Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ savas vīrišķās intereses, Baznīcas un valsts augstmaņi liedza Francijas sievietēm mantot zemi. Viņas drīkstēja saņemt pannas un katlus, zirgus, mājas un zeltu, bet ne zemi. Viņas pat nedrīkstēja nodot zemi saviem vīriešu dzimuma mantiniekiem! Tās nodēvēja par saliešu tiesībām, bet mana māte nespēja paskaidrot, kāpēc. Varbūt viņa nezināja. Lai nu kā, šis likums atcēla karaļa Edvarda tiesības un iesēdināja Francijas tronī Katrīnas vecvectēvu. Kopš tā laika nerimās strīdi starp Franciju un Angliju.

      Tomēr šobrīd nebija runa par to, kurš sēž tronī. Ietekmīgos Anglijas pārstāvjus acīmredzami interesēja tikai iespēja atrisināt domstarpības par zemi un nostiprināt vienošanos, saderinot Anglijas karali Henriju Piekto ar Francijas princesi. Nav jābūt īpaši gudram, lai nojaustu, ka valdnieka jaunākās un vienīgās neprecētās meitas atgriešanās galmā ir saistīta ar šo apstākli. Tobrīd es nolēmu, ka manai mazajai Katrīnai būs vajadzīga palīdzība, ja viņa atgriezīsies Svētā Pāvila namā kā Anglijas karaļa iespējamā līgava, un labākais atbalsts šādā gadījumā būtu viņas uzticamā aukle.

      Jau sen bija aizritējuši laiki, kad, karaļa Šarla slimībai saasinoties, viss sastinga. Reiz valdnieks bija varens vīrs, kas šad tad ļāvās neprāta maldiem, bet tagad kļuvis līdzīgs bērnam. Tikai retumis viņu pārņēma vardarbīgu dusmu lēkmes. Pārsvarā viņš bija kā lelle, padevīgs tam, kurš ar viņa roku parakstīja ediktus. Tādēļ pilī drūzmējās alkatīgi galminieki, un visi centās iegūt kādu amatu ar piekļuvi zelta podam jeb karaliskajai mantnīcai. Tas savukārt nozīmēja, ka dzīvesvietas bija dārgas. Iespēju apmesties kalpotāju istabās vajadzēja nopelnīt, tāpēc visa mūsu ģimene, pat Liks, strādāja karaliskajā saimē.

      Zēns jutās laimīgāks nekā mēs pārējie. Kaut gan Likam bija tikai astoņi gadi, viņš lieliski pildīja uzrauga lomu pils suņu novietnē. Viņam bija kaulaini ceļgali un šķelmīga sejas izteiksme, kā arī no tēva mantotā saprašanās ar dzīvniekiem. No manis viņš bija saņēmis stūrgalvību. Es pūlējos iemācīt dēlam lasīšanas un rakstīšanas pamatus, bet Liks vēlējās kļūt par mednieku un nesaskatīja jēgu šādām prasmēm. Alise ātri apguva lasīšanu, bet viņai bija maz laika nostiprināt šo māku, jo viņa strādāja karalienes garderobē, no rītausmas līdz krēslai apvīlējot veļu. Nezinu, kā viņa pacieta šo vienmuļību, bet mana meita kļuva par rāmu, pacietīgu jaunavu, un es mierināju sevi ar domu, ka šūšana ir labāka par tvaicēšanu, ar ko nācās nodarboties man. Tā kā sievietēm bija liegts strādāt maiznīcā vai virtuvē, kur es varētu izmantot savas prasmes vislabāk, biju spiesta kļūt par alus darītāju – zemāko no zemākajiem. Biju pieradusi smagi strādāt, un raudzēt miežus nebija grūtāk kā cept maizi, tomēr man nepatika darboties citu labā.

      Dzīvojot pilī, man visvairāk sāpju sagādāja nemitīgās atmiņas par Katrīnu. Es redzēju viņas seju bērnistabas torņa logā, dzirdēju viņas smieklus vecajā rožu dārzā un soļus uz kapelas krusta ejas bruģu plāksnēm. Tikai viņas gaidāmā atgriešanās varētu izraut mani no dziļajām, neatlaidīgajām skumjām, ko es līdz šim nebiju atzinusi pat sev.

      Nākamajā dienā pēc Žana Mišela sarūpētā pārsteiguma es devos uz pārvaldnieka istabu Karaļa namā. Par laimi, spēja pārliecināt nebija mani pametusi. Jau pēc dažām minūtēm ierēdnis, kam uzdots sarūpēt Katrīnas jaunajai saimei kalpotājus, nolēma, ka esmu lieliski piemērota viņas ģērbējas lomai, un nokārtoja manu pārcelšanu no pils alus darītavas. Es devos uz pazīstamām telpām, jo Katrīnai bija piešķirtas tās pašas istabas, kurās viņa pavadījusi mūža pirmos gadus. Mēs abas mājosim bērnistabas tornī. Kājām tik tikko skarot zemi, es traucos uz savu jauno darbavietu, līksmodama par to, ka jau pavisam drīz atkal būšu savam krūtsbērnam tikpat tuvu kā jebkura māte.

      Torņa otrā stāva kambaris, kur reiz gulēja la Bonnas kundze, bija pārvērsts par salonu. Katrīna un viņas biedrenes tur varēs lasīt, izšūt, izklaidēt sevi un viesus. Bijušās audzinātājas gulta ar tumši sarkanajiem aizkariem jau sen bija aiznesta, bet pie kambara sienām piekarināti koši zīdi un gobelēni visās dārgakmeņu krāsās. Istabā bija soliņi ar spilveniem, nopulētas lādes un galdi, kā arī izgrebta akmens dzega virs dziļa pavarda, kur liesmojošā uguns padarīs gaisu daudz siltāku nekā senajos laikos. Pēc dažām dienām, kad centos iekurt šo pavardu, durvis piepeši atvērās un istabā ienāca jauna dāma. Viņa apstājās un piekala skatienu man.

      Katrīna! Es noslīgu uz ceļiem, priecādamās par šādu iespēju, jo manas kājas piepeši saļodzījās. Zaudējusi valodu, es lūkojos uz skaisto meiteni rudzupuķu zilā tērpā. Daiļo madonnas seju ieskāva mazos, glītos radziņos savītie gaišie mati, paslēpti zem tīkla, un balts, matēts plīvurs.

      – Neskaties uz mani, sieviete! – viņa uzsauca. – Necietīšu, ka uz mani blenž kalpone.

      Es sarāvos un nodūru galvu. Jau tūkstoš reižu biju iztēlojusies tikšanos ar Katrīnu, bet īstenība mani satrauca. Viss izskatījās atbilstoši – mūsdienīgais samta tērps, apdarināts ar kažokādu, nelielais sejas ovāls, karaliski zilās acis un krēmkrāsas āda, – bet patīkamais raksturs, kas saglabājies man atmiņā, šķita nozudis. Bērna dzīvīgais, mīlas pilnais gars bija iznīcis un pārvērties par skarbu lepnību. Sirdij sažņaudzoties, es secināju, ka mana burvīgā, piemīlīgā meitene kļuvusi par vīzdegunīgu jaunkundzi.

      – Kas tu esi? – viņa noprasīja. – Kā tevi sauc?

      – Mjeta, – es atbildēju, pūlēdamās apvaldīt skumjas.

      – Mjeta? Mjeta! Tas nav nekāds vārds. Kā tevi sauc patiesībā?

      Biju gatava piedot, ka viņa mani nepazina uzreiz, bet manu vārdu viņa zināja jau agrā bērnībā; to nevarēja aizmirst. Tomēr es dzirdēju salto nicinājumu meitenes balsī un neuzdrošinājos, kā arī nemaz negribēju pacelt skatienu, lai to ieraudzītu viņas acīs. Mani piepeši pārņēma dusmas pret Puasī mūķenēm. Kā viņām izdevies iznīdēt manas Katrīnas maigo dabu?

      – Giljometa, – es izdvesu un biju spiesta atkārtot vārdu, lai tas būtu saprotams. – Giljometa.

      Es uzdrīkstējos ātri pacelt skatienu. Nekas neliecināja, ka viņa mani pazītu.

      – Tā jau ir labāk. Kas tev šeit darāms, Giljometa? – Dāma apstaigāja istabu, aplūkoja aizkarus un mēbeles, bet šķita manāmi neapmierināta.

      – Man piešķirta jūsu ģērbējas vieta, jaunkundz. Nospriedu, ka pēc garā ceļojuma jums vajadzēs uguni, – es bikli sacīju.

      – Turpmāk tevi pasauks, ja būsi vajadzīga, – viņa paziņoja un pieskārās biezajam, izšūtajam pārsegam virs krēsla ar augstu atzveltni, it kā noteikdama tā vērtību. – Kalpotāji nedrīkst uzkavēties karaliskajās istabās. Neaizmirsti to. Ej, uzgaidi priekškambarī.

      – Jā, jaunkundz, – es klusi noteicu un steidzos uz durvju pusi. Viņa acīmredzami vēlējās no manis atbrīvoties, un es labprāt viņu pametu.

      Devos lejup pa kāpnēm, nespēdama noticēt, ka esmu ko tādu piedzīvojusi. Biju apsvērusi domu, ka princese mani neatcerēsies pēc tik ilgas šķiršanās, jo mūsu pēdējā tikšanās reizē bija ļoti jauna, tomēr tik krasas rakstura izmaiņas bija traģiskas. Man šķita, ka sirdi žņaudz milzīga dūre.

      Priekšistaba, kur man pavēlēja gaidīt, bija pirmajā stāvā blakus parādes durvīm. Reiz šajā kailajā, aukstajā istabā mācījās Luijs un Žans, bet tagad bija atnesta СКАЧАТЬ