Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ par mērķi. Šķiet, ka viņš nav novecojis ne par dienu. Joprojām ir formā. Sameklējis sev sasodīti glītu sievu. Maitas gabals tāds!”

      Viņš atsprādzēja no kabatas nazi ar gludu melnkoka spalu, to ar īkšķi atvāza un tad atkal aizvēra.

      – Šaušana mērķī, – viņš paziņoja.

      – Ar pistoli, – snaiperis piebalsoja.

      – Jā. Spriežot pēc blīkšķiem, deviņu milimetru patronas. Mērķis noteikti ir no metāla. Vai dzirdi, kā lodes nodārd pret to?

      – Precīzs šāvējs.

      – O, viņam neapšaubāmi ir precīza acs. Tieši tāpēc mēs esam šeit, augšā, un nevis lejā.

      Snaiperis skaitīja. – Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit.

      – Trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit.

      – Ietilpīga aptvere. Sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit. Ellīgi liela aptvere. Vai zini pistoli, kurā saiet tik daudz patronu?

      – Nē, – atteica novērotājs. – Pauze pēc desmitā šāviena bija mazliet garāka, lai gan to bija grūti pat ievērot. Tobrīd nomainīja aptveri.

      – Sasodīti ātri nomainīts.

      – Divdesmit divi. Divdesmit trīs. Pēc divdesmitā šāviena atkal nedaudz garāks klusuma brīdis.

      – Jā, īpaši ātra aptveres nomaiņa, – snaiperis piebalsoja. – Nekas. Es negrasos sarīkot ar viņu apšaudi un izšķaidīšu viņam aci no septiņdesmit jardu attāluma.

      Šāvienu dārdus, kas atbalsojās pāri kanjonam, nomāca aizvien skaļāka rūkoņa.

      7. NODAĻA

      Aizsargaustiņas gan noslāpē šāvienu trokšņus, bet apkārtējās skaņas ir dzirdamas. Kevana saklausīja ritmisko pērkonīgo ducināšanu un pavērās uz kanjona dienvidu puses kori, aiz kuras iznira helikopters. Spārei līdzīgais siluets uz kobaltzilo debesu fona auga augumā.

      Džeimija nolaida pistoli un ieskatījās pulkstenī. – Viņš ierodas agri.

      – Jā, – Kevana piekrita un noņēma aizsargaustiņas. – Pusstundu par agru. Es cerēju, ka viņš neieradīsies vispār.

      – Vai tu vēl aizvien nenojaut, ko viņš vēlas?

      – Zinu vien to, ka tas ir svarīgi. Taču varu minēt, ka viņš grasās piedāvāt man darbu.

      Helikopteram dārdinot aizvien tuvāk, Kevana jau spēja saskatīt uz tā sāniem uzkrāsoto sarkano uzrakstu: Global Protective Services. Uzbrāzās atmiņas – aizsargājamie klienti, gan bagāti un ietekmīgi, gan parasti cilvēki, kuru vienīgā vēlēšanās bija aizbēgt no kāda vajātāja; aizsargaģenti, ar kuriem viņš sadarbojies un kurus vienoja naids pret plēsoņām un ziedošanās aizbildnieciskai nodarbei, dažreiz pat samaksājot par to visaugstāko cenu.

      Džeimija viņam ko teica, taču helikoptera rūkoņa neļāva saklausīt. Varbūt to neļāva atmiņas.

      – Ko tu teici? – viņš vaicāja.

      – Vai tu uzņemsies jaunu darbu?

      Iegrimis smagajās pārdomās, Kevana izņēma no maksts nazi, kas noslēpts zem platā džinsu krekla un piestiprināts pie jostas kreisajos sānos. Krietni lietoto darba nazi, kas noderēja rančo darbos, viņam bija dāvinājis Gils Hibens par piemiņu no dienas, kad Gilu uzņēma Nažu ražotāju slavas zālē. Lai atslogotu smagās emocijas, ko bija radījušas atmiņas par mirušajiem draugiem, Kevana atvēzējās un meta nazi pret stabu, kas atradās piecpadsmit pēdu attālumā, iepriekš lietpratīgi noteikdams, cik apgriezienu gaisā nazim jāveic.

      Metiena un emociju spēks ietrieca asmeni dziļi kokā.

      – Nē, – viņš atteica. – Es neuzņemšos.

      – Es domāju, ka tev to vajadzētu.

      Helikopters tuvojās, un troksnis arvien pieauga.

      To ignorēdams, Kevana pagriezās pret Džeimiju. – Pirms pieciem mēnešiem tu gandrīz aizgāji bojā. Man tas joprojām rādās murgos.

      – Tu mani nespiedi doties līdzi. Tas bija mans lēmums. Ne jau tu esi vainīgs, ka mani ievainoja.

      – Es vairs neļaušu tev tā riskēt.

      – Bet daudziem nepieciešama palīdzība!

      – Lai viņiem palīdz citi.

      Lidaparāts apstājās gaisā virs zāļainas laucītes starp šķūni un māju.

      – Mums nevajadzētu būt nepieklājīgiem un likt viņam gaidīt, – Kevana sacīja.

      – Šādi tu maini sarunas tematu.

      Par atbildi Kevana paraustīja plecus. Izvilcis no staba nazi, viņš kopā ar Džeimiju piegāja pie nobružātā galda, un abi salika darbarīku somā acu un ausu aizsargus.

      Piespiedusi sviru pistoles spalā, Džeimija noķēra krītošo aptveri gaisā.

      “Iespaidīgi,” nodomāja Kevana, pārlādēja ieroci un nelikās zinis par helikopteru, kas jau bija nolaidies. Dzinēja dārdoņa pamazām noklusa.

      – Tagad gan mēs esam nepieklājīgi, – Džeimija sprieda.

      – Vai viņš to sapratīs kā mājienu, ka man nav vēlēšanās ar viņu runāt?

      8. NODAĻA

      – Viņi ieradušies agri, – snaiperis noteica.

      – Jā, – novērotājs atbildēja. Viņš nemitīgi vāza nazi vaļā un ciet.

      – Tas rada sarežģījumus. Es taču teicu, ka vajadzēja šaut, kad viņš izkāpa no mašīnas. Tagad…

      – Tagad būs vēl nedaudz jāuzgaida. – Novērotājs sakārtoja rācijas austiņu un ieklausījās. – Atbalsta vienība, kurai uzdots pārgriezt telefona kabeļus, vēl nav ieņēmusi pozīcijas.

      No helikoptera izkāpa divi vīrieši.

      – Te kļūst biezs, – noteica snaiperis.

      9. NODAĻA

      Pirmais vīrietis, kurš izkāpa no helikoptera, bija četrdesmit trīs gadus vecs, taču viņa allaž domīgā sejas izteiksme ievilka grumbiņas acu un mutes kaktiņos, vēršot viņu vecāku. Tumšo matu sakārtojums bija tikpat nevainojams kā pēc pasūtījuma darinātie apavi un šūtais uzvalks. Iespaidu papildināja platie pleci un lepni izrieztās krūtis. Rokā viņš nesa spīdīgu ādas portfeli. Gudro acu skatienu vēl mirdzošāku padarīja kontaktlēcu spīdums. Smaidam gan trūka sirsnības, tomēr nevainojami līdzenie zobi likās žilbinoši.

СКАЧАТЬ