Vēlmju akmens. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – Jūs taču vēl neesat beiguši pusdienot, ko? – Brīdi Kolins klusēja. – O! Nu, protams. Šurp? Tagad? Nē, hmm… patiesībā es… tagad esmu ceļā uz pilsētu. Paēdīšu tur. – Viņš klausījās runātājā un vēroja Džemmu. – Piedod, mamm. Satiksimies pie vakariņām. – Viņš beidza sarunu un Džemmai teica: – Visa kompānija ir ceļā uz šejieni. Es dodos projām. Vai gribat braukt kopā ar mani un kaut ko ieēst pusdienās?

      – Es to darītu ar lielāko prieku, tomēr baidos, ka jau tāpat esmu aizvainojusi jūsu māti. Domāju, labāk būs, ja palikšu. Bet, vienalga, paldies par piedāvājumu. – Džemma paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka nolikusi visu atpakaļ tieši tur, kur iepriekš. Viņa pagriezās un pavērās uz Kolinu, kurš joprojām sēdēja krēslā pie durvīm. – Labāk steidzieties projām. Jau dzirdu viņus tuvojamies.

      – Domāju, ka mirkli pagaidīšu, – viņš atteica. – Jūs šo darbu patiešām gribat, vai ne?

      – Jūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti.

      – Patiesībā spēju gan. Arī es reiz kaut ko vēlējos.

      – Vai dabūjāt?

      – Jā, – viņš atbildēja.

      Džemma viņam uzsmaidīja, tomēr nekādi nespēja iedomāties, ko gan tāds bagāts cilvēks kā Kolins varētu vēlēties tikpat karsti kā viņa šo darbu. Izdzirdējusi Ailas spalgos smieklus, viņa paraudzījās ārā pa stikla durvīm. Kērks un Aila gāja katrs savā pusē misis Freizerei, tagad viņi jau atradās vien dažu jardu attālumā no viesu namiņa un izskatījās pēc seniem draugiem. Acīmredzot misis Freizerei bija cits viedoklis par potenciālajiem līgumdarbiniekiem nekā viņas dēlam. Žēl, ka tieši misis Freizere būs tā, kas pieņems kādu darbā.

      Tiklīdz Džemma spēra soli tuvāk durvīm, Kolins pasteidzās pirmais un atvēra tās, lai māte varētu ienākt.

      – Kolin! – misis Freizere pārsteigumā izsaucās. – Man likās, ka tu devies uz pilsētu pusdienās.

      – Nevarēju atraut Džemmu no viņas pētījumiem, tāpēc nolēmu, ka labāk pagaidīšu.

      – O! Vai jūs esat sadraudzējušies?

      – Viņu interesē tikai tavi garlaicīgie vecie papīri, – viņš sacīja un atvēra durvis plašāk, lai varētu ienākt arī pārējie divi.

      – Sveicināts vēlreiz, – Aila moži sacīja Kolinam. Izklausījās, ka abi ir pazīstami jau gadiem ilgi. – Džemma, mīļā, tu palaidi garām patiešām izcilu maltīti! – Aila piegāja pie viņas un noskūpstīja uz vaiga.

      Pagalam izbrīnīta, Džemma iepleta acis. Viņa nebūt nepiederēja pie tām pašām aprindām, kurās apgrozījās Aila. Un pilnīgi noteikti viņas nekad agrāk nebija šādi skūpstījušās sasveicinoties.

      – Džemma, – Kērks teica un arī noskūpstīja viņas vaigu. – Vai šī nav viena brīnišķīga vieta?

      – Ir gan, – Džemma atteica.

      – Tas, ko jūs esat izdarījusi ar šo nelielo namiņu, ir vienkārši pasakaini, – Aila sacīja misis Freizerei. – Lūdzu, tikai nesakiet, ka bijāt nolīgusi interjera dizaineru!

      – Es nopirku dažas lietas, kuras piederējušas mana vīra ģimenei, – misis Freizere atturīgi teica.

      – Māt, tu nopirki pilnīgi visu, kam reiz, iespējams, pieskārušās kāda Freizeru senča roka, – Kolins aizrādīja.

      – Šeimuss, – Džemma sacīja, un visi pagriezās, lai paraudzītos uz runātāju.

      – Jā, mans jaunākais dēls, – misis Freizere teica. – Nemaz nezināju, ka esat pazīstami.

      Kērks piebilda: – Apburošs jauns cilvēks. Patiešām apbrīnoju viņa veikumu.

      – Es domāju, ka Džemma runāja par pirmo Šeimusu, – Kolins iestarpināja. – To, kurš palīdzēja dibināt Edilīnu.

      Visi atkal paraudzījās uz Džemmu, un viņa piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa bija tik satraukta, ka gandrīz nespēja parunāt. Kvēlā vēlēšanās dabūt šo darbu mēli bija sasaistījusi gluži stīvu.

      – Kur jūs par viņu dzirdējāt? – misis Freizere vaicāja.

      Džemma dziļi ievilka elpu. – Viņa vārds bija minēts Edilīnas vēsturē, kas publicēta interneta mājaslapā, kā arī jūsu ģimenes ģenealoģijā. Man likās interesanti uzzināt, kādi notikumi veicināja bankrotu tai paaudzei, kas nāca pēc viņa. Internetā atradu ziņas par laiku, kad ģimenes māja tika atpirkta. Astoņpadsmitā gadsimta beigās to izdarīja Amerikas ieceļotāju Šeimusa un Prūdensas Freizeru dēls. Tad uzvārds tika mainīts uz Lankasters. Freizeri vairs netika pieminēti. Vai atsvešināšanos veicināja lielais attālums starp Ameriku un Angliju, vai arī bija vēl kāds nesaskaņu iemesls?

      Apklususi Džemma pamanīja, kā misis Freizere, Aila un Kērks uz viņu skatās. Kolins stāvēja visiem aiz muguras, un viņa acis mirdzēja. Likās, viņš priecājas par visu, kas te notiek.

      – Atvainojiet! – Džemma pakāpās soli atpakaļ. – Es nevēlējos rakņāties svešā dzīvē. Tā bija tikai ziņkārība, vairāk nekas.

      – Jā, labi, – misis Freizere noteica un pagriezās pret Ailu. – Kas attiecas uz jūsu jautājumu… nē, es neaicināju dizaineru.

      – Bet izskatās pēc profesionāļa veikuma! Vai neiebilstat, ja vēlreiz apskatīsim dzīvojamo istabu? – Aila veltīja Džemmai skatienu, kas skaidri pauda, ka viņa tikko ir zaudējusi iespējas iegūt šo darbu.

      – Protams. – Misis Freizere izgāja pirmā, viņai cieši pa pēdām sekoja Aila.

      – Ielīdi, kur nevajag, ko? – Kērks noteica un tad arī izgāja no telpas.

      Palikusi divatā ar Kolinu, Džemma sacīja: – Es un mana lielā mute! Kāpēc gan es nevarēju viņai pavaicāt kaut ko par paklāju vai rakstāmgaldu?

      – Jo tev tas nepavisam nešķiet interesanti.

      – Taisnība, taču man vajadzēja izlikties… – Viņa apklusa. – Tūlīt iešu turp un pamēģināšu pierādīt tavai mātei, ka neesmu rupjākais cilvēks uz šīs pasaules. – Džemma apstājās durvīs. – Aši! Pasaki, kas viņai patīk.

      – Pašlaik viņas lielākā kaislība ir mana tēva aristokrātiskie senči.

      – Taču es tieši… – Džemma iepleta acis.

      – Pareizi. Tu pavaicāji par viņiem un parādīji, ka jau esi paguvusi veikt nelielu izpētes darbu.

      Džemma stāvēja un izbrīnā mirkšķināja acis. – Bet viņu vairāk interesē pļāpāšana ar Ailu par telpu dizainu.

      – Arī man likās tāpat, taču tad es ieraudzīju mātes seju brīdī, kad viņa klausījās tevī. Māte nevar ciest, ja kāds СКАЧАТЬ