Lavandas rīts. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un šūšanas piederumu kasti savā vestibilā; iespējams, vajadzētu tos aiznest atpakaļ.

      Pēc dažām minūtēm Džoslina ieradās Sāras dzīvoklī – viņa bija atstājusi durvis neaizslēgtas, tomēr vēl nebija atgriezusies. Brīdī, kad Džoslina nolika traukus, pie durvīm kāds pieklauvēja. Viņa šaubījās, vai vajadzētu tās atvērt. “Te galu galā dzīvo Sāra. Jā, bet pati muiža pieder man.”

      Džoslina atvēra durvis un ieraudzīja gara auguma vīrieti ar tumšiem matiem. Viņam mugurā bija džinsi un netīrs krekls, viņš nebija skuvies dienām ilgi, tomēr šie sīkumi nespēja nomākt viņa skaistumu. Viņam bija tumši zaļas acis, tāds deguns, kam varētu piemērot vienīgi apzīmējumu “patriciešu”, nevainojami veidots zods un pilnīgas lūpas. Sāra aprakstīja viņu kā “skaistu”, un viņai izrādījās taisnība.

      – Tu esi jaunā muižas īpašniece. – Tas bija apgalvojums, nevis jautājums.

      Viņam bija zema, skanīga balss – tieši tāda, kāda tā šķita telefona sarunā. Džoslinai nebija šaubu, ka viņa nekad iepriekš nav satikusi vīrieti, kurš viņai šķistu tik pievilcīgs.

      – Jā, esmu gan. Un tu esi Remzijs.

      – Remzijs? Protams, nē! Viņš ir advokāts. Vai es izskatos pēc advokāta?

      – Ak. – Viņa bija vīlusies un novērsās, lai vīrietis nepamanītu, cik ļoti viņš Džoslinai patīk. – Jā, laikam jau neizskaties. Tu esi ieradies pie Sāras, vai ne? Viņas nav mājās.

      – Zinu. Es redzēju, ka viņa aizgāja.

      Džoslina pagriezās, lai aplūkotu vīrieti, kurš joprojām stāvēja pie durvju sliekšņa.

      – Ja tu zini, ka viņas te nav, kāpēc pieklauvēji pie durvīm?

      – Es esmu tavs dārznieks. Ljūks Konors. – Viņš cieši skatījās uz Džoslinu, it kā mēģinātu saprast, kas viņa īsti ir.

      – Nu vai zini! – Džoslina iesaucās. – Tu nevari tā vienkārši šeit ierasties un…

      – Netrako, – Ljūks attrauca un aizvēra aiz sevis ieejas durvis.

      – Šī nav mana māja, un, manuprāt, tev nebūtu šeit jāatrodas.

      – Ir gan.

      – Kas?

      – Tava māja.

      – Jā, teorētiski tā ir, bet šī mājas daļa tiek izīrēta Sārai Šovai. Viņa…

      – Viņa ir mana māsīca, – Ljūks izmeta pār plecu, ejot uz virtuvi.

      Džoslina sekoja viņam pa pēdām.

      – Ja tu esi Sāras brālēns, tad Remzijs ir tavs brālis?

      Ljūks atvēra ledusskapi un izņēma no tā alus pudeli. Atspiedies pret virtuves leti, viņš rūpīgi aplūkoja Džoslinu tādā veidā, kas viņai nekad nebija paticis. Tāds skatiens bija raksturīgs vīriešiem, kuri labi apzinās savu pievilcību un izturas tik bravūrīgi, it kā varētu iegūt jebkuru sievieti – ja vien to gribētu.

      – Un kas tad īsti notiek ar tevi un veco labo brālēnu Remu? Vai esat kaut ko jau sarunājuši?

      Džoslina atkāpās. Pirmais pozitīvais iespaids par šo vīrieti pamazām gaisa.

      – Tā nav tava darīšana, un es viņu vēl neesmu satikusi. Sāra man pateica, ka Remzijs ir viņas brālēns; ja arī tu esi viņas brālēns, es secinu, ka jūs ar Remziju esat radinieki.

      – Tā ir. Mēs visi esam brālēni un māsīcas. Sāra, Rems, Čārlijs, Kens un es. Mums ir kopīgi vecvecāki.

      Kaut kas viņa attieksmē Džoslinai šķita nepatīkams. Ljūks viņu izsmēja, bet viņa nesaprata iemeslu. Pagaidām bija radies iespaids, ka visi pilsētas iedzīvotāji ir savstarpēji saistīti.

      – Un kā ar Remzija māsu? Vai viņa arī ir māsīca?

      Ljūks izskatījās apjucis.

      – Protams. Viņa… – Ljūks saprata, ka Džoslina viņu ķircina, un aprāvās. Dažus vārdus no brālēnu un māsīcu saraksta viņš nebija nosaucis. Ljūks secināja, ka jeņķi mīl uzjautrināties par radinieku tēmu. – Vai tu esi…

      – Tikai pamēģini pajautāt, vai es esmu jeņķis. Tad es…

      – Ko tad tu izdarīsi? – Ljūks ieinteresēti iepleta acis.

      – Es nogriezīšu rožu ziedus. Nezinu. Kā lai soda dārznieku?

      Ljūks uz viņu paraudzījās tā, ka viņa gandrīz piesarka.

      – Tas ir interesantākais jautājums, kādu šodien esmu dzirdējis.

      Džoslina juta strauji pieaugošu nepatiku pret šo vīrieti. Viņa ielūkojās rokaspulkstenī.

      – Man jādodas uz tikšanos.

      – Jā, ar Remu. Viņš jau ir klāt un nopūlas vaiga sviedros, lai ātri uzceltu jums abiem pasaku pasaulīti.

      – Žēl, ka tu sabojāji pārsteigumu.

      – Manuprāt, tā ir laika šķiešana.

      – Droši vien tavā priekšstatā par randiņu ietilpst sešas alus pudeles un kartupeļu čipsu paka. – Džoslina veltīja viņam nicinājuma pilnu skatienu.

      – Kukurūzas čipsu paka, – Ljūks izlaboja. – Man garšo kukurūzas čipsi. Sevišķi tie, kurus tirgo zilā iepakojumā. Ja sieviete pie manis ierastos ar zilo kukurūzas čipsu paku un sešām Samuel Adams pudelēm, viņai vakars varētu beigties labi.

      – Tev tas droši vien šķiet uzjautrinoši.

      – Es esmu godīgs.

      – Tu esi tieši tāds kā daudzi vīrieši, kurus esmu satikusi un nekad vairs negribētu satikt.

      Džoslina pagriezās pret durvīm, bet Ljūks nostājās viņai ceļā.

      – Tu vēl nevari iet projām. Rems teica, ka iedarbinās zvanu, kad viss būs gatavs.

      – Viņš tevi nosūtīja uz šejieni, lai tu mani aizturētu?

      – Viņš nav tik stulbs. Viņš nosūtīja mani uz šejieni, lai es palūgtu Sārai tevi kādu laiku nodarbināt, bet piemirsa man pajautāt, vai Sāra šeit vispār ir. Varbūt apsēdies un sēdi mierīgi, lai nesaburzītu savu smuko, jauno kleitiņu. Es uztaisīšu sev sviestmaizi. Varētu piedāvāt sviestmaizi arī tev, bet Rems ir atvedis tik daudz ēdiena, ka pietiktu pusei pilsētas iedzīvotāju, tāpēc tev nevajadzētu ēst tagad.

      Stāvēdama Sāras virtuves letes galā, Džoslina domāja, ko darīt tālāk. “Palikt šeit un ļaut šim augstprātīgajam vīrietim nesaprotamu iemeslu dēļ smieties par mani vai doties projām СКАЧАТЬ