Lavandas rīts. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vārds, es to negribēju. – Piepeši nicinošā attieksme un smīns, kas rotāja viņa seju kopš ienākšanas dzīvoklī, pazuda. – Atvaino, tiešām. – Ljūks pagriezās, paņēma tīru trauku lupatu no statīva virs izlietnes un to samitrināja. – Ļauj, es tev palīdzēšu, – viņš teica.

      Džoslina pavilka kleitas audumu tālāk no krūtīm un domāja, kā nepamanītai iekļūt atpakaļ mājā un pārģērbties tā, lai nesatiktu Remziju. Bet viņš bija solījis saklāt maltīti uz grīdas. Ja runa bija par vestibila grīdu, Džoslinai neizdosies slepus tikt viņam garām – tātad nāksies Remziju satikt ar sinepēm notraipītā kleitā.

      – Ko, pie velna, jūs darāt?

      Durvīs stāvēja vīrietis, kurš, bez šaubām, bija Remzijs. Par vienu vai divām collām īsāks nekā Ljūks un nedaudz apaļīgāks, bet viņam bija tādi paši tumši mati un zaļas acis, gandrīz tāds pats deguns un zods. Abi likās patiesi neatvairāmi.

      Džoslina novērsās no Remzija un paskatījās uz Ljūku, kurš turēja mitru lupatu virs viņas krūtīm. Viņa strauji atkāpās, lai Ljūks nevar viņu aizsniegt.

      – Viņš man uz kleitas uzmeta sinepes, – Džoslina taisnojās.

      Remzijs draudīgi raudzījās uz Ljūku.

      Ljūks pacēla rokas gaisā.

      – Tas bija negadījums. Zvēru. Viņa ir tavējā.

      Joprojām turēdams plaukstas gaisā, viņš izgāja no virtuves, un Džoslina dzirdēja, kā atveras un aizveras ieejas durvis.

      – Vai ar tevi viss kārtībā? – Remzijs apjautājās.

      – Jā. Tiešām, viss kārtībā, bet es izskatos šausmīgi. Es gribēju izskatīties puslīdz labi mūsu pirmajā tikšanās reizē.

      – Tu izskaties lieliski! – Remzijs iesaucās tik dedzīgi, ka Džoslina pasmaidīja.

      – Tas ir ļoti jauki no tavas puses.

      – Nē, nav. Vai piemirsi, ka es esmu advokāts? Varbūt dosimies uz tavu māju… tās galveno daļu… un paēdīsim? Vai esi izsalkusi?

      – Esmu izbadējusies.

      Remzijs pa gaiteni nokļuva līdz ieejas durvīm, atvēra tās un pieturēja, un brīdī, kad Džoslina atradās blakus, ierunājās:

      – Es atvainojos par savu brālēnu. Ljūks ir… – Viņš paraustīja plecus, it kā trūktu vārdu, lai aprakstītu šo cilvēku.

      – Viss kārtībā, – Džoslina atbildēja. – Mums visiem ir radinieki.

      – Diemžēl man viņu ir vairāk nekā lielākajai daļai cilvēku.

      Kad viņi izgāja ārā, Džoslina redzēja, ka Ljūks aizsteidzas projām sagrabējušā, vecā kravas automašīnā. Līdzīgus transporta līdzekļus viņa bērnībā redzēja pie tēva mājām. Pēc visa spriežot, Ljūks Konors piederēja pie tā vīriešu tipa, par kuru Edi jaunkundze Džoslinu bija brīdinājusi. Vēl ļaunāk – viņš bija tāds pats kā tas vīrietis, kurā bezcerīgi iemīlējās Džoslinas maigā, elegantā, izglītotā māte. Pēc kāzām Gerijs Mintons darīja visu iespējamo, lai kļūtu tāds, kādu viņu vēlējās redzēt sievas izsmalcinātie ģimenes locekļi, tomēr mēnesi pēc sievas nāves viņa dzīvē atgriezās ādas jakas, vaigubārda un Harley motocikli.

      – Tu tiešām nedusmojies? – Remzijs pārjautāja. – Vai Ljūks tevi stipri satrauca?

      – Protams, nē, – Džoslina atbildēja un, atgriezusies atpakaļ tagadnē, pasmaidīja. – Es pārģērbšos, un viss būs kārtībā.

      – Šovakar ikkatra tava vēlme man ir pavēle, – Remzijs paziņoja un viegli paklanījās.

      – Tādā gadījumā, drošsirdīgais bruņiniek, vediet mani uz savu pili, lai varu sagatavoties.

      Remzijs pasmīnēja, padeva Džoslinai roku, un kopā viņi devās uz ieeju Edilīnas muižā.

      Ceturtā nodaļa

      – Patiešām skaisti, – Džoslina atzina, un teica to pavisam godīgi.

      Remzijs bija ļoti centies, sagatavojot vakariņas, un viņa to novērtēja. Uz vestibila grīdas bija izklāta veca, balta, izšūta sega, un abās pusēs bija nolikti milzīgi spilveni. Vakariņām bija sagatavoti spageti ar vieglu mērci no tomātiem un bazilika, tāpat maize un salāti.

      – Vai dārzeņi ir no Sāras mātes dārza? – viņa painteresējās.

      – Protams. Ja es iegādātos tomātus veikalā, Sāras māte droši vien sarīkotu piketu pie mana biroja.

      Ēdiens tika pasniegts Limožas porcelāna traukos ar rakstu, kas Džoslinai ļoti patika. Vīna glāzes, visticamāk, bija iegādātas Viljamsburgā. Roku darbs astoņpadsmitā gadsimta stilā.

      Remzijs bija izstiepies uz spilvena iepretī Džoslinai un sveču gaismā izskatījās vēl pievilcīgāks nekā pirmajā tikšanās mirklī. Patiesību sakot, tas Džoslinu nedaudz satrauca. Šis vīrietis bija tik nevainojams, ka arī viņai gribējās tādai kļūt.

      – Kāpēc mājā ir tik maz mēbeļu? – Džosija jautāja. Viņa sēdēja taisnu muguru pretējā segas pusē. – Nevēlos izklausīties mantkārīga, bet šķiet savādi, ka gadsimtu garumā vairāku paaudžu apdzīvota māja ir tik tukša. Biju gaidījusi, ka tā būs līdz griestiem aizkrauta ar Viktorijas laikmeta priekšmetiem.

      – Iemeslu var aprakstīt ar vienu vārdu – Bērtrands, – Remzijs atbildēja. Viņš bija paēdis un malkoja baltvīnu. – Es par to neko daudz nezinu, jo ar Edi jaunkundzi personīgi sadarbojās mans tēvs, bet viņš klusībā lamājās ikreiz, kad sarunā tika pieminēts Bērtrands. Manuprāt, viņam bija problēmas ar zirgiem.

      – Tavam tēvam ir azartspēļu atkarība?

      Remzijs uz viņu paskatījās, lai noskaidrotu, vai tas bijis joks.

      – Atvaino. Tāda ir mana humora izjūta, – Džosija taisnojās. – Tātad Bērtrandam bija azartspēļu atkarība.

      Remzijs lūkojās viņā pāri vīna glāzes malai.

      – Kaut kāda atkarība viņam bija. Vismaz tā man šķiet. Es Edi jaunkundzi īsti labi nepazinu, bet viss par viņu dzirdētais mudināja domāt, ka viņas lēmums atļaut Bērtrandam pārdot gandrīz visu, kas šajā mājā atradās, ir dīvains. Atceros, kā reiz, kad vēl biju mazs, pie muižas piebrauca milzīgs kravas auto.

      – Tas tika iekšā pa šaurajiem vārtiem?

      – Tu esi vērīga! – Remzijs iesaucās. – Nē, starp kolonnām nevar izbraukt neviens kravas auto. Ljūks pie tām ne reizi vien apskrāpējis sava pikapa sānus.

      Remzijs iedzēra malku vīna un piecēlās kājās, lai novāktu atlikušos makaronus un salātus. Džosija sāka viņam palīdzēt, bet Remzijs СКАЧАТЬ