Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kāpa tikpat skaļš kliedziens. Ja es tam ļautu vaļu, manas sāpes aizskanētu līdz pat karaļvalsts tālākajai malai. Bet es zināju, ka nedrīkstu zaudēt savaldību; mans uzdevums bija palīdzēt Katrīnai sagatavoties neizbēgamajai nākotnei.

      Sākumā viņa raudāja, aizspieda ausis, samiedza acis un sauca: – Nē, Mjeta, nē! Es tevi nepametīšu! Viņi nevar mani piespiest. Es palikšu šeit, un tu atvedīsi Š–Šarlu, un mēs būsim laimīgi tāpat kā a–agrāk.

      Es cieši apskāvu meiteni. Viņa trīcēja un žagojās. Pati juzdamās drausmīgi, biju spiesta viņai atteikt. – Nē, Katrīna. Jums jāsaprot, ka nevarat šeit palikt un mēs vairs nevaram būt kopā. Jums jādodas mācīties, kā kļūt par princesi.

      Viņa izrāvās no manām rokām un sašutusi sauca: – Kāpēc? Tu esi mana aukle. Tu mani vienmēr pieskatīji. Man šķita, ka tu mani mīli, Mjeta.

      Ak Dievs, mana sirds lūza! Mīlēju? Es viņu vairāk nekā mīlēju. Viņa bija svarīga manas būtības daļa. Viņu zaudēt būtu tikpat kā zaudēt rokas vai izraut sirdi no krūtīm, bet man vajadzēja pateikt, ka par spīti mīlestībai man viņa jālaiž prom. Katrīna bija karaļa meita, nevis manējā, un viņai jāpilda tēva vēlmes.

      – Karalis ir jucis! – viņa iesaucās. – Mēs redzējām viņu dārzā. Es viņam esmu vienaldzīga. Viņš pat nezina, kas esmu.

      Ar bērna muti runāja patiesība. Karalis un karaliene, iespējams, mīlēja dofinu Šarlu, zelta puisēnu, kurš nomira, bet pārējie izdzīvojušie bērni nesaņēma ne kripatu vecāku uzmanības.

      – Tomēr Dievam nav vienalga, – es atbildēju, ķerdamās pie salmiņa. – Dievs jūs mīl, un jūs dosieties uz Viņa īpašo namu, kur Viņa mūķenes jūs aprūpēs un sargās.

      – Vai Viņš mani mīl tāpat kā tu? – Katrīna drebēdama strauji elpoja, un acis mazajā, piesārtušajā sejiņā bija platas un jautājumu pilnas. Mana mazā, mīļā Katrīna! Safīrzilajās, apburošajās acīs šķietami slēpās visa dzīves jēga, kaut gan tās bija pietūkušas un sarkanas. Es līdz mūža beigām tās atcerēšos.

      – Jā, – es meloju. To varētu nosaukt par zaimošanu, bet es patiesi uzskatu, ka Visvarenais nevarētu mīlēt šo mazo meiteni vairāk kā es. – Viņš mīl mūs visus, un Jums jāatceras Viņa bauslis par tēva un mātes godāšanu. Tas nozīmē, ka viņiem jāklausa.

      – Bet tā dāma teica, ka viņu sūtījis Burgundijas hercogs. Viņš nav mans tēvs. Es viņu ienīstu. Man nav viņam jāklausa, vai ne?

      Es nospriedu, ka meitene reizēm ir pārāk gudra, lai viņai tas nāktu par labu, un nevilšus aizskāru vaigu, uz kura vienmēr paliks Burgundija spēcīgās pļaukas pēdas. Man nācās norīt nelabumu, ko izraisīja viņa vārds. – Jā, Katrīna, ir jāklausa viņam, jo viņš ir jūsu tēva brālēns un palīdz pārvaldīt valsti.

      Meitenes izmisuma pilnā pretestība sabruka. Viņas pleci noslīga un apakšlūpa iedrebējās. – Un mana māte? Vai viņa grib, lai dodos prom?

      Kuram gan zināmas karalienes vēlmes? Es dzirdēju, ka viņa kopā ar Orleānu sapulcējusi armiju, bet pagaidām nesaņēmu nekādus citus jaunumus.

      – Karaliene noteikti ir vienisprātis ar karali, – es muļķīgi atbildēju, cenšoties atrast kādu uzmanības novēršanas veidu. – Varbūt iziesim ārā? Iedegsim sveci Jaunavai par godu un lūgsim viņas palīdzību, līdz tiksimies atkal. – Es cerēju, ka sargi neliegs mums iet uz kapelu un tās mierpilnā gaisotne mūs abas veldzēs. Mēs varējām lūgt brīnumu, tomēr sirdī es zināju, ka pat Svētā Marija nespēs mūs glābt no Burbonu Marijas.

      Nākamajā rītā es ļoti lepojos ar savu mīļo meiteni, kad viņa devās prom. Mēs jau bijām atvadījušās, ilgi apskāvušās un apmainījušās asarainiem skūpstiem, pirms es ieģērbu viņu jaunajā, zilajā tērpā ar augsto vidukli, gatavojoties ceļojumam. Pēc tam es pēdējo reizi izsukāju viņas garos, smalkos, gaišos matus un sasēju zem zoda baltās cepurītes lentes, cenšoties nepieļaut, lai manas rokas iedrebētos un atklātu manas vētrainās izjūtas. Kad Burbonas hercogiene sniedza roku, lai aizvestu Katrīnu līdz nestuvēm, meitene izskatījās pēc nevainojamas karaliskās princeses – padevīga, jauka un pieklājīga. Tikai abi koši sārtie plankumi vaigos liecināja par izmisumu un skumjām, kas slēpās zem rāmās maskas. Manuprāt, šajā mirklī atklājās viņas rakstura dimantcietā šķautne.

      Sasniegusi nestuves, dižmanīgā dāma pagriezās un pieklājīgi uzsmaidīja man. – Ja nemaldos, tevi sauc Giljometa, – viņa sacīja. – Ja neņem vērā, ka nepārzini galma uzvedību, tu esi labi rūpējusies par princesi. Tomēr tev jāsaprot, ka viņai jāapgūst daudz vairāk, nekā tu jebkad spētu viņai sniegt. Dodies uz saimniecības pārziņa istabu un saņem to, kas tev pienākas. Bērnistaba ir slēgta. Ardievu!

      Nestuves nozuda aiz vārtu velves, un man gribējās skriet tām līdzi, saucot: – Es nevēlos savu algu, man nav vajadzīga jūsu asiņainā nauda! Nekas nespēs atlīdzināt par zaudēto meiteni!

      Tomēr es to nedarīju. Stāvēju stinga kā statuja un lūdzu Dievu. Es lūdzu, kaut Katrīna zinātu, ka mana mīlestība ir bez nosacījumiem, ka tā nekad negaisīs. Un es cerēju, ka reiz, kad liktenis mūs atkal savedīs kopā (ja tas notiks), viņa atcerēsies savu aukli Mjetu. Man bija deviņpadsmit gadi, bet es jutos kā deviņdesmit gadus sasniegusi veča.

      2. daļa

      Svētā Pāvila nams, Parīze Azenkūras vēsmas 1415. – 1418. gads

      6. nodaļa

      – Man ir jaunumi, kas tevi iepriecinās, – Žans Mišels sacīja. Mēs gulējām savā gultā un sačukstējāmies, lai nepamodinātu bērnus, kas dusēja šaurā kambara pretējā stūrī.

      – Kādi jaunumi? – es vienaldzīgi jautāju, pārāk nogurusi, lai īpaši ieinteresētos. Pēdējā laikā es vienmēr biju nogurusi – jau kopš atgriešanās Svētā Pāvila namā pēc prombūtnē pavadītiem gadiem. Bija daudzi kāpumi un kritumi, pēc kuriem mēs ar Žanu Mišelu dalījām gultu karaliskajā pilī, un mūsu dzīve bija krasi mainījusies.

      Astoņus gadus es audzināju bērnus savās senajās mājās zem Lielā tilta. Vasarā pēc aiziešanas no bērnistabas es laidu pasaulē zēnu, kurš – paldies Dievam! – izdzīvoja. Mēs viņam devām Anrī Lika vārdu par godu abiem vectēviem, bet man viņš vienmēr bija vienkārši Liks. Žans Mišels pabeidza mācekļa gaitas pils staļļos un saņēma važoņa vietu. Viņš vadīja mantu vezumus starp Parīzi un karaliskajām muižām, tāpēc bieži bija prom no mājām. Žanam Mišelam piešķīra ģimenes istabas pilī, bet manu māti nomocīja sāpīgs pietūkums locītavās, tāpēc man nācās palikt maiznīcā. Es nepretojos, jo Burgundijas hercogs vēl brīdi turēja varas grožus savās rokās Svētā Pāvila namā, un pēc mūsu biedējošās tikšanās es gribēju turēties no viņa tālāk.

      Tomēr dzīve pilsētā nebija viegla. Neviens vairs nedzīvoja jaukā saskaņā ar kaimiņiem, jo pēc tam, kad Burgundijs nolaupīja karaļa bērnus, Parīze pārvērtās par skumju un niknuma pilnu vietu. Iedzīvotāji sadalījās nometnēs atbilstoši tam, no kura karaliskās ģimenes pārstāvja bija atkarīgi vai kuru atbalstīja. Burgundijas un Orleānas hercogi, saķērušies cīņā par varu, aizstāvēja savas intereses un uzpirka dažādās ģildes, baznīcu kalpus un universitāšu СКАЧАТЬ