvam nācās strādāt septiņdesmit stundu nedēļā, bet mātei bija jātiek galā ar diviem mazākajiem bērniem, un Kolins iemācījās pats parūpēties par sevi, ar savām vēlmēm un vajadzībām neapgrūtinot citus.

      – Es domāju, – Kolins lēnām atbildēja, – ka tev tas nāks par labu.

      Šeimuss, jaunākais dēls ģimenē, nākamajā gadā uzsāks mācības koledžā, un mātei būs vientulīgi. Edilīnā dzīvoja vienīgi Kolins, taču viņš tik daudz laika pavadīja pilsētā, ka tikpat labi varēja dzīvot arī citā štatā. Kāds, kurš mitinātos viesu namiņā un vītu stāstus par ģimenes vēsturi, droši vien sagādātu labu izklaidi viņu mātei. Iespējams, viņa pat uz brīdi varētu aizmirst, ka bērni izkaisīti pa visu valsti.

      Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, Kolins sprieda, ka viņam vajadzēja vairāk iesaistīties lēmuma pieņemšanā par kāda svešinieka izmitināšanu ģimenes īpašumā uz tik ilgu laiku. Viņš bija saticies ar diviem kandidātiem, un tie viņam nepavisam nepatika. Gan jaunais vīrietis, gan sieviete bija gara auguma, ļoti slaidi. Abi ģērbušies lieliskās dārgās drānās. Sieviete raudzījās uz Leniju ar tādu skatienu, ka likās – tajā neona gaismās jau atmirdz kāzu torte. Un Kolins bija pamanījis, ka vīrietis paceļ šķīvi, lai izlasītu ražotāja vārdu. Pagaidām neviens no viņiem nebija ieskatījies kādā grāmatā un nepavisam neizrādīja interesi par netīrajām kastēm viesu namā.

      Kolins jau iztēlojās, kā viss notiks. Nolīgtais vai nolīgtā brīvi staigās pa viņu īpašumu un allaž atradīs ieganstu, lai pievienotos ģimenei. Un Kolina māte, dāsna būdama, to pieļaus. Kolins gara acīm redzēja, kā vīrietis pie viņiem iekārtojas uz divdesmit gadiem. Māte sacītu: “Mani bērni taču ir devušies projām; kālab gan Kērks nevarētu būt šeit, pie manis?” Kolins šo ieceri aizvien vairāk uztvēra kā postošu nelaimi.

      Runājot par pēdējo pretendenti – viņa pat nebija ieradusies uz pusdienām. Jaunā sieviete, kura ieradās ātrāk, Lenijam bija paguvusi ārkārtīgi iepatikties, un viņš labprātīgi pieteicās aiziet pakaļ arī otrajai. Viņaprāt, jo vairāk jaunu un skaistu sieviešu apkārt, jo labāk.

      Kad tika uzdoti jautājumi par trešo kandidāti, misis Freizere bija atbildējusi: – Ļaujiet viņai palikt tur, kur viņa ir. – Un to viņa pateica tādā tonī, ka Kolins novaidējās. Izskatījās, ka māte jau pieņēmusi lēmumu par to, kuru kandidātu nolīgs, un vairs nav nepieciešams uzzināt kaut ko vairāk par trešo. Kolins gan turpināja cerēt, ka šī studente interesēsies arī par kaut ko vairāk, nevis tikai par ģimenes īpašumiem.

      – Māt, – Kolins teica, kad viņi devās pusdienās, – es domāju, ka arī tai otrai sievietei ir jābūt šeit. Tev ar viņu jāparunā.

      – Esmu jau noskaidrojusi visu, ko man par viņu vajadzēja zināt. Vienkārši izbaudīsim jauku maltīti, labi? Kērks un Aila ir uzjautrinoši, vai ne?

      – J-jā, vienreizēji, – Kolins atbildēja, kad māte paspraucās viņam garām. Viņš mēģināja māti aizturēt. – Es tikai iedomājos…

      Misis Freizere pagriezās pret Kolinu. – Ja reiz tā otra meitene tevi tik ļoti interesē, tu vari pats aizbraukt viņai pakaļ. Atstāju viņu viesu namiņā. Pieņemu, ka viņa tur atrodas joprojām. – Misis Freizere iegāja ēdamistabā.

      Jau spēris soli viņai pakaļ, durvīs Kolins apstājās. СКАЧАТЬ