Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ maiņas vadītājs un puisis, kurš to atrada. – Uzmetis skatienu uzņēmuma direktoram, brigadieris piebilda: – Viņi cietīs klusu. Ja tas ir svarīgi.

      Sevērs Haidts neatbildēja.

      Debesis bija nomākušās un šķita klātas putekļiem – abi vīrieši atstāja sen būvētās galvenās ēkas iekraušanas platformu un devās uz tuvējo stāvlaukumu. Viņi iekāpa transporta līdzeklī, kuru greznoja Green Way International atkritumu savākšanas un otrreizējās pārstrādes uzņēmuma logotips – nosaukums bija uzdrukāts uz trauslas zaļas lapas attēla. Haidtam logotipa dizains īpaši nepatika un šķita sarkastiski modīgs, taču viņam tika teikts, ka šāds zīmējums fokusa grupās saņēmis labu vērtējumu un arī no sabiedrisko attiecību viedokļa tas ir piemērots. “Ak, sabiedrība!” viņš toreiz iesaucās ar slēptu nicinājumu un negribīgi apstiprināja logotipu.

      Slaidais, sešas pēdas un trīs collas garais vīrietis varēja lepoties ar lielu galvu un platiem pleciem, un viņa slaido torsu apņēma pēc pasūtījuma šūts melns vilnas uzvalks. Biezie sprogainie tumšie mati un bārda vietām bija iesirma. Dzeltenīgie nagi stiepās krietni pāri pirkstu galiem, taču bija rūpīgi apvīlēti – tos acīmredzot audzēja garus ar nodomu, nevis aizmāršības dēļ.

      Tumšās nāsis un vēl tumšākās acis asi izcēlās Haidta bālajā, iegarenajā sejā, kas šķita pārāk jauneklīga piecdesmit sešus gadus vecam vīrietim. Viņš joprojām bija spēcīgs, acīmredzami spējis saglabāt jaunībā iegūtos muskuļus.

      Furgons devās ceļā pa stipri nekārtīgo, vairāk nekā simts akrus plašo uzņēmuma teritoriju, kurā atradās zemas ēkas, atkritumu kalni, būvgružu konteineri, kaiju bari debesīs, dūmi, putekļi…

      Un puvuma smaka…

      Sēdēdams furgonā, kas kratījās pa grambaino ceļu, Haidts uz brīdi pievērsās jaunbūvei pusjūdzes attālumā. Ēka drīz būs pabeigta. Tā izskatījās uz mata tāda pati kā divas citas, kas jau slējās līdzās, – piecstāvu taisnstūrveida celtne ar augstiem skursteņiem, virs kuriem debesis ņirb versmē, kas no tiem paceļas. Krāsnis atkritumu dedzināšanai dēvēja par “destruktoriem” – Sevēram Haidtam ļoti patika šis Viktorijas laikmeta vārds. Anglija pirmā visā pasaulē sāka iegūt enerģiju no atkritumiem. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Notingemā šim nolūkam tika uzbūvēta pirmā spēkstacija, un drīz vien visā valstī uzcēla simtiem šādu krāšņu – tās radīja tvaiku, kas ražoja elektrību.

      Destruktors, kuru drīz gatavojās pabeigt viņa atkritumu savākšanas un pārstrādes uzņēmuma teritorijas vidū, teorētiski maz atšķīrās no saviem baigajiem Dikensa laika priekšgājējiem, taču tas izmantoja skrāpjus un filtrus, lai atlasītu bīstamos atkritumus, un bija daudz efektīvāks, vienlaikus dedzinot no atkritumiem iegūto kurināmo un ražojot enerģiju, kuru nogādāja (ar peļņu, protams) Londonas un tās apkārtnes elektrotīkliem.

      Nudien, var apgalvot, ka Green Way International ir jaunākais senās britu atkritumu savākšanas un pārstrādes tradīcijas turpinātājs. Henrijs IV, piedraudot ar naudas sodu, savulaik izdeva oficiālu pavēli, liekot savākt un izvest atkritumus no pilsētām. Temzas krastus attīrīja bezpajumtnieki – ne jau par valsts maksātu algu, bet paši savu ienākumu kārodami, – un lupatlaši pārdeva vilnas atgriezumus dzirnavām, kas no tiem gatavoja lētu vilnas pluču audumu. Jau deviņpadsmitajā gadsimtā Londonā pieņēma darbā meitenes un sievietes, kuras šķiroja piegādātos atkritumus pēc iespējamā noderīguma. Tad tūkstoš astoņi simti deviņdesmitajā gadā tika nodibināta British Paper Company, kas nodarbojās ar papīra otrreizējo apstrādi.

      Green Way International atradās apmēram divdesmit jūdzes uz austrumiem no Londonas, labu gabalu aiz biroju ēku “kārbiņām” Ailofdogsā un tālu no ārēji jūras mīnai līdzīgās “O2” koncertzāles, Kanningtaunas, Silvertaunas un dokiem. Lai tur nonāktu, no A13 maģistrāles bija jānogriežas dienvidaustrumu virzienā un jābrauc uz Temzas pusi. Drīz vien ceļš pārtapa šaurā, neviesmīlīgā, pat biedējošā šosejā, kuras malās rindojās vienīgi krūmāji un stiebrzāles, bālas un caurspīdīgas kā mirstoša cilvēka āda. Asfalta strēle šķita stiepjamies nekurienē… līdz pārslīdēja pāri zemam pakalnam, un tālumā skatienam pavērās mūžam miglā tītais masīvais Green Way International ēku komplekss.

      Visas šīs atkritumu brīnumzemes vidū furgons apstājās pie sešas pēdas augsta un divdesmit pēdas gara apbružāta būvgružu konteinera. Tam blakus, acīmredzami juzdamies neveikli, stāvēja divi aptuveni četrdesmit piecus gadus veci strādnieki dzeltenbrūnos kombinezonos ar uzņēmuma logotipu. Viņu nemieru nekādi nemazināja uzņēmuma vadītāja ierašanās.

      – Johaidī… – viens iečukstēja otram ausī.

      Haidts apzinājās, ka vīriem bijību iedveš gan viņa tumšās acis, gan biezā sprogainā bārda, gan garais stāvs.

      Un piedevām vēl nagi.

      – Tur? – viņš taujāja.

      Darbinieki nebilda ne vārda, un viņu vietā atbildēja brigadieris. Uzšuve uz kombinezona vēstīja, ka viņa vārds ir Džeks Denisons.

      – Tieši tā, ser.

      Viņš uzsita knipi viena strādnieka virzienā.

      – Tā, saulīt, neliec misteram Haidtam gaidīt! Viņam nav laika te dirnēt visu dienu.

      Padotais aizsteidzās pie konteinera malas un ar zināmu piepūli pavēra lielo vāku. Iekšā vīdēja zaļo atkritumu maisu kalni un izbirušas drazas – pudeles, žurnāli un avīzes, kurus sliņķi negribēja šķirot otrreizējai pārstrādei.

      Blakus atradās arī kaut kas neiederīgs, proti, cilvēka līķis.

      Spriežot pēc auguma – sievietes vai pusaudža ķermenis. Pēc skata neko vairāk nevarēja pateikt, vienīgi to, ka nāve iestājusies pirms vairākiem mēnešiem. Haidts pieliecās un paurbināja līķi ar garajiem nagiem.

      Tomēr sieviete.

      Cieši lūkodamies uz trūdošo ādu un kauliem, kas bija izspraukušās tai cauri, uz kukaiņu un dzīvnieku apstrādāto pārpalikušo miesu, Haidts manīja paātrināmies sirdspukstus. Viņš uzrunāja abus strādniekus:

      – Jūs par šo gadījumu turēsiet mēles aiz zobiem.

      – Jā, ser.

      – Protams, ser.

      – Gaidiet tur.

      Strādnieki aizsteidzās prom. Haidts stingri palūkojās uz Denisonu. Brigadieris pamāja, mēmi apstiprinādams, ka vīri nenodos. Haidts par to nešaubījās – viņš firmu vadīja drīzāk kā militāro bāzi, nevis atkritumu izgāztuvi un otrreizējās pārstrādes uzņēmumu. Drošība kotējās augstu – mobilos tālruņus te lietot neļāva, izejošos zvanus un korespondenci pārbaudīja, – un valdīja stingra disciplīna. Lai to atlīdzinātu, Sevērs Haidts maksāja saviem strādniekiem visnotaļ lielas algas. Vēsture mācīja, ka profesionāli kareivji ir daudz uzticamāki par amatieriem, – ja vien ir nauda. Un šī konkrētā līdzekļa trūkumu Green Way International nekad nebija izjutis. Atbrīvošanās no tā, kas cilvēkiem vairs nav vajadzīgs, vienmēr ir bijusi un mūžam būs ienesīga nozare.

      Palicis СКАЧАТЬ