Lavandas rīts. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ automašīnai pārvadāja mazāka mašīna. Bija sestdiena, un mēs, pulciņš bērnu, gandrīz novedām mēbeļu pārvadātājus līdz ārprātam. Mēs joņojām ap auto, pa māju un pat pamanījāmies noslēpties skapjos, kurus viņi pārnēsāja. Viņi bija gatavi samest mūs visus dīķī.

      – Ko par to teica jūsu vecāki? Vai tad tas nebija bīstami?

      – Viņi turpat vien bija un visu vēroja. Tie pieaugušie, kuri nevarēja būt klāt, samaksāja mums par to, lai mēs ik pēc stundas aizskrienam pie viņiem un pastāstām, kas muižā notiek. Sārai piederēja divritenis, tāpēc ziņas pieaugušajiem piegādāja viņa. Zini, es joprojām esmu pārliecināts, ka viņa nesadalīja naudu taisnīgi. Es domāju, ka lielāko daļu viņa paglabāja sev.

      – Brālēni un māsīcas, – Džosija teica un smaidīja. – Viens par visiem, visi par vienu.

      Remzijs salauza šokolādi gabaliņos, salika to nelielajā katliņā, kas bija pievienots pie elektriskās strāvas avota, un sāka gabaliņus maisīt.

      – Laikam jau tev taisnība. Kad bijām mazi, tas šķita jautri, bet tagad tas drīzāk traucē. Piemēram, šodien. Es tiešām atvainojos par…

      Džosija vairs negribēja dzirdēt ne vārda par Ljūku un sinepēm.

      – Ko pārvadātāji aizveda?

      – Visu labo.

      – Dzelteno dīvānu, galdus, lielo drēbju skapi, četrus ēdamistabas krēslus, – Džosija uzskaitīja. – Tas viss nokļuva Edi jaunkundzes mājā Floridā. Ja nemaldos, tās mēbeles, kas netika nosūtītas atpakaļ, viņa pārdeva izsolē.

      – Pārdeva gan, es to zinu pavisam droši.

      – Un nauda?

      – Nē, – Remzijs atteica, – šovakar es negrasos runāt par darījumiem. Tas nozīmē, ka tev nāksies ierasties manā birojā pirmdienas rītā, tad es tev visu izstāstīšu.

      – Varu derēt, ka ir arī kādi sevišķi apstākļi, kas skar muižu, vai ne?

      Remzijs papurināja galvu.

      – Nemaz nemēģini mani apmuļķot. Es neteikšu ne vārda. – Labi, – Džosija padevās un iemalkoja vīnu. – Tātad Edi jaunkundze savāca labās mēbeles un atstāja brālim sliktās, lai viņš varētu tās pārdot un nomaksāt savus azartspēļu parādus.

      – Māte reiz teica, ka Edi jaunkundze izmantoja brāli kā iemeslu sarīkot lielu dārza izpārdošanu. Tādā veidā viņa ietaupīja naudu un deva brālim nodarbošanos.

      – Tā viņa tiešām varētu rīkoties.

      – Nu re! – Remzijs iesaucās. – Šokolāde ir gatava. Paņem šo… – Viņš pastiepa nelielu kasti ar garām dakšiņām, – …un uzdur vienu no šīm. – Viņš atvēra kastīti, kurā gozējās lielas, nogatavojušās zemenes. – Iemērc šokolādē.

      Džosija izdarīja visu, ko viņai lika.

      – Brīnumgardi. Patiešām brīnišķīgi. Tā vien šķiet, ka es jau esmu stāvoklī. – Tā kā Remzijs klusēja, Džosija paskaidroja: – Tā jau atkal bija mana dumjā humora izjūta.

      – Nē, man patīk. Gluži vienkārši neesmu pieradis pie skaistām meitenēm, kuras prot plēst jokus.

      – Skaistām meitenēm tas nav jādara. Viņām ir tikai jāsēž, un ar to ir pietiekami.

      – Es gribēju teikt… – Remzijs iesāka un apklusa. – Laikam es atstāju muļķa iespaidu. Es gluži vienkārši ļoti vēlos, lai šis vakars ir veiksmīgs.

      Džoslina noslaucīja šokolādi no zoda.

      – Manuprāt, pagaidām viss norisinās veiksmīgi. Paldies, ka sagatavoji guļamistabu.

      – Guļamistabu?

      – Gultasveļa, ziepes, tamlīdzīgas lietas. Ja tu nebūtu to visu sagatavojis, man nāktos sameklēt citu vietu, kur pavadīt nakti. To taču paveici tu, vai ne?

      – Diemžēl nē. Visticamāk, to izdarīja kāda sieviete no draudzes.

      – Starp citu, pa ceļam uz šejieni es ievēroju baznīcu. Mēs ar Edi jaunkundzi apmeklējām sprediķus katru svētdienu, un man tā pietrūkst.

      – Baznīca, – Remzijs atkārtoja tik nedroši, it kā nekad iepriekš nebūtu par šādu vietu dzirdējis. – Ja tu svētdienā ieradīsies baznīcā, mana māte uzskatīs tevi par tik nevainojamu, ka iegādāsies mums laulību gredzenus.

      – Vai ir tik nopietni?

      – Protams! Es esmu trīsdesmit divus gadus vecs un joprojām neesmu radījis bērnu.

      – Un kā ar tavu māsu un pārējiem brāļiem un māsām?

      – Mēs esam divi, – Remzijs paskaidroja, – un manai mātei nepietiek ar Vivas bērnu pulciņu vien, viņa grib, lai bērni būtu arī man.

      Redzot, kā Remzijs uz viņu skatās, Džosija nesaprata, vai būtu jākrīt viņa skavās, vai arī jāizstumj viņš laukā pa durvīm un tās jāaizslēdz.

      – Man nepieciešams piektā izmēra gredzens, četru karātu sārts briljants ar smaragda slīpējumu.

      Tagad Remzijs ievaidējās.

      – Pasaki to viņai, un ar mani būs cauri.

      – Vai Sāra šuj arī kāzu kleitas? Ja tā, man ir šis tas padomā. – Kad Remzijs iesmējās, Džosija turpināja: – Nē, es runāju nopietni. Kā tev šķiet, vai Sāras mamma spētu izaudzēt baltas rozes tādā skaitā, lai varētu ar tām izrotāt baznīcu?

      – Izbeidz! – Remzijs iesaucās un smējās. – Nopietni, mēs nevaram runāt par precēšanos, jo māte to noteikti kaut kādā veidā uzzinās un parādīsies uz manu durvju sliekšņa. Ja tu nojaustu, ko man nākas pārdzīvot… – Viņš aprāvās. – Es gribu uzzināt kaut ko par tevi un Edi jaunkundzi.

      – Mēs esam radniecīgas dvēseles, – Džoslina teica, tomēr pēkšņi izlēma nestāstīt par savu dzīvi. “Ja viss tiks atklāts jau šovakar, par ko mēs sarunāsimies otrajā tikšanās reizē?” Viņa no visas sirds cerēja, ka tāda reize būs, jo viņai šis vīrietis patika.

      – Labi, – Remzijs teica, – paturi savus noslēpumus. Bet agri vai vēlu es tos no tevis izvilkšu.

      Džosija noraudzījās, kā viņš pieceļas no spilvena un izstaipās. Viņa krekls pieplaka pie krūtīm un rokām, un Džosija nespēja novērst no tām skatienu. Kad Remzijs to pamanīja, viņa strauji novērsās, bet ne pietiekami ātri, un tas bija iemesls sakaunēties.

      – Vai tu spēlē golfu? – viņš jautāja.

      – Ko?

      – Golfu. Vai tu to spēlē?

СКАЧАТЬ