Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

Чтение книги онлайн.

      – Jā. – Miks nolika parādes durvju atslēgu uz kafijas galdiņa. Viņš atcerējās par tomātu grozu, ko bija atstājis uz grīdas, un novietoja uz galda arī to, ja nu Nina gadījumā dotos meklēt to ārā, tur, kur bija nometusi. Viņš pazina paniku, kurai sekoja apmulsuma un apmātuma pilna rīcība, un nevēlējās sievieti satraukt vairāk, nekā to jau bija izdarījis.

      – Kur jūs dabūjāt atslēgas? – viņa jautāja.

      – Tās man iedeva Valts.

      – Varbūt tas ir kaut kas… – Viņa apklusa, balss skanēja nedroši. – Pierādījums… – Viņa nokremšļojās. – Kaut kam.

      – Vai varbūt es tās nozagu no mantām pēc tam, kad biju uzrakstījis viltus vēstuli un nogalinājis medmāsu.

      Ninas seja apmācās. – Tas tiesa.

      – Man ļoti žēl par to, kas notika ar jūsu brāli. Valts bija labs puisis. Ir labs puisis. Es vēlos, kaut saprastu viņu. Es došu jums nedaudz laika, nedaudz telpas. Rīt es atgriezīšos un tad mēs aprunāsimies. Esam vienojušies?

      Miks piecēlās, pamāja sveicienu vietā vēl palikušajam kaķim, tad devās uz durvīm.

      Piektā nodaļa

      Nina vēroja vīrieti aizejam, neticība piepildīja ikvienu viņas būtības atomu. Zaķpastala! Kaut kas nebija kārtībā, bet viņa nespēja izdomāt, tieši kas. Tā nemēdz būt, ka cilvēks divus gadus ignorē māju, visbeidzot uzrodas no nekurienes mašīnā ar Kalifornijas numura zīmēm, tad atkal atkāpjas, lai dotu viņai telpu.

      Viņa bija nogurusi no telpas.

      Viņa cieši lūkojās uz to krēsla vietu, kur viņš bija sēdējis. Telpa.

      Dusmas uz Miku bija savijušās kopā ar dusmām uz Valtu par to, ka viņš izdomājis pasniegt dāvanu šim vīrietim tik negaidītā, impulsīvā, brālim tik ļoti raksturīgā veidā. Ko gan viņa gaidīja, ko Valts būs izvēlējies par savas mājas mantinieku? Princi? Bruņinieku mirdzošās bruņās? Labo puisi, kurš viņai visu izstāstīs, un tad viņi iemīlēs viens otru un dzīvos laimīgi līdz mūža galam?

      Ak Dievs. Viņa sajuta kuņģī nelabumu. Tieši to viņa bija iztēlojusies.

      Viņa ir tik liela muļķe. Tas, ko visi par Ninu vienmēr teica, ir tiesa: jautājumos par dzīvi viņa ir muļķe un naivule.

      Viņai vajadzētu ļaut vīrietim iet.

      Miks jau bija izgājis no istabas, viņš atradās priekšnamā.

      Miks, kam bija pieticis nekaunības likt viņai gaidīt divus gadus, un tagad viņš gribēja, lai viņa gaida vēl ilgāk.

      Nina dzirdēja, kā metāls nošvīkst pret metālu, durvju rokturim pagriežoties ap savu asi, tad to, kā metāls nošņirkst pret koku, kad aizšaujamais izslīdēja no cauruma durvju aplodā.

      Viņa eksplodēja, izdvesdama rēcienam līdzīgu skaņu, tā nelīdzinājās nevienai no skaņām, ko viņa jebkad savā mūžā bija izdvesusi.

      Kaut kādā veidā Nina atradās viņam līdzās, un viņa pagrūda vīrieša roku sāņus. Kaut kādā veidā viņa bija ieķīlējusies starp Miku un durvīm. Kāds, kas izklausījās pēc Ninas, bet kas nekādā ziņā nevarēja būt viņa, ierēcās: – Jūs nekur neiesiet, Mik Rivers!

      Vīrietis ļāva, lai Nina atgrūž viņu no durvīm. Kā zobodamies viņš pacēla rokas par zīmi, ka padodas. Vai varbūt tas bija pārsteigums. Ninai tas nerūpēja. Runa nebija par šo vīrieti; runa bija par Ninu pašu. Miks bija pārāk ilgi vilcinājies, lai būtu viņas prātojumu vērts. Viņa iebakstīja ar pirkstu viņam krūtīs, stumdama vīrieti atmuguriski uz priekšnama sienu, projām no durvīm. – Divus gadus es gaidīju, kad jūs reiz piecelsiet savu pēcpusi un atbrauksiet šurp, Mik Rivers! Divus gadus es maksāju nodokļus, maksāju par remontdarbiem, sniega tīrīšanu un visu pārējo, kas ir nepieciešams, lai uzturētu māju un tā neaizietu postā. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, ko nozīmē uzturēt māju, lai tā neaizietu bojā? Un man ne mirkli nebija sajūtas, ka šī māja patiešām ir mana. Vai jūs spējat iedomāties, cik tas ir draņķīgi?

      Viņa iedunkāja vīrietim krūtīs, lai viņš nemaz nemēģinātu atbildēt, ļaudama, lai vilšanās un taisnīgais sašutums plūst kā neapturama upe. – Un tad jūs uzrodaties no nekurienes un sakāt, ka jums ir žēl? Žēl! Es jums parādīšu žēlumu. Kāpēc Valts atdeva jums šo māju? Ja jūs to nezināt, jums labāk vajadzētu vismaz censties to izprast. Sasodīts, izgudrojiet kaut ko. Jo jūs nebrauksiet no šejienes projām, iekams es nezināšu, ko nozīmē šī Valta pēdējā vēlēšanās, mister Rivers. Ielāgojiet, tas nenozīmē, ka es plānoju tai piekrist. Tomēr es esmu pelnījusi to zināt.

      Miks mēģināja iebilst, bet, ja Nina tagad apstāsies, viņa var sapīties mudžeklī, kuru vairs nebūs iespējams atraisīt. – Jūs esat viss, kas man palicis no brāļa, Mik. Jūs esat nepabeigtas mīklas nolāpītais pēdējais gabaliņš. Jūs nevarat aiziet projām tā, it kā tas neko nenozīmētu.

      Sievietes ķermenis atradās tikai dažu centimetru attālumā no viņējā. Starp viņiem vibrēja karstuma viļņi. Miks sāka kaut ko teikt trešo reizi, bet Nina brīdinoši pacēla gaisā pirkstu, lai viņu apturētu. Viņa vēl nebija pateikusi visu, izdarījusi visu… Viņa gribēja to izgriezt gluži kā slapju lupatu. Viņa gribēja viņu sagrābt un sapurināt un noskūpstīt viņu…

      Noskūpstīt viņu?

      Nē. Ne jau to. Nu labi, varbūt ka to. Vīrietis viņas fantāzijās bija dzīvojis tik ilgi, ka viņa jutās to pelnījusi. Taču viņa negribēja sniegt viņam šo gandarījumu. Viņa pastūma vīrieti projām, lai neļautos impulsīvajai vēlmei piekļauties viņam. – Jums pietika nekaunības izturēties pret mani kā pret vārīgu ziedu, kas nav cīņas vērts. Ak, es redzu, ka esat noraizējusies. Atvainojiet, madam. Negribēju jūs satraukt. Ļaujiet man dot jums telpu! – Tā bija lieliska sajūta izgāzt to visu pār viņu pēc tam, kad viņa tik ilgi bija gaidījusi konfrontāciju ar šo vīrieti, kurš viņu divus gadus bija ignorējis. Nina apzinājās, ka ir zaudējusi paškontroli. Viņa rīkojās pilnīgi nesaprātīgi, un viņai tas nerūpēja. Viņa gribēja, lai viņš iet prom, un viņa gribēja, lai viņš paliek. Viņa gribēja viņam sist – un tajā pašā laikā satvert viņu un nelaist vaļā. – Es gaidīju divus gadus, lai noskaidrotu par Valta pēdējām dienām. Es gaidīju divus gadus, lai tiktu laukā no šīs nenoteiktās situācijas attiecībā uz savu dzīvesvietu, kurā Valta dēļ esmu iestrēgusi. Es visu laiku rūpējos par māju, kas nav pilnā mērā mana, vai varbūt ir, vai velns viņu zina! – Viņa pameta gaisā rokas, un Miks izmantoja izdevību paspert soli atpakaļ.

      Ak nē. Tik viegli viņš netiks projām.

      Nina sagrāba Miku aiz krekla apkakles tā, it kā viņš neslietos krietnu puspēdu augstāk par viņu, un pievilka viņu sev klāt. Viņa pacēla seju un ielūkojās viņam acīs. – Jūs man esat parādā, Mik Rivers. Tā ka izvelciet mantas no savas bezgaumīgās mašīnas un es sagādāšu dažus palagus gultai brīvajā istabā. Jūs labāk ieplānojiet dažas dienas palikt šeit. Jo jūs nekur nebrauksiet. Iekams neizstāstīsiet man, kas, pie velna, šeit notiek. Es gribu patiesību. Un tad, kad jūs man būsiet to СКАЧАТЬ