Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es satvēru Katrīnas plaukstu un vedu mazuļus uz mūsu torni, kur valdīja nosacīts miers. Es nospriedu, ka nekādā gadījumā tuvākajā laikā neatgriezīšos karalienes Žannas dārzā.

      Bērnistabā abi ķērās pie manis kā pie akmens pārplūdušā upē. Man šķita, ka viņi nav dzirdējuši trešā uzrauga vārdus, un es negribēju visu vērst vēl sliktāku, atklājot, ka dārzā sastaptais biedējošais vīrs ir viņu tēvs karalis. Pietika jau ar to, ka viņi dzirdēja dzīvnieciskos kliedzienus un droši vien sapņos redzēs karaļa mokpilno seju. Šobrīd svarīgāka bija Mišelas, Luija un Žana prombūtne. Vecākā māsa un brāļi bija nozīmīga mazuļu īsā mūža daļa. Reizēm nebija viegli ar viņiem sadzīvot, bet tie vienmēr bija blakus, ar tiem varēja strīdēties, rotaļāties vai ķircināties. Bez viņiem bērnistabā valdīja savāds klusums, un tā pārvērtās par vietu, kas vienlaikus ir pazīstama un biedējoša.

      Katrīna man uzdeva neskaitāmus jautājumus. Kur pārējie aizgājuši? Kāpēc? Kas ar viņiem notiks? Kad viņi atgriezīsies? Vai tā dāma patiesi bija viņas māte? Kāpēc māte ar viņu nerunāja? Vai māte atnāks arī pēc viņas?

      Es nespēju atbildēt, jo man nebija ne jausmas, kāpēc karaliene aizvedusi vecākos bērnus un kas ar viņiem notiks, vai viņi atgriezīsies un kāpēc viņa nav pievērsusi uzmanību abiem jaunākajiem. Viņas rīcība šķita nesaprotama un neattaisnojama, bet viņa bija karaliene, un laikam jau tajā slēpās kāds iemesls. Biju daudz dzirdējusi par Burgundijas hercogu un viņa lielības pilno pavārdu – Žans Bezbailīgais, biju redzējusi Mišelas bažas, kad piepeši atskanēja runas par viņas laulību, un sapratusi, ka bērnus vedīs uz Šartru, bet neko citu nezināju. Arī es biju tikpat apjukusi kā abi mazuļi. Toties mēs visi vairījāmies pieminēt kliedzošo vīrieti.

      Kad biju noguldījusi bērnus vienā gultiņā, kur abi cieši apskāvās, es devos meklēt audzinātāju un skolotāju, lai lūgtu padomu, bet viņus neatradu. Kad iegāju viņu istabās, durvis bija vaļā, bet lādes un skapji tukši. La Bonnas kundze un Leklērka kungs bija sakravājuši mantas un aizgājuši, turklāt izrādījās, ka nozudušas arī ēzelienes, jo viņu nedaudzās drēbes nekur nebija manāmas. Tobrīd es vēl nesapratu to, ko uzzināju vēlāk: pēc tēva nāves iepriekšējā gadā mantojis Burgundiju, Flandriju un Artuā, Žans Bezbailīgais pievērsās Francijai un tuvojās Parīzei, gribēdams valdīt jukušā karaļa vietā ar viņa dēla dofina starpniecību un tādējādi izjaukt karalienes un Orleānas hercoga ieviesto kārtību.

      Man nebija ne jausmas, kā rīkoties. Vēl pirms dažām stundām es biju miegaina aukle saules karsētā dārzā, bet tagad paliku viena ar diviem karaļa bērniem un ne mazāko sapratni, kas noticis ar pārējiem. Kam lūgt padomu? Vai mani vainos par trīs vecāko bērnu pazušanu? Vai kāds ietekmīgs cilvēks vispār zina, ka viņi ir prom? Vai pilī vēl palicis kāds ietekmīgs cilvēks? Tas droši vien izklausās dīvaini, tomēr mani pārņēma trauksmaina vēlme atvairīt paniku ar kādu šķietami normālu darbību. Es paņēmu grozu ar lāpāmajiem apģērbiem un apsēdos pie loga lielajā istabā, lai izmantotu pēdējos dienasgaismas starus un gaidītu turpmāko.

      Kaut gan bērni bija pārguruši, viņi nespēja iemigt un drīz atnāca pie manis, saķērušies rokās, iepletuši acis un nopietni sakniebuši lūpas. Baltajos, saburzītajos kreklos viņi līdzinājās meža gariem kādā pasakā.

      – Mums bail, Mjeta. Lūdzu, pastāsti mums kaut ko! – Katrīna lūdzās.

      Man iesāpējās sirds. Nometusi apģērba gabalu, ko lāpīju, es iepletu rokas un ievilku abus sev klēpī. Mēs brīdi apskāvāmies un lūkojāmies ārā pa atvērto logu uz dubļaino, sausuma izžāvēto Sēnu, kas aiznesa sev līdzi pārējos bērnus. Pievakares saule meta drūmas ēnas pār kokiem apaugušajiem krastiem, bet otrā malā, Svētā Luija salā, noguruši zemnieki krāva novākto labību kaudzēs. Norijusi kaklā iesprūdušo asaru kamolu, es iesāku pasaku par Svēto Margaritu un pūķi.

      Kad tiku līdz vietai, kur svētā savalda pūķi ar paceltu Svēto Krustu, mēs piepeši dzirdējām neprātīgus smieklus, skarbus un uzstājīgus. Nav zināms, kāda jauna un savāda iedoma apsēdusi nabaga neprātīgo karali, kurš atgriezies savā cietoksnī, bet šo drausmo smieklu ielaušanās mūsu mazajā, ērtajā pasaulē līdzinājās spitālīgā skandēta zvana šķindai baznīcas klusumā. Bērni saviebās un aizspieda ausis, bet Katrīna pēc brīža nolaida rokas un jautāja: – Mjeta, vai tas ir vīrs no dārza? Vai tas ir karalis?

      Es papurināju galvu. Meitene acīmredzot bija dzirdējusi uzrauga vārdus. – Nezinu, bērns. Bet troksnis ir nepatīkams. Toties mēs varam no tā aizbēgt. Iesim!

      Vezdama bērnus līdzi, es nokāpu lejā līdz la Bonnas kundzes pamestajai istabai. Viņas milzīgo gultu slēpa smagi samta aizkari, ko es savilku cieši mums apkārt. Mēs iekārtojāmies eļļas lampas nevienmērīgajā gaismā, un es izdomāju stāstu, ka esam bēgļi un slēpjamies nevienam nezināmā kapelā, kur mūs atrast var tikai Dievs. Aizkaru dāvātais siltums un nošķirtība, dūnu spilveni un kažokādas pārklāji bērnus nomierināja, jo viņi, par spīti savai karaliskajai izcelsmei, nekad nebija redzējuši tādu greznību. Turklāt biezie aizkari apslāpēja trokšņus no ārpuses. Viņi vairs nepieminēja baisos smieklus un kliedzošo vīru.

      Tomēr es pati nespēju rast mieru. Kad bērni iemiga, bet lampa sprakšķēdama nodzisa, es gulēju starp viņiem smacīgajā tumsā, bailēs sastingusi un plati atvērusi acis. Karaļa smieklu atbalss modināja murgainas atmiņas par Žana Mišela pavēstītajiem tavernu stāstiem, par spārnotiem dēmoniem, ko sūtījuši burvji. Es iztēlojos ļaunīgas radības ķeramies pie gultas aizkariem; tās uzpūta elpu melnajām ēnām un iedvesa tām neprātu. Man šķita, ka šī elpa liks zaudēt prātu arī man, un es ierakos dziļāk gultasveļā, klusi skaitot lūgšanas. Miegs mani pārmāca tikai pēc dažām stundām.

      5. nodaļa

      Nakts murgi bija nieks salīdzinājumā ar rīta šausmām. Skaļa, metāliska būkšķa pamodināta, es atvēru acis, un tajā pašā mirklī bruņots stāvs atrāva aizkaru, rokā turēdams atkailinātu asmeni. Manu spalgo kliedzienu papildināja baiļu pilnie bērnu spiedzieni. Abi metās man aiz muguras, slēpjoties la Bonnas kundzes spilvenos. Es neesmu drosmīga, bet tobrīd dusmas pārspēja manas bailes, un es spēji piecēlos sēdus kā saniknota kaķene, grasīdamās pretoties uzbrucējam. Tas noteikti bija nožēlojams skats – saburzīta veļa pret pulētu tēraudu!

      – Šeit, kungs! – nepazīstamais iebrucējs uzsauca, pavērsis dunci pret manu kaklu.

      Es atrāvos nostāk, pieķērusies pie pavērtās krekla apkakles, un ar vienu aizsmakušu, nesaprotamu kliedzienu pieprasīju dievišķu aizsardzību un apgaismību. – Dievs, palīdzi… kas jūs esat… ko gribat?

      – Tikai mieru, kundze, – vīrs man ieteica. – Viņa Gaišība Burgundijas hercogs vēlas ar jums runāt.

      Pat tad, ja es uzdrošinātos iebilst, ka šis nav piemērots mirklis sarunai ar augstdzimušo hercogu, man nebūtu iespējas tā darīt, jo vēl baismīgāks stāvs piepeši atrāva vaļā aizkarus gultas kājgalī. Kustība bija tik spēcīga, ka noplēsa āķus no stieņa. Man pretī stāvēja Burgundijas hercogs asinssarkanā samta ietvarā. Es atkal iekliedzos.

      Viņš bija ieģērbies melnās un zelta krāsas bruņās līdz pat kaklam un līdzinājās manu nakts dēmonu iemiesojumam. Pat viņa smārds šķietami izsūca dzīvību; hercogs oda nevis pēc sviedriem kā pārējie vīrieši, bet gan pēc kaut kā salda un šķebinoša kā puvis auglis. Un viņa seja atbilda СКАЧАТЬ