Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ taču tu atceries, – Kevana bilda.

      – Atceros gan. – Viljams paspieda arī sievietes roku. Viņi bija iepazinušies, kad advokāts noformēja abu testamentus. – Vai esi atveseļojusies no ievainojuma?

      – Jā. Paldies par apvaicāšanos.

      Viljams atmeta ar roku, it kā nebūtu radis izrādīt maigas, cilvēciskas jūtas vai saņemt komplimentus par tādām.

      – Endželo, – Kevana uzrunāja helikoptera pilotu. – Diezgan ilgs laiks pagājis.

      – Kopš Puertovaljartas, – plecīgais vīrs atsaucās, – toreiz apsargājām to biržas analītiķi. Atceries, kā viņam aiz katra stūra rēgojās saniknotie investori?

      – Un viens tiešām parādījās, velns parāvis! – Iepriecināts par atkalredzēšanos, Kevana paspieda pilotam roku. – Kā sokas lamām, kuras tu audzēji?

      – Tās izrādījās ņergas. Nekrustojās.

      – Vai tu esi pārliecināts, ka tie bija tēviņš un mātīte?

      – Tu domā, ka es nemāku atšķirt? Viņi vairāk spļaudījās, nekā mēģināja pāroties. Viena pat ņēma un iespļāva man taisni acī! Šeit! – Endželo ar vidējo pirkstu norādīja sev uz aci. Kevana nenoturējās neiesmējies. – Beigās viņas pārlēca pāri žogam. Kad atradu, lamas jau bija notriecis cementa vedējs. Būtu es gudrāks, labāk būtu šās apēdis, nevis mēģinājis audzēt.

      – Vai lamu gaļa ir garda?

      – Nav ne jausmas. Bet tagad es audzēju strausus. Tos noteikti var ēst. Turklāt viņi dēj olas basketbola bumbas lielumā.

      – Patiesi?

      – Es pārspīlēju tikai mazdrusciņ.

      Kevana atkal smējās. – Hombre, es pēc tevis jau esmu noilgojies.

      Viņš veda ciemiņus uz māju. Nonācis virtuvē, viņš atkal pārlaida skatienu monitoriem, pārliecinājās, ka nekā aizdomīga neredz, un iepazīstināja viesus ar misis Petersoni, kura tobrīd ar karoti pildīja pīrāgā ķirbju maisījumu.

      – Varu piedāvāt jums kaut ko ēdamu vai dzeramu, – Kevana sacīja.

      – Paldies, nē, – Viljams atteicās. – Mums ir jāpārrunā darīšanas. Pēc tam man jātiek uz Denveru.

      – Kas jūs gaida Denverā?

      – Vjetnamiešu uzņēmējs ar problēmu.

      – Ā! – Zinādams to, cik ļoti Viljamam nepatīk atklātība, Kevana saprata, ka vjetnamiešu uzņēmēja vietā patiesībā tikpat labi varētu būt japāņu beisbolists. – Biju cerējis, ka jūs kādu laiku šeit uzkavēsieties. Abi esat laipni lūgti paciemoties. Krāšņo saullēktu virs Tītona kalniem jūs nemūžam neaizmirsīsiet.

      – Citreiz.

      10. NODAĻA

      Kabinets izskatījās tieši tāpat kā viesu nama laikos. Blakus vecajam rakstāmgaldam pie sienas karājās fotogrāfijas, kurās bija redzami bērni makšķerējam, peldamies, jājam ar zirgiem un ceļam teltis pļavā blakus mājai. Pie otras sienas stiepās plaukti ar nodalījumiem pastam un ziņām. No visa iekārtojuma vējoja tikko manāma pīpes dūmu dvaka, atgādinot par tālu pagātni. Katrreiz, kad Kevanam uzmācās kārdinājums visu nokopt, viņš atcerējās divus apmēram trīsdesmit piecus gadus vecos vīriešus, kuri ieradās šeit pirms pāris gadiem. Abiem alusvēderiem, kas atbrauca ar Winnebago treileriem, līdzi bija garlaikota izskata sievas un bērni, kas nerimās grūstīties. Vīri lūdza Kevanam atļauju izrādīt ģimenēm bērnu dienu nometni, kurā viņi esot pavadījuši laimīgākās vasaras savā mūžā. Viņi nespēja vien noticēt, ka viss palicis tieši tāpat kā toreiz.

      “Laimīgākās vasaras.” Acīmredzot kopš tā laika viņu dzīvē nekādi uzlabojumi nebija vērojami, un Kevanam tas šķita skumji.

      Viljams apsēdās tumšajā ādas krēslā un atvēra portfeli. Kevana un Džeimija iekārtojās koka krēslos viņam iepretim.

      – Es atlidoju šo gaisa gabalu tālab, lai…

      – Bet es varētu tev aiztaupīt pūles un uzreiz paziņot, ka nevēlos šo darbu.

      – Darbu? Vai tu domā, ka es ierados piedāvāt tev darbu?

      – Vai tad ne?

      – Vārds “darbs” nav gluži precīzākais apzīmējums. – Viljama sejā parādījās uzjautrinājums. – Es tev piedāvāju visu.

      – Ko tu ar to domā?

      – Visu līdz pēdējai skrūvītei, kā daži izsakās.

      – Es nesaprotu.

      – Tev pieder viss, mans draugs.

      – Kas ir “viss”?

      – Global Protective Services. – Vispirms Kevana nosprieda, ka ir pārklausījies. Pēc tam sirds salēcās, un viņš dziļi ievilka elpu, kad Viljams paziņoja: – Dankans savā testamentā tev to novēlēja.

      Kevanu atkal pārņēma atmiņu vilnis. Slaidais, muskuļainais, ūsainais Dankans reiz bija Kevanas instruktors vienībā “Delta”. Aizgājis no armijas, Dankans nodibināja starptautisku apsardzes aģentūru, kas plauka un zēla, pateicoties izcilajam personālam, ko Dankans nolīga no bijušo īpašo uzdevumu vienību locekļu vidus – tie lielākoties bija viņa agrākie audzēkņi.

      Tolaik, kad Dankans gāja bojā, kompānijai Global Protective Services bija filiāles Ņujorkā, Londonā, Romā un Honkongā.

      Nākamo plānoja atvērt Tokijā.

      – Testamentā? – Kevana apspieda piepeši uzbangojušās dusmas. – Tu man to pastāsti tagad? Piecus mēnešus pēc viņa nāves?

      – Bija savi iemesli.

      – Kādi iemesli? Dievs tēvs, mēs varējām to pārrunāt Dankana bērēs. Mēs varējām…

      – Nē, – Viljams noliedza. – Mēs nevarējām.

      Kevana manīja, ka Džeimija nobažījusies raugās viņā.

      – Piedod, – viņš sacīja Viljamam. – Es negribēju nopelt tavu kompetenci.

      – Viss kārtībā. Turklāt tu joprojām sēro. Tad ir pieļaujams. Viens no iemesliem, kādēļ es par to runāju tikai tagad, ir tāds, ka bija grūti apliecināt Dankana nāvi, lai varētu uzsākt testamenta apstiprinājuma procesu.

      – Grūti apliecināt nāvi… – Kevana apmulsis pārjautāja, bet tad saprata. Ložu pēdas Dankana seju bija izkropļojušas tik ļoti, ka viņa identitāti nevarēja apliecināt ar stomatoloģisko ierakstu palīdzību. Ko nepanāca lodes, to izdarīja uguns. – Lai Dievs СКАЧАТЬ