Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņam ir jādodas pašā viņas teritorijas vidienē.

      Viņš labāk par jebkuru citu zināja – ja reiz tu esi spēris kāju ienaidnieka teritorijā, tev ir jāsāk ļoti uzmanīgi vērot, kur tu to liec.

      Tajā pašā mirklī, kad Miks spēra kāju pāri slieksnim, viņu nospieda tīrā, sakoptā priekšnama nomācošā nevainojamība. Viņš saviebās tā, it kā redzētu tur savas mazās māsiņas, kas berž, slauka un visu laiku, cik vien labi spēdamas, ignorē saucienus no augšstāva, kur viņu māte guļ gultā, cigarešu un tablešu ielenkumā. Tētis brauc.

      Es dzirdu viņa mašīnu. Kāpēc pusdienas nav galdā? Mik, pasteidzies!

      Viņam ir jādabū šī māja, jāpārdod tā un jātiek projām, iekams tā nav viņu iznīcinājusi. Miks uzmanīgi virzījās uz viesistabas pusi, cerēdams tur ieraudzīt Valtam raksturīgo haosu, bet atrazdams tādu pašu nevainojamu mājīgumu. Viņš nolika aizmesto grozu uz koka kafijas galdiņa, tad atkal paņēma to rokās.

      Virtuvē tecēja ūdens, tad skaņa apklusa. Noklinkstēja ledus. Pa gaiteni tuvojās soļi.

      – Mister Rivers. – Nina nesa paplāti, taču viņas rokas tik stipri drebēja, ka ledus glāzēs grabēja.

      – Sauciet mani par Miku.

      – Mani sauc Nina. Es esmu Valta māsa. – Viņa nolika paplāti un pasniedza vīrietim glāzi, kas bija tikpat ledaina kā viņas tonis. – Tā, kas vairāk nekā gadu nemitīgi centās ar jums sazināties.

      – Tiesa. Atvainojiet par to. To nevar noliegt.

      Nina piesardzīgi kustējās pa istabu, ledus viņas glāzē vēl aizvien klinkstēja, viņas acis bija pievērstas Mikam. Viņa novietoja savu glāzi uz mākslinieciska korķkoka paliktņa uz kafijas galdiņa un pabīdīja paliktni uz vīrieša pusi. Tad viņa apsēdās uz dīvāna, sakrustodama zem sevis kājas. Sievietes stāja bija tik taisna un kompakta, viņas kustības – tik ekonomiskas un apvaldītas, ka Miks sajutās nejēdzīgi stīvs un milzīgs, iegrimstot krēslā viņai pretī. Gluds, melns kaķis uzlēca Ninai aiz muguras un iekārtojās uz dīvāna atzveltnes.

      Pūkains, ruds kaķis viņus vēroja no palodzes.

      – Tātad, – viņš iesāka. Un beidza. Es esmu šeit, lai padarītu jūs par bezpajumtnieci un nozagtu noslēpumainu kasti no jūsu garāžas. Paldies par limonādi.

      – Tātad, – viņa atkārtoja.

      – Tieši tā, – viņš atsaucās, nespēdams uzsākt sarunu. Uz ledus kubiņiem bija iekārtojušās piparmētru lapiņas. Augļu mīkstums peldēja pa virsu. Viņa bija pagatavojusi limonādi, ar rokām izspiedusi augļu sulu, un viņš vēl nekad nebija juties lielāks nelietis. Tieši tāpēc viņš nebija braucis šurp, lai pieteiktu savas tiesības uz māju: viņš zināja, tās ir veltīgas pūles iedomāties, ka viņš varētu atņemt Valta māsai māju un pēc tam neienīst sevi visu atlikušo mūžu.

      Viņa ievilka elpu. – Mister Rivers, pirms diviem gadiem es saņēmu kāda sveša cilvēka rakstītu vēstuli, kas varēja būt no Valta, bet varēja arī nebūt. Tā pienāca trīs nedēļas pēc tam, kad viņš tika nogalināts. Vēstulē bija sacīts, lai es atdodu jums viņa māju. Es mēģināju jūs atrast. Jūs neatbildējāt uz maniem telefona zvaniem, uz manām vēstulēm, manām īsziņām, manām e-pasta vēstulēm. Jūs nepieņēmāt nevienu no oficiāli apstiprinātiem paziņojumiem no mana advokāta.

      Miks jutās atvieglots, ka nekādas tukšas tērzēšanas nebūs. Viņam ir jātiek projām no šīs viesistabas, iekams sienas ap viņu vēl nav sagruvušas. Viņa nervi bija nodeldēti. Viņš bija cēlies sešos no rīta un braucis gandrīz taisnā ceļā no Ohaio, apstādamies tikai tāpēc, lai ielietu degvielu un aizietu uz tualeti. Viņš vai mira no slāpēm, taču jutās kā iebrucējs, un viņš gribēja saglabāt šo sajūtu, lai nezaudētu modrību. Ir jādabū tas, kā dēļ viņš šeit ir ieradies, – noslēpumainā kaste un pietiekami daudz naudas, pārdodot šo māju, lai apmaksātu māsai nepieciešamo operāciju. Tam nav nozīmes, cik Nina ir skaista, cik viņa izskatās trausla, skumja un apmulsusi, par spīti savām pūlēm izlikties nesalaužamai. – Jā, tas tiesa, šī vēstule bija īsta. Valts atdeva man šo māju. Man ļoti žēl, ka es jūs tik ilgi ignorēju, bet tagad man šī māja ir vajadzīga.

      Ninas skatienā uzzibsnīja aizkaitinājums, un Miks viņu ne mirkli par to nenosodīja. – Kad jūs neatbildējāt uz manām vēstulēm, es izmisīgi centos saprast Valta lūgumu. Vai zināt, tā bija viņa pēdējā vēlēšanās, un man tā bija mīkla. Man nepatīk noslēpumi.

      – Jūs neesat vienīgā. Ticiet man.

      Viņas balss kļuva skaļāka. – Nē, mister Rivers. Es jums neticu. Kāpēc lai es jums ticētu?

      – Droši vien jums nevajadzētu to darīt, – viņš piekrita.

      Izskatījās, ka viņa ir gatava pielēkt kājās no dīvāna un apgriezt viņam kaklu. – Jūs mani ignorējāt, – viņa turpināja. – Tāpēc es mēģināju atrast medmāsu, kas bija rakstījusi vēstuli Valta vietā, lai viņa varētu man izstāstīt, kas notika. Varbūt viņš viņai pateicis ko tādu, kā nebija vēstulē, vai nav tiesa? Vismaz viņa man varētu pateikt, ka Valts lūdzis viņu rakstīt vēstuli un tas nav darīts piespiedu kārtā. Es cerēju, ka viņa varētu man izskaidrot, kas jūs tāds esat un kāpēc ignorējat mani. Man bija nepieciešams kāds, kas palīdzētu izprast, kas notiek, ko tas viss nozīmē, tā kā jūs neuzskatījāt par vajadzīgu ne sazināties ar mani, ne arī atbildēt uz manis sūtītajām e-pasta vēstulēm.

      Medmāsa ar pelēkām acīm. Tā, kura bija iebāzusi viņam kabatā Valta vēstuli – salocītās papīra lapas iekšpusē atradās atslēga un adrese –, tās bija Mika vienīgās atmiņas pēc sprādziena, iekams viņš atjēdzās slimnīcas gultā Vācijā. Kad šis tēls uznira viņa atmiņās, to vienmēr pavadīja neciešamas sāpes iekšās. Viņš mēģināja atcerēties medmāsas vārdu. Sūzija? Sallija. Tas bija pagaisis, tāpat kā visas pārējās viņa atmiņas. Tas bija iemesls numur seši simti divpadsmit, kāpēc viņam nevajadzēja braukt šurp. Viņam tas ir jāizdara un jātiek no šejienes projām, cik vien ātri iespējams.

      – Medmāsa tika nogalināta trīs nedēļas pēc Valta. – Nina klusēja un viņš turpināja. – Savējo apšaude.

      Tas, kā viņa uzsvēra pēdējos divus vārdus, iededza Mikā protesta liesmu, kas savukārt sakarsēja viņa skopās, juceklīgās atmiņas. Arī viņa ir mirusi. Nabaga meitene. Pif–paf, vēl viens aizgājis. Viņš apspieda savas domas, apdzēsdams uguni, pirms tā varētu satrakoties.

      Ninas acis bija naida pilnas. Miks bija pateicīgs viņai par uzbrukumu. Atrasties pretējās pusēs bija kaut kas tāds, ko viņš saprata. Ja viņa izturētos padevīgi, iespējams, viņš muktu prom, jo viņu pārņemtu vainas sajūta par savas nodomātās rīcības apšaubāmo taisnīgumu. Taču Ninas dusmas viņu padarīja drosmīgu. – Vai jūs ar to gribat teikt, ka es nogalināju medmāsu, lai dabūtu šo māju? Ka es esmu slepkava?

      – Man nav ne jausmas, kas jūs esat, mister Rivers.

      Viņš cieši paraudzījās sievietē ar ledainu skatienu. – Šī vieta ir jauka, bet tā nav tik jauka.

      – Mister Rivers…

СКАЧАТЬ