Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tūkstošiem grēku atlaižu un saņemt piedošanu par itin visu. – Viņa brūnajās, samtainajās acīs iespīdējās pazīstams mirdzums. – Tu izskaties saniknota, mana mazā zīdītāja. Man patīk, ka esi kvēla un dusmīga. – Viņš pasniedzās, lai noņemtu manu galvassegu, jo viņam patika mani tumšie mati, kas plūda pār muguru un parasti izraisīja arī citu drēbju pazušanu.

      Es atgrūdu viņa roku un veltīju vīram nožēlas pilnu smaidu, mīkstinādama atraidījumu. – Nē, Žan Mišel. Man jāiet. Varbūt Katrīna jau raud, mani saucot.

      – Katrīna, Katrīna! – viņš atkārtoja, saraucis pieri. – Man visu laiku jāklausās par Katrīnu. – Viņa balsī skanēja sašutums, tomēr tajā slēpās arī maiga iecietība. Žana Mišela izskatā nekas neliecināja par viņa maigo dabu, bet viņš laikam saprata, ka esmu iemīlējusi savu aprūpējamo tāpat, kā būtu mīlējusi mūsu bērnu.

      Es piecēlos un notraucu salmus no svārkiem. – Rīt atnākšu, – es apsolīju, patiesas nožēlas pārņemta, jo ne jau tikai viņš vēlējās pakavēties mūsu sienaugšas patvērumā.

      – Reiz tev vajadzētu pateikt princesei, ko viņas dēļ esam upurējuši! – viņš uzsauca man, kad jau kāpu lejā.

      Žana Mišela pareģojums piepildījās; karaliene pārcēlās uz Orleānas hercoga namu, un viņu Ziemassvētku svinības satricināja visu pilsētu. Katru nakti bērnistabas logos ieplūda mūzikas skaņas no laternām izrotātajām galerām, kurās grezni tērpti augstmaņi un dāmas devās uz dažādām izklaidēm Svētā Antuāna namā. Pastiepjot kaklu, mēs varējām saskatīt uguņošanas zibšņus un dzirdēt, kā rēc neparastie dzīvnieki, atvesti no karaļa menažērijas viesu uzjautrināšanai. Žans Mišels ziņoja, ka tavernas esot pilnas ar menestreliem un žonglieriem, kas sapulcējušies Parīzē, jo karaliene solīja bagātīgu atalgojumu par iespaidīgu priekšnesumu.

      Es nesapratu, kāpēc viņa neiekļauj šajās izklaidēs savus bērnus. Viņa pat neatsūtīja tiem dāvanas. Ziemassvētku līksme bērnistabā gandrīz nebija jūtama. Pašā svētku dienā la Bonnas kundze izņēma no aizslēgtas lādes audzēkņu labākās drānas un aizveda viņus uz misi karalienes kapelā, un man bija ļauts sēdēt aizmugurē kopā ar ēzeļiem. Ja tas nenotiktu, mēs pat nezinātu, ka ir Ziemassvētki.

      Vakariņas bija pat sliktākas nekā parasti. Mums deva taukainas samazgas un sakaltušu maizi, ko bērni, protams, atteicās ēst. Tikai Ziemassvētku pīrāgi, ko atnesu no savu vecāku maiznīcas, dāvāja nabaga bērniem nedaudz prieka.

      Triju Kungu dienā rosība pilī jau bija pierimusi. La Bonnas kundze devās uz svinībām sava augstdzimušā radinieka namā, atstājot bērnistabu abu ēzelieņu ziņā, un viņas izmantoja audzinātājas prombūtni, lai nozustu. – Tu ar visu tiksi galā pati, vai ne, Giljometa? – viņas vieglprātīgi sacīja. – Ja tev kaut ko vajadzēs, palūdz sargiem.

      Nākamajā rītā neieradās pāži, kas parasti nesa mums ēdienu un ūdeni. Es biju viena ar četrām karaliskajām atvasēm bez ēdiena, siltuma un iespējas pie kāda vērsties. Mani pārņēma šausmas. Tikai sargi palika savās vietās pie bērnistabas durvīm.

      – Nevienam nav samaksāts, – viens no viņiem skarbi paziņoja, kad es beidzot uzdrošinājos painteresēties par pārējiem. – Saimniecības pārvaldnieks aizbraucis kopā ar karalieni un paņēmis līdzi visus rakstvežus un naudu.

      – Kāpēc jūs vēl esat šeit? – es jautāju.

      Kareivis viltīgi pasmaidīja, atklājot nomelnējušus zobu stumbeņus. – Lai Dievs slavēts, jo karaliskajiem gvardiem maksā Francijas konetabls, un viņš ir godājams vīrs.

      – Atšķirībā no karaliskās audzinātājas, – es noņurdēju. – Man nav maksāts jau vairākas nedēļas.

      – Tev vajadzētu doties prom, konfektīt, tāpat kā pārējiem, – sargs nosēca un iesmējās, uzpūšot man smirdīgu elpu. – Muļķi pateicību nesaņem.

      Tomēr es nevarēju nekur iet. Negribēju pamest četrus bērnus, kam nav ne mātes, ne draugu. Es pārliecināju sargu atnest mums maizi un pienu, lai viņi varētu pabrokastot. Kad abas aukles atgriezās, apmierinātas ar sevi un izspūrušas, es pabaroju Katrīnu un atstāju viņu iemigušu, kamēr pati aizsteidzos uz maiznīcu un izlūdzos no mātes grozu ar pīrāgiem un kūkām. Es viņai pateicu, ka valdnieka bērni badojas savā pils tornī.

      Tas nebija īsts bezdibenis, jo la Bonnas kundze atgriezās no savām svinībām un ēdiena piegāde, lai gan slikta, turpinājās. Tomēr tīra veļa neparādījās, un mani nosūtīja uz veļas mazgātavu noskaidrot, kas noticis. No milzīgajiem balināšanas toveriem, kuros skalojās urīns, plūda neciešams smārds, un netīrās veļas kalni jau pelēja. Es pamanīju dažas lina servjetes, paķēru tās un aizbēgu. Varēju katru dienu mazgāt servjetes un rūpēties par princeses tīrību. Trūka apsēju, tāpēc la Bonnas kundze vairs nevarēja ik rītu ievīstīt bērnu, un Katrīna spēcīgi kustināja locekļus. Gaišās cirtas spurojās zem mazajām cepurītēm, ko viņai pašuvu. Dīvaini, bet drausmīgajās ziemas nedēļās viņa pieņēmās svarā un kļuva tukla kā lācēns.

      Tomēr man bija žēl vecāko bērnu. Viņi sala un badojās, un vienīgais, kā viņiem netrūka, bija sods. Tiklīdz kāds ļāvās nerātnībām (un zēni to darīja bieži), audzinātāja izdomāja kādu jaunu un biedējošu atriebību. Es vairākas reizes redzēju Žanu cieši piesietu pie krēsla vai Luiju, kurš uzmanīgi apsēdās, acīmredzami ciezdams no pēriena sekām. Viņa acīs nereti zibēja naidpilnas dusmas, bet viņš bija tikai četrus gadus vecs un bezpalīdzīgs. Turklāt, ja viņš spētu sūdzēties, pie kā vērsties? Tomēr vissliktākais bija bērnu tēva cietoksnis, kas atradās pārāk tuvu tornim, un necilvēcīgie trokšņi, kas reizēm plūda no šīs baisās vietas, biedēja bērnus.

      Klīda runas, ka valdnieka neprātu izraisījuši sātana sūtņi. Varbūt la Bonnas kundze, kas dzīvoja tik tuvu karalim, arī krita tiem par upuri. Dažreiz man šķita, ka dzirdu šo būtņu spārnus sitamies pret durvīm, un es baidījos elpot, lai neievilktu tos plaušās.

      Žans Mišels stāstīja, ka bez darba palikušie pils kalpotāji tavernās pelnot sev naudu alum, atkārtojot neticamus stāstus par melnajām misēm, kur burvji izsaukuši spārnotu dēmonu pulkus un sūtījuši tos apsēst pazemes velvi, kur mājoja prātu zaudējušais monarhs. Abas kalpones mēdza viena otru biedēt, paziņojot, ka redzējušas briesmoņus. Protams, visus bērnus mocīja nelāgi sapņi, un Žans slapināja gultā. La Bonnas kundze lika viņam gulēt uz salmu matrača. Vismaz gultas veļu viņa lika mazgāt abām ēzelienēm, nevis man, tomēr nogaidīja, līdz viss drausmīgi smirdēja.

      Ziema bija vētraina un sniegaina, un bērni nedēļām ilgi neizgāja no istabas. Tomēr tēva ceptie pīrāgi, mans ģimenes pasaku krājums un Žana Mišela slepus iedotā malka ļāva mums pārdzīvot aukstās, tumšās dienas. Beidzot laiks mainījās, saule pakāpās augstāk debesīs, un ledus Sēnā izkusa. Kad Parīzes ģildes devās pavasara gājienos un pils ābeļdārzi uzplauka, valdnieks piepeši atguva saprātu, un karaliene atgriezās Svētā Pāvila namā.

      – Ja viņa vēlas būt reģente slimības laikā, viņai jādzīvo pie karaļa, kad viņš ir vesels, – Žans Mišels prātīgi paskaidroja, kad es ieminējos par steidzīgo pārvākšanos. – Un varu apliecināt, ka viņa ārkārtīgi vēlas būt reģente.

      Karaliene vēl joprojām netuvojās bērnistabai, bet vismaz atveda naudas lādes un galminiekus, СКАЧАТЬ